Eduards Rozenštrauhs dzimis trīs bērnu ģimenē 1918.gada 13.augustā.

Viņa vecākiem — tēvam Eduardam un mātei Alvīnei — bija vēl divi bērni, dvīņi Valija un Artūrs. Ģimene dzīvoja Rīgā, Purvciemā. Eduarda tēvs, kas ģimenei maizi pelnīja, strādādams par pastnieku, mira jau piecdesmit gadu vecumā, bērniem vēl maziem esot, jo bija apprecējies vēlu — tikai četrdesmit gados.

Skolā Eduardam savas vieglās galvas dēļ vedās labi, un, pabeidzis Rīgas 38.pamatskolu un vēlāk Rīgas 2.ģimnāziju, viņš iestājās Konservatorijā. Jau bērnībā visi trīs bērni bija apguvuši dažādu instrumentu spēli: māsa Vallija spēlēja klavieres, Artūrs vijoli, bet Eduards pat vairākus instrumentus, visvairāk tomēr iemīļojot akordeonu. Arī balss puisim bija laba — spēcīgs tenors, tāpēc mūziku mīlošajam Eduardam loģisks bija lēmums stāties Konservatorijā. Taču studijas pārtrauca karš.

1940.gadā Eduardu iesauc dienestā, tad vēl Latvijas armijā, bet vēlāk tā jau skaitās Sarkanā armija. Kara sākumā viņa pulks nokļūst aplenkumā, un Eduards nokļūst vācu gūstā. Vispirms viņš nokļūst Daugavpils karagūstekņu nometnē, vēlāk tiek pārsūtīts uz Vāciju. Kad Eduardu visbeidzot nogādā atpakaļ Rīgā, viņš tiek nostādīts izvēles priekšā — sākt strādāt par tulku vācu režīma policijas labā vai arī turpināt dienestu vācu armijā. Eduards izvēlas tulka darbu.

Eduardam bija 23 gadi, kad vienlaicīgi pie viņa atnāca divas no nozīmīgākajām viņa dzīves sastāvdaļām — mīlestība viņa nākamās sievas Elvīras personā un dziesma Zilais lakatiņš, kurai bija lemts izstaigāt līkloču ceļus pa pasauli un spēlēt nozīmīgu lomu Rozenštrauha dzīvē...

Par robežas šķērsošanas caurlaižu apzīmogošanu bijušajiem skolas biedriem Rozenštrauhu apcietināja un ievietoja Centrālcietumā, bet pēc tam nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni, uz soda bataljonu. Kara beigās Rozenštrauhs nonāca Kurzemes katlā, bet vēlāk atgriezās Rīgā. Tur tika apcietināts un nosūtīts uz filtrācijas nometni Sibīrijā. Pēc dažiem gadiem atgriezās Latvijā.

1947. gadā Rozenštrauhs sāka darboties Latvijas PSR Valsts Leļļu teātrī kā mūziķis, akordeonists. Tomēr pēc 10 gadiem viņu atlaida. Rozenštrauhs piepelnījās dažādos gadījuma darbos, līdz 1970. gados Rozenštrauhu uzmeklēja kultūras darbinieks Valfrīds Puķe. Viņi sāka kopā uzstāties lauku klubos. Rozenštrauhs spēlēja akordeonu, bet Puķe stāstīja par Rozenštrauha dzīves gaitām. Šādas uzstāšanās lauku klubos tika rīkotas apmēram vienpadsmit gadus.

Rozenštrauhs ir piedalījies epizodiskās lomās filmās "Uzbērums" (1970), "Svešās kaislības" (1983), "Dubultnieks" (1986).

Viena no Rozenštrauha populārākajām dziesmām bija "Zilais lakatiņš". Sacerējis arī tādas dziesmas kā "Vecpiebalgas ūdensrozes", "Vecās dzirnas", "Ai, māte Latgale" un daudzas citas. Pavisam kopā ap 60 dziesmām. Padomju varas laikā Rozenštrauha profesionālā karjera tika ierobežota, viņš netika atzīts oficiāli. Tautā viņa dziesmas bija ļoti populāras, tās bieži vien dziedāja, nezinot, kas ir dziesmu autors. Tikai Trešās atmodas laikā, 1988. gadā, ar Raimonda Paula atbalstu tika sarīkoti pirmie plaši apmeklētie Rozenštrauha koncerti Filharmonijā un vēlāk arī Dzintaru koncertzālē. Piedalījies koncertos līdz pat mūža beigām, no 1988. gada augusta uzstājies kopā ar Rīgas Operetes teātra solisti Indru Lintiņu-Lučku.

Rozenštrauhs nomira 1992. gada 8. martā, 73 gadu vecumā.
Apglabāts Rīgas Meža kapos.

Piemiņa

2013. gadā izdevniecībā Jumava iznāca dziedātājas Indras Lintiņas-Lučkas grāmata "Jasmīn baltais, mana mūža..." par sadarbību ar Rozenštrauhu un citiem notikumiem.

Rozenštrauha 100 gadu jubilejas gadā, 2018. gada 17. augustā LTV1 notika pirmizrāde dokumentālai filmai par Rozenštrauhu "Zilais lakatiņš". Filmu veidojusi žurnāliste Ilze Strenga un režisors Guntis Lēmanis.