Ēvalds Pakuls

1945. gada 24. decembrī Nacionālo partizānu grupa Friča Kārkliņa un Ēvalda Pakula vadībā ieņēma Kabiles izpildkomitejas ēku un miliciju un "gāza" padomju varu.

"Operācijas" mērķis bija atbrīvot 23. dec. sagūstīto partizānu Eglīti, kurš diemžēl jau bija aizvests uz Kuldīgu

***

1946.g. 1. janvārī vadīja Rendas kauju, kurā 23 vīri noturējās aptuveni pret 200 krievu okupācijas spēku karavīriem un to līdzskrējējiem - "istrebiķeļiem".

Forest Brothers - Fight for the Baltics

No Latvijas PSR okupācijas iekšlietu ministra A.Eglīša ziņojuma V. Lācim 

"... Kurzemē atstātie vācu organizācijas “SS Jagdverband Ostland” locekļi izveidoja “Latviešu Nacionālo partizānu apvienību” jeb LNPA, kuras štāba priekšgalā atradās bijušais vācu armijas leitnants Ēvalds Pakuls, organizācijas “SS Jagdverband Ostland” dalībnieks un vācu izlūks Voldemārs Poļakovs, bijušais aizsargu organizācijas vadītājs Jānis Vanags un citi.

*

1946.gada beigās arestētā LNPA štāba bandas sakarniece Ērika Launīts par Liepājas apriņķa Tadaiķu pagasta partorga un izpildu komitejas priekšsēdētāja bezatbildību un noziedzīgo uzticēšanos liecina: “Ierodoties Tadaiķu pagasta un izpildu komitejas priekšsēdētāja Viļa Kabras mājās un izmantojot viņa uzticību, es nolaupīju pagasta izpildu komitejas zīmogu un spiedogu. Izgatavoju vairākas veidlapas, pēc tam zīmogu un spiedogu nemanāmi atdevu Kabram, bet veidlapas nodevu bandas vadītājam Ēvaldam Pakulam. No Kabras dēla es saņēmu 15 topogrāfiskās kartes un arī tās nodevu bandai.

Tadaiķu pagasta partorgs Tallejs deva man rediģēt un pavairot partijas un komjaunatnes sapulču protokolus, kuru kopijas atstāju sev un tāpat nodevu Pakulam, lai bandīti zinātu aktīvistu vārdus. Partorgs Tallejs mani aģitēja iestāties partijā un apsolīja dot rekomendāciju.”

*

1946.g. 10.12. apcietināts Kabiles nacionālo partizānu grupas vadītājs Ēvalds Pakulis. 

***

Toreiz Kabilē

Var tikai minēt, kāpēc tieši Ziemassvētkos — laikā, kad "miers virs zemes un cilvēkiem 
labs prāts", Latvijas vēsturē ir notikušas visasiņainākās kaujas. Par pirmajām — latviešu strēlnieku cīņām 1916. gadā Tīreļpurvā — mums mācīja vēsturē. Atmoda ļāva atklāti runāt ari par otrajām — latviešu leģionāru varonību 1944. gada Ziemassvētkos pie Džūkstes. Izrādījās, bijušas ari trešās Ziemassvētku kaujas — gan ne tik lielas, tomēr — arī nozīmīgas. Kaut vai tāpēc, ka 1945. gada Ziemassvētkos — kad Latvija atkal jau bija padomju varā — gandrīz dienu virs Kabiles izpildkomitejas plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Pilsētu bija ieņēmuši un gandrīz dienu noturēja divdesmit vīri no Ēvalda Pakula partizānu vienības. 

Pagājušā gada nogalē — piec desmitajā gadadienā kopš Kabiles kaujas — šeit notika Latvijas Nacionālo partizānu apvienības un Nacionālo karavīru biedrības organizēts piemiņas pasākums. 
Kabiles baznīcā notika dievkalpojums, pasākuma dalībnieki — no Rīgas, Tukuma, Talsiem, Kandavas, Kuldīgas braukušie interesenti, partizānu atbalstītāji un piederīgie — nolika ziedus pie komūnistiskā terrora upuru pieminekļa. Tad piemiņas dienas dalībnieki devās uz kādreizējo bunkura vietu 18 km no Kabiles. Šeit apglabāti ari 1946. gada 1. janvāra kaujā kritušie partizāni — Emīls Šmits, Kārlis Kristolds un partizāns, kuru pazina kā Moskvīteru (īstais vārds nav zināms).

Pie vīra un tēva kapa bija atnākuši Emīla Šmita sieva un dēli. Pēc piecdesmit gadiem šai vietā atkal tiek iekurts partizānu ugunskurs, pie kapiem stāv godasardze, kritušajiem skan salūts. No augstajām eglēm pār klātesošajiem birst sniegs, un neredzami līdzās šķiet nostājušies tie, kuru vairs nav. 

Pēc daudziem gadiem atkal ir satikušies jau tālo dienu cīnītāji, viņu atbalstītāji, radinieki. Raisās atmiņas.

Un tikai tagad — pēc tik ilga laika kļūst skaidrs — kas toreiz bija kas. Ar Ēvalda Pakula grupu ir saistīti vairāku pazīstamu cilvēku vārdi. Pats komandieris bija dziedātājas Elfrīdas Pakules brālēns.

Grupā ar segvārdu Kaminskis darbojās Jānis Vanags — dzejnieks, vēlāk vairāku pazīstamu Eduarda Rozenštraucha dziesmu vārdu autors ("Vecās likteņdzirnas" taču zinām visi). Viņš ir autors ari partizānu himnai "Tur mazā meža bunkuritī". Un visi, kas pazina šo tik nacionāli noskaņoto cilvēku, ir pārsteigti par viņa lomu Pakula grupas bojā ejā un vēlāko darbību. 

Pēc Kabiles kaujas Pakula grupa darbojās vēl gadu. Tika meklēti sakari ar citām partizānu vienībām. Šai laikā grupā ierodas cilvēks ar iesauku Baltais Klakts — patiesībā čekas provokātors Marģers Vītoliņš —,
līdz ar to grupas liktenis ir izlemts. (Pēc dažiem gadiem — 1949. gadā šis pats cilvēks — šoreiz ar egvārdu Krusts — pazudinās Īles partizānu grupu.) 

Taču tikai tagad, pēc daudziem gadiem kļuvis zināms, ka Vītoliņš nedarbojās viens. Palīdzēja savējais, kuram ticēja un uzticējās visvairāk. Par to pastāstīja toreizējā Pakula grupas sakarniece Ērika Launīte. Daudz pārdzīvojusi šī sirmā sieviete.

Vecāku izsūtījums 1941. gadā, brāļa nāve, Sibirijas lēģeros pavadītie 15 gadi. Kā viņa pati saka — "daudz aizmirsies, daudz gribēts aizmirst".

Taču atmiņā spilgti palikusi diena, kad Lielplatones traktoristu kursu audzēkņi (kur bijusī leģionāru sanitāro bija iestājusies, lai "būtu pie vietas un nekristu acīs, kam nevajag") tika sūtīti uz Kurzemi skrūvēt detaļas no
grāvjos pamestajām sadaudzītajām mašīnām. Un Ērikai tā mocoties ap vienu šādu mašīnu, viņu uzrunā un palīdzību piedāvā svešinieks, kas sevi nosauc par Kaminski. "lepazināmies, un šis cilvēks manī radīja tādu uzticību un paļāvību, ka šķita — esmu pazinusi viņu gadiem," atceras Ērika Launīte. Šī iepazīšanās viņai kļūst  liktenīga. Kaminskis meiteni iepazīstina ar pārējiem partizāniem, Ērika kļūst par vienības sakarnieci — piegādā ziņas, meklē sakarus ar citām grupām. Tikai vienu nespēj iedomāties ne viņa, ne pārējie partizāni — ka pēc gada šis pats cilvēks, paziņojis "mēs esam no čekas", kopā ar brāļiem Klimkāniem viņu apcietinās. Pirms dažām dienām, nodevīgi apdullinot ar sitienu pa galvu, Jānis Vanags čekas rokās nodevis ari savu draugu — partizānu komandieri Pakulu. Ari Ērikas brāli un viņa draugu mājā, kur viņi tiek čekistu nošauti, ievilina šis pats cilvēks.

Tiek tiesāti septiņpadsmit grupas dalībnieki. Gan Ēvaldam Pakuļam, gan Ērikai Launītei sods — 25 gadi lāģeri. Ērika Sibīrijā pavada 15 gadus — gan Taišetā, gan Mordovijā. Tur viņa satiek sievietes — bijušās studentes,kuras ari — jau vēlākajos gados nodevis Jānis Vanags. Un pat viņas nespēj ticēt notikušajam —
lai nu kurš, tikai ne viņš. "Viņam ticēja un uzticējās visi. Ja teiktu, neviens neticētu, ka_šis cilvēks
spēj nodot," atceras Ērika Launīte. Tomēr pierādījumi ir neapstrīdami, to apliecina ari Totalitāro noziegumu dokumentēšanas centra savāktie materiāli.


Var tikai minēt, kas lika šim cilvēkam nodot draugus. Gļēvums? Bailes par sevi un tuviniekiem? Patiesību pateikt laikam spētu tikai viņš pats. Taču Jāņa Vanaga jau sen vairs nav starp dzīvajiem — viņš gāja bojā
mīklainos apstākļos piecdesmito gadu beigās. Ērika Launīte Latvijā atgriežas 1961. gadā. Visus šos gadus viņa dzīvojusi klusi un noslēgti, tiekoties tikai ar tuvākajām nometnes draudzenēm. Dzimtenē atgriezties bija lemts ari Ēvaldam Pakuļam. Viņš miris tikai pirms dažiem gadiem.

Tāds ir stāsts par dažiem no trešo Ziemassvētku kauju dalībniekiem. Cilvēkiem, kuriem bija lemts dzīvot tik skarbā un nežēlīgā laikā. Laikā, kas radīja gan varonību, gan nodevību. Ar katru gadu to tālo dienu liecinieku kļūst aizvien mazāk. Tāpēc ir svarīgi saglabāt viņu atmiņas — vēsturei.

Elita Roze, Brīvā Latvija, 1996.g. 

Iespējams, ka šis Ēvalds pakulis ir aktrises Elvīras Baldiņas skolas laiku draugs.

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        Birkas