Jānis Vanags (miris 1958.gadā), aģents kaujinieks ar segvārdu Vinogradovs, vainojams 14 cilvēkus represēšanā, divi nošauti kaujā.

Māte no Francijas laikrakstā "Latvija" 18.06.1958. nekrologā min, ka dēls miris nenoskaidrotā negadījumā. Paliek sieva, divi mazi dēli un brālis Pauls ar meitu Dainu Latvijā, divi dēli ASV, māte un māsa Francijā.

Kopā ar brāli Paulu Vanagu (trombons) un Rozenštrauhu bija izveidojuši estrādes orķestri "Zelta vārpa" un spēlēja lauku ballītēs. Tautas nami un klubi bija stāvgrūdām pilni.

---

No raksta 1996.gada "Brīvajā Latvijā": "Izrādījās, bijušas arī trešās Ziemassvētku kaujas — gan ne tik lielas, tomēr — arī nozīmīgas. Kaut vai tāpēc, ka 1945. gada Ziemassvētkos — kad Latvija atkal jau bija padomju varā — gandrīz dienu virs Kabiles izpildkomitejas plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pilsētu bija ieņēmuši un gandrīz dienu noturēja divdesmit vīri no Ēvalda Pakula partizānu vienības. Pagājušā gada nogalē — piecdesmitajā gadadienā kopš Kabiles kaujas — šeit notika Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Nacionālo karavīru biedrības organizēts piemiņas pasākums. Kabiles baznīcā notika dievkalpojums, pasākuma dalībnieki — no Rīgas, Tukuma, Talsiem, Kandavas, Kuldīgas braukušie interesenti, partizānu atbalstītāji un piederīgie — nolika ziedus pie komunistiskā terrora upuru pieminekļa. Tad piemiņas dienas dalībnieki devās uz kādreizējo bunkura vietu 18 km no Kabiles. Šeit apglabāti arī 1946. gada 1. janvāra kaujā kritušie partizāni — Emīls Šmits, Kārlis Kristolds un partizāns, kuru pazina kā Moskvīteru (īstais vārds nav zināms). Pie vīra un tēva kapa bija atnākuši Emīla Šmita sieva un dēli. Pēc piecdesmit gadiem šai vietā atkal tiek iekurts partizānu ugunskurs, pie kapiem stāv goda sardze, kritušajiem skan salūts. No augstajām eglēm pār klātesošajiem birst sniegs, un neredzami līdzās šķiet nostājušies tie, kuru vairs nav. Pēc daudziem gadiem atkal ir satikušies jau tālo dienu cīnītāji, viņu atbalstītāji, radinieki. Raisās atmiņas. Un tikai tagad — pēc tik ilga laika kļūst skaidrs — kas toreiz bija kas. Ar Ēvalda Pakula grupu ir saistīti vairāku pazīstamu cilvēku vārdi. Pats komandieris bija dziedātājas Elfrīdas Pakules brālēns. Grupā ar segvārdu Kaminskis darbojās Jānis Vanags — dzejnieks, vēlāk vairāku pazīstamu Eduarda Rozenštrauha dziesmu vārdu autors ("Vecās likteņdzirnas" taču zinām visi). Viņš ir autors arī partizānu himnai "Tur mazā meža bunkurītī". Un visi, kas pazina šo tik nacionāli noskaņoto cilvēku, ir pārsteigti par viņa lomu Pakula grupas bojā ejā un vēlāko darbību. Pēc Kabiles kaujas Pakula grupa darbojās vēl gadu. Tika meklēti sakari ar citām partizānu vienībām. Šai laikā grupā ierodas cilvēks ar iesauku Baltais Klakts — patiesībā čekas provokātors Marģers Vītoliņš —, un līdz ar to grupas liktenis ir izlemts. (Pēc dažiem gadiem — 1949. gadā šis pats cilvēks — šoreiz ar segvārdu Krusts — pazudinās Īles partizānu grupu.) Taču tikai tagad, pēc daudziem gadiem kļuvis zināms, ka Vītoliņš nedarbojās viens. Palīdzēja savējais, kuram ticēja un uzticējās visvairāk. Par to pastāstīja toreizējā Pakula grupas sakarniece Ērika Launīte. Daudz pārdzīvojusi šī sirmā sieviete. Vecāku izsūtījums 1941. gadā, brāļa nāve, Sibīrijas lēģeros pavadītie 15 gadi. Kā viņa pati saka — "daudz aizmirsies, daudz gribēts aizmirst". Taču atmiņā spilgti palikusi diena, kad Lielplatones traktoristu kursu audzēkņi (kur bijusī leģionāru sanitāre bija iestājusies, lai "būtu pie vietas un nekristu acīs, kam nevajag") tika sūtīti uz Kurzemi skrūvēt detaļas no grāvjos pamestajām sadaudzītajām mašīnām. Un Ērikai tā mocoties ap vienu šādu mašīnu, viņu uzrunā un palīdzību piedāvā svešinieks, kas sevi nosauc par Kaminski. "lepazināmies, un šis cilvēks manī radīja tādu uzticību un paļāvību, ka šķita — esmu pazinusi viņu gadiem," atceras Ērika Launīte.

Šī iepazīšanās viņai kļūst liktenīga. Kaminskis meiteni iepazīstina ar pārējiem partizāniem, Ērika kļūst par vienības sakarnieci — piegādā ziņas, meklē sakarus ar citām grupām. Tikai vienu nespēj iedomāties ne viņa, ne pārējie partizāni — ka pēc gada šis pats cilvēks, paziņojis "mēs esam no čekas", kopā ar brāļiem Klimkāniem viņu apcietinās. Pirms dažām dienām, nodevīgi apdullinot ar sitienu pa galvu, Jānis Vanags čekas rokās nodevis arī savu draugu — partizānu komandieri Pakulu.

Arī Ērikas brāli un viņa draugu mājā, kur viņi tiek čekistu nošauti, ievilina šis pats cilvēks. Tiek tiesāti septiņpadsmit grupas dalībnieki. Gan Ēvaldam Pakulam, gan Ērikai Launītei sods — 25 gadi lēģerī. Ērika Sibīrijā pavada 15 gadus — gan Taišetā, gan Mordovijā. Tur viņa satiek sievietes — bijušās studentes, kuras arī — jau vēlākajos gados nodevis Jānis Vanags. Un pat viņas nespēj ticēt notikušajam — lai nu kurš, tikai ne viņš. "Viņam ticēja un uzticējās visi. Ja teiktu, neviens neticētu, ka šis cilvēks spēj nodot," atceras Ērika Launīte. Tomēr pierādījumi ir neapstrīdami, to apliecina arī Totalitāro noziegumu dokumentēšanas centra savāktie materiāli. Var tikai minēt, kas lika šim cilvēkam nodot draugus. Gļēvums? Bailes par sevi un tuviniekiem? Patiesību pateikt laikam spētu tikai viņš pats.

Taču Jāņa Vanaga jau sen vairs nav starp dzīvajiem — viņš gāja bojā mīklainos apstākļos piecdesmito gadu beigās. Ērika Launīte Latvijā atgriežas 1961. gadā. Visus šos gadus viņa dzīvojusi klusi un noslēgti, tiekoties tikai ar tuvākajām nometnes draudzenēm. Dzimtenē atgriezties bija lemts arī Ēvaldam Pakulam. Viņš miris tikai pirms dažiem gadiem. Tāds ir stāsts par dažiem no trešo Ziemassvētku kauju dalībniekiem. Cilvēkiem, kuriem bija lemts dzīvot tik skarbā un nežēlīgā laikā. Laikā, kas radīja gan varonību, gan nodevību. Ar katru gadu to tālo dienu liecinieku kļūst aizvien mazāk. Tāpēc ir svarīgi saglabāt viņu atmiņas — vēsturei."