Jānis Stradiņš bija latviešu akadēmiķis, fizikālķīmiķis, zinātņu vēsturnieks.

 Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (1998—2004), Valsts pētījumu programmas "Letonika" vadītājs. Daudzu Latvijas un ārzemju profesionālo organizāciju goda biedrs.

Dzimis ķirurga Paula Stradiņa ģimenē.

Izglītību ieguva Rīgas 5. vidusskolā un Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, ko absolvēja 1956. gadā.

 Pēc studijām uzsācis darboties Latvijas Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā,

1961. gadā izveidoja Fizikāli organiskās ķīmijas laboratoriju, ko vadīja līdz 2006. gadam.

No 1972. līdz 1976. gadam bija docētājs Latvijas Universitātē, 

1974. gadā kļuva par profesoru.

Bija precējies ar Vidzemes lībieti Laimu Stradiņu, dzim Zuteri. Dēli -  fiziķis Pauls Stradiņš, izgudrotājs, vadošais pētnieks ASV Nacionālajā atjaunojamo enerģijas avotu laboratorijā Denverā.un sirds ķirurgs, RSU profesors Pēteris. Stradiņš.

2018. gadā, kad notika pirmsvēlēšanu cīņa par vietu 13.Saeimā, viena no stratēģiskajām līnījām bija diskreditēt latviešus, kuri kaut ko spēja sasniegt zinātnē, mākslā, sportā vai kādā citā jomā. 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas parādījās uz politiskās skatuves agrāk nezināmi disidenti un cīnītāji pret padomju varu un iekārtu. Aktivizējās vārds "kolaborants", par kādiem tika dēvēti padomju laikā dzīvojušie. Bieži vien viduvējas pelēcības tieši ar šādiem tukšiem saukļiem ieguva vēlētāju balsis. Šis ir laiks, kad pie varas rāvās dažādās partijās esoši neoboļševiki. 

Šis netīrais vilnis skāra arī godājamo akadēmiķi. Pēc publicētās VDK kartotēkas datiem, 1976.g. kļuvis par VDK aģentu ar pseidonīmu "Egle". Mērķis bija sasniegts, daudzi Latvijas patrioti tika diskreditēti, viņu vārds sasmērēts. Konkrētā gadījumā netika skaidrots, kāda šī sadarbība ir bijusi un vai tā ir skārusi kāda intereses. Augsti godājamais akadēmiķis, uzzinot par šo faktu, par kuru pat īsti neesot zinājis, atteicās gan no izvirzīšanās valsts prezidenta amatam, gan atteicās saņemt Trīs zvaigžņu ordeni.

Atmodas kustības izcils dalībnieks. 

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienība izveidoja staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju profesora Jāņa Stradiņa vadībā. 

1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.

Kopš 1990. gada darbojās kā pētnieks Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā,

Kopš 1992. gadā — arī Latvijas Medicīnas akadēmijas Medicīnas vēstures institūtā.

Laikā no 1996. līdz 1998. gadam J. Stradiņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, no 1998. līdz 2004. gadam — prezidents.

2004. gadā kļuva par Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētāju.

Kopš 1987. gada bija Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents, kopš 1990. gada Stradiņš vadīja Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociāciju, kopš 2006. gada — valsts pētījumu programmu "Letonika".

No 1990. līdz 2007. gadam bija Latvijas Zinātnes padomes valdes loceklis.

Apbalvojumi un pagodinājumi

1989. gadā saņēmis Latvijas Universitātes, 1999. gadā — Latvijas Lauksaimniecības universitātes un 2007. gadā — Rīgas Stradiņa universitātes goda doktora nosaukumu. Viņš ir saņēmis dažādus Latvijas apbalvojumus, tai skaitā

• 1983. gadā viņš saņēma Paula Stradiņa balvu,
• 1988. gadā — Paula Valdena prēmiju,
• 1990. gadā — Solomona Hillera medaļu.

1993. gadā saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu par "izciliem darbiem organiskajā ķīmijā un Latvijas zinātnes vēsturē", 

1994. gadā saņēma Teodora Grothusa prēmiju un Gustava Vanaga balvu.

1995. gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

2008. gadā - ar I šķiras Atzinības krustu. Tāpat ir saņēmis dažādus citu valstu apbalvojumus, tai skaitā 2001. gadā saņēmis Francijas Goda leģiona ordeni, 2004. gadā — Igaunijas Māras zemes krustu.

Darbi

Jānis Stradiņš ir autors vai līdzautors septiņām grāmatām un vairāk kā 330 zinātniskām publikācijām ķīmijas jomā, kā arī 20 grāmatām un vairāk kā 270 zinātniskām publikācijām zinātnes vēstures jomā.

• J. Stradiņš. H. Strods. Jelgavas Pētera akadēmija: Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas. Rīga: Zinātne, 1975. - 318 lappuses
• J. Stradiņš. Lielā zinātnes pasaule un mēs. Rīga: Zinātne, 1980. - 285 lappuses
• J. Stradiņš. Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni. Rīga: Zinātne, 1982. - 393 lappuses
• R. Valters, J. Stradiņš. Organiskā ķīmija Latvijā. Rīga: Zinātne, 1985. - 92 lpp.
• J. Stradiņš. Lomonosovs un Latvija. Rīga: Zinātne, 1987. - 173 lpp.
• J. Stradiņš. Trešā atmoda: raksti un runas 1988.-1990. gadā Latvijā un par Latviju. Rīga: Zinātne, 1992. - 404 lpp.
• J. Stradiņš, K.E. Arons, A. Vīksna. Tāds bija mūsu laiks ... Rīga: Sprīdītis, 1996. - 491 lappuses
• J. Stradiņš. Latvijas Zinātņu akadēmijai 50 gadi. Rīga: Zinātne, 1998
• J. Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012. - 639 lpp.
• Я. Страдынь. Становление и развитие Латвийского института органического синтеза за 50 лет (1957–2006). ХИМИЯ ГЕТЕРОЦИКЛИЧЕСКИХ СОЕДИНЕНИЙ, 2007, Vol. 171 (krieviski)
• J.Stradins. 800 years of science in Riga, Latvia. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2002, vol. 56, N 4/5, pp. 145-154. (angliski)
• J.Stradins. Science and scientist in Latvia: A historical perspective. Proc. Latv. Acad. Sci. (B), 2003, vol. 57, N 1/2, pp. 42-55. (angliski)
• 2009. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. -- 640 lpp. -- ISBN 978-9984-824-13-0.