Teodors Reiters

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
23.03.1884
Miršanas datums:
14.12.1956
Kategorijas:
Diriģents
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Rīgas Meža kapi

Latvijas Nacionālās operas dibinātājs, izcils kordiriģents.

 1944.gadā emigrē uz Zviedriju, tur arī mirst. Ir pārapbedīts Latvijā Rīgas Meža kapos.

Ļaudonas kapos ir T.Reitera tēva un mātes kapi. Pie Ļaudonas vidusskolas ir uzstādīts Piemiņas akmens T.Reiteram, ko darinājusi tēlniece M.Lukaža un profesors Dišlers. Akmens uzstādīts 1984.gadā. T.Reitera dzimto māju vairs nav, padomju laikos meliorācija tās nolīdzināja. Palikusi mājvieta un koki - to laiku liecinieki.

Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

 

Teodors Reiters miris

Trimdas laikrakstos jau parādījās ziņas par gaidāmo Reitera koŗa viesošanos A.S.V. un Kanadā, kad 14. decembrī Stokholmas latviešus pārsteidza vēsts: Teodors Reiters miris. Sabruka plašie plāni un cerības. Taču koris grib pastāvēt un aicinājis sirmā diriģenta dēlu Leonu Reiteru turpināt tēva pasākto darbu. Lai viņam labas sekmes!

Zvejnieka dēls (1939. gada filma)

Filmā Zvejnieka dēls var dzirdēt Reitera kori "orģinālā izpildījumā"

Teodors Reiters dzimis 1884. g. 23. martā Ļaudonas pagastā Vidzemes malienā, kuŗas platā izloksnē viņš runāja līdz pat mūža beigām. Beidzis Pliskavas skolotāju semināru, no 1905.-1907. g. strādāja kā skolotājs dzimtā pagasta draudzes skolā, kur viņam jāvada arī vietējais koris. Līdztekus tam mācījās ērģeļu un vijoles spēli. Kad ērģelnieks Turss reiz dzirdējis viņu diriģējam kori, tas ieteicis viņam turpināt muzikālo izglītību. 1907. g. Reiters nolēma sekot savām mākslinieka tieksmēm, atstāja drošo vietu un devās uz Pēterpili, kur viņu uzņēma konservatorijas ērģeļu klasē. Sekoja trūkuma un smaga darba gadi, taču Reiteru tie nesalauza. Reiz bijis pat spiests pārdot savas klavieres. Kad tās atkal atguvis, nolietotais instruments izlicies kā brīnišķīgākais koncertflīģelis. Grūtie materiālie apstākļi viņu spieduši pielietot mācību metodes, ko modernā psīcholoģija atzīst par vislietderīgākām. „Netērējiet veltīgi laiku, stundām ilgi nepārtraukti mācoties”, viņš mēdza t.s. „zubrītājiem” aizrādīt. „Atceros, kā kādreiz pašam bija jāiztur pārbaudījumi. Reiz vaiga sviedros cīnījos ar obligāto fūgu. Bet kā neizdodas, tā neizdodas. Par laimi jāsteidzas pasniegt privātstundas, lai nopelnītu dienišķo maizi. Kad vēlāk pārrados mājās, saticis ļaudis un guvis jaunus iespaidus, rūgtums bija izgaisis, un pēc neilga laika fūga bija gatava.”

Bet jau konservātorista gados Reiters bija nonācis pie atziņas, ka t.s. bohēmas dzīve reti kad ved uz mākslas kalngaliem. Tikai ar neatlaidīgu darbu, pārdomām un vērojumiem iespējams izkopt savas muzikālās dāvanas tā, lai patiesi varētu izteikt savu māksliniecisko es. Mērķtiecīgam darbam vajadzīga laba veselība. Visu mūžu vienkārši dzīvodams un būdams pilnīgs atturībnieks, Reiters līdz pat sirmam vecumam bija saglabājis apbrīnojamu spēku un enerģiju.

Līdztekus mācībām speciālajā diriģentu klasē, ko Reiters nobeidza 1918.g., viņš vadīja Pēterpils latviešu bēgļu koŗus un no 1917. g. arī latviešu strēlnieku simfōnisko orķestri, ko 1918. g. pārveda uz Rīgu un kas tur izveidoja jaunās Nacionālās operas orķestra kodolu.

Par saviem skolotājiem Reiters izteicās ļoti atzinīgi − tie gandrīz vai visi bija pirmklasīgi mūziķi. Skaņradis Jāzeps Vītols, piemēram, mācīja viņam obligātos priekšmetus. „Kaut Vītols vēl nebija vecs, mēs viņu vienmēr saukājām par veco,” Reiters mēdza stāstīt, šo vārdu, runājot par Vītolu, viņš lietoja līdz pat mūža beigām, kaut gan viņa paša koristi viņu savā starpā arī dēvēja − „vecais”.

Abi „vecie”, Vītols un Reiters, bija galvenie Nacionālās operas dibinātāji; par tās pirmo diriģentu Reiters darbojās visu tās pastāvēšanas laiku no 1918. līdz 1944. g. Viņa uzskats vienmēr bija, ka mazās tautas lielvalstu starpā var izcelties vienīgi ar savu nacionālo kultūru: „Ar dažām divīzijām vai ar bekona eksportu mēs pasauli nepārsteigsim”. Tāpēc arī Reiters centās izveidot operu par visai tautai pieejamu kultūras iestādījumu ar augstu māksliniecisku līmeni. „Strādnieki bija labākie apmeklētāji. Kad to abonētās izrādēs uzvedām „Seviļas bārddzini” vai tamlīdzīgas vieglāka satura operas, nākamā dienā saņēmām protesta vēstules − tās prasīja lielos problēmu un domu pārpilnos Vāgnera darbus”, Reiters reiz izteicās.

Kārlis Skalbe savās atmiņās stāsta, kā Reiters − nosvīdis, izspūrušiem matiem − Saeimas sēdēs prasījis lielāku valsts materiālo atbalstu operai. Tās orķestri un kori viņš bija tā izskolojis, ka slavenie ārzemju diriģenti − kā Šnēfogts un Leo Blechs − tos varēja izlietot savām mākslinieciskām iecerēm.

Jau Pēterpilī Reiteram radās nodoms izveidot izlases kori. 1920. g. Rīgā viņš to varēja īstenot. Pieteicās tik daudz dziedātāju, ka bija iespējams izvēlēties labākos no labākajiem. Stāsta, ka dziedāt gribētāji gadiem ilgi gaidījuši, kamēr viņus varēs uzņemt korī. Kāds pretstats trimdas apstākļiem, kad gandrīz vai ar varu jāvelk bijušie un jaunie koristi uz mēģinājumiem!

Neatlaidīgi strādājot, Reiters savu Rīgas kori izveidoja par vienu no Eiropas vislabākajiem. Sākot ar 1924. g. tas gandrīz vai ik pārgadus devās koncertceļojumos uz dažādām Eiropas zemēm, iepazīstinot sveštautiešus ar mūsu labākajām koru dziesmām un visur gūstot cildenas atsauksmes. Latvieši diemžēl pārāk zemu novērtēja šādas kultūras propagandas nozīmi. Padomju Krievijas t.s. miera ofensīvā vissekmīgāk darbojas tieši literāti, baletdejotāji un mūziķi ar lielisko pianistu Emīlu Gilelsu un pasaules slaveno vijolnieku Dāvidu Oisrachu priekšgalā.

Reitera Rīgas korim liela nozīme ne tikai mūsu kultūras propagandā. Ar priekšzīmīgajiem grūto un komplicēto J. Vītola, A. Kalniņa un J. Zālīša labāko dziesmu izpildījumiem tas deva paraugu citiem Latvijas koŗiem. Visos neatkarības laika vispārīgos dziesmu svētkos Reiters bija to virsdiriģents. Ne viens vien latviešu skaņradis veltījis savus darbus Reiteram un viņa korim. Te jāmin trimdā sarakstītās V. Ozoliņa „Vakara zvaigzne”, H. Pavasara „Jāapsnieg” un J. Kalniņa „Pirmā nakts”, pie kuŗas nelaiķis strādāja beidzamajā mēģinājumā.

Latvijas neatkarības gados Reitera koris iedziedāja virkni skaņu plašu. Kaut tā laika ieskaņošanas technika vēl samērā neattīstījusies (nelaiķis stāstīja, ka koristi bijuši spiesti sajaukties pūlī, jo parastajā kārtībā stāvot nav bijis iespējams līdzsvarot balsu attiecības), varam gūt mazu ieskatu par to vareno instrumentu, kas kādreiz bijis Reitera rīcībā. J. Vītola „Līgai” izpildījums virtuozs vislabākajā nozīmē − perfekta intonācija, pilnīga visdažādāko nianšu pārvaldīšana, teicama pakļaušanās diriģenta impulsīvajam muzikālajam veidojumam. Kad noklausās E. Dārziņa „Sapņu tālumā”, sirds sažņaudzas − ugunīga kvēle un spožs daiļskanīgums no klusinātā ievada pāri brāzmainai vidus daļai līdz pat pianissimo beigām − nemana ne mazākās neskaidrības, šaubīšanās vai intonācijas kļūdas. Cik nepilnīgs, salīdzinot ar šo, mūsu Stokholmas koŗa sniegums!

Pēc pirmā atklātā koncerta Stokholmas koncertnama lielajā zālē kāds zviedru mūzikas kritiķis rakstīja, ka, dzirdot tādus darbus kā J. Zālīša „Biķeris miroņu salā”, rodas nacionāla mazvērtības sajūta iepretim latviešu koŗa dziesmām, un pavisam nesaprotams, kā no necila balsu sastāva var gūt tik teicamus rezultātus. Ar savu izsmalcināto dzirdi Reiters spēja saklausīt vissīkākās intonācijas svārstības un nekavējās tās novērst, kaut arī tas prasīja no viņa ne vienu vien skarbu vārdu un asaras no jūtīgākām dziedātājām. Tā reiz alti izpelnījās pagodinājumu „dzied tik netīri kā blusu pilni sunēni”, soprāni „šļūc pa topiem kā ar galošām pa ledu”, kāds pārāk aizrāvies tenors − „kas tā velns pa dziedāšanu! Iepleš kājas un bauro kā vērsis!” Taču vairums koristu pie diriģenta spēcīgās valodas tā pierada, ka ilgojās pēc jauniem, vēl nepārspētiem izteicieniem. Bet tikpat pēkšņi Reiters spēja pilnīgi pārvērsties. Beidzamajā mēģinājumā nebija apmierināts, kā soprāni Melngaiļa „Mūsu tēvs debesīs” izpilda „Piedod mums mūsu parādus”. „Mēdz teikt, ka visskaistākais un cēlākais, ko cilvēks var darīt, ir piedot otra nodarītās pārestības. Dziediet tā, lai klausītāji to sajustu!” − „Vai jums dzimtenes bērzi nemaz nav svēti!” uzsauca reiz korim, neapmierināts ar pacilātības trūkumu H. Pavasara „Bērzu” beigu daļas kāpinājuma sākumā.

„Mūziku notīs nevar uzrakstīt, tā katram pašam jāatrod”, nelaiķis mēdza teikt. Katrai dziesmai viņš centās dot vienreizēju izteiksmi; muzikālais veidojums radīts ar dzelžainu loģiku, izejot ir no skaņdarba formas uzbūves, ir no teksta.

Zviedru aprindās, pa daļai arī latviešu, dažreiz viņam izsacīja pārmetumus it kā par pārāk lielu efektu meklēšanu un koŗa forsēšanu varenos kāpinājumos, kas ne vienu vien reizi pārkāptu daiļskanības robežas. Neaizmirsīsim, ka Reiters bija plaša vēriena mūziķis (viņa mīļākie skaņraži: Vāgners un Bēthovens), kas neapmierinājās ar ikdienišķo. No koŗa viņš spēja izvilināt ir krāšņu, orķestrālu daudzskanību, ir graciozu vijīgumu, ir rāmu stāstījumu. Nekas viņu tā nekaitināja kā vienaldzība un nolaidība mākslā. Kaut citi latviešu mūziķi piesavinātos vismaz daļu no tās tieksmes pēc muzikālas pilnības, kāda bija nelaiķim!

„Pēc cīņas kareivim būs vēsa nakts” − skan ievada vārdi J. Kalniņa „Pirmajai naktij”, kam bija lemts kļūt par lielā mūzikas karavīra Teodora Reitera aizsaules dziesmu.

„Lai laba nakts!”

Andris Vītoliņš

1956.gada 26. decembri.

Avoti: wikipedia.org

Vietas

Bildes Nosaukums Saites No Līdz Apraksts Valodas
1Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41Koka ēka Rīgā, Brīvības ielā 41nav precizētalv

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Leons ReitersLeons ReitersDēls11.10.192610.05.1976
        2Erna AndersoneErna AndersoneSieva17.03.189220.07.1980īsa laulība
        3Marija MaldutisMarija MaldutisSieva07.09.189021.10.1926
        4Daumants ReitersDaumants ReitersRadinieks25.10.193826.04.2016
        Birkas