Solomons Hillers bija ebreju tautības Latvijas ķīmiķis. Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūta dibinātājs un pirmais direktors (1957-1975).

Dzimis Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada 14. janvārī Rīgas tekstilrūpnīcu apgādes aģenta Arona Hillera ģimenē.

Pēc mātes nāves 1920. gadā viņu uzaudzināja vecmāmiņa. Mācījās Rīgas Vācu ģimnāzijas komercnovirziena nodaļā, pēc tās beigšanas 1932. gadā sāka strādāt par mācekli Feldhūna tekstilfabrikā.

1933. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, līdztekus strādāja par brigadieri Sarkandaugavas stikla rūpnīcā „Emolip”.

1937. gadā uz laiku pārtrauca studijas, kuras atsāka 1940. gadā, bija organiskās ķīmijas profesora Paula Kalniņa (1886-1955) subasistents.

Universitātes beigšanas diplomu saņēma 1941. gada 27. jūnijā, īsi pēc nacistiskās Vācijas karaspēka iebrukuma Latvijā.

Tajā pašā dienā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur strādāja Kazaņas maizes rūpnīcā. Viņa Rīgā palikušie radinieki gāja bojā Rīgas geto likvidēšanas akcijā.

Pēc kara atgriezās Latvijā. Laikā no 1946. līdz 1957. gadam Hillers bija zinātniskais līdzstrādnieks un furfurola sektora vadītājs Mežsaimniecības problēmu institūtā.

1957. gadā dibinājis Latvijas Organiskās sintēzes institūtu (tobrīd Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūts), bijis arī institūta pirmais direktors līdz 1975. gadam.

Laikā no 1963. līdz 1975. gadam Hillers darbojās Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļā kā akadēmiķis sekretārs. Bijis arī docētājs Rīgas Politehniskajā institūtā (1966—1975), kā arī no 1965. līdz 1975. gadam zinātniskā žurnāla Химия гетероциклических соединений galvenais redaktors.

Bijis viens no aptuveni 60 medicīnas preparātu autoriem (furacilīns, PASK, ftorafūrs, furagīns).

Hillers publicējis vairāk nekā 500 zinātniskos rakstus.

Viņš ir saņēmis PSRS Valsts prēmiju (1951), Latvijas PSR Valsts prēmiju (1957, 1965), Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukumu (1965).

Mūsdienās tiek pasniegta Solomona Hillera balva par izciliem sasniegumiem biomedicīnā un jaunu medicīnas preparātu izstrādē.

*************************

Mūžs un aiz mūža paliekošais

Par Latvijas akadēmiķi Solomonu Hilleru - ķīmiķi un aktīva progresa katalizatoru

Akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš

Šā gada 14.janvārī apritēja 90 gadu kopš akadēmiķa Solomona Hillera, Organiskās sintēzes institūta dibinātāja un izveidotāja, piedzimšanas. Šodien pirmoreiz tika pasniegta Solomona Hillera balva biomedicīnā, ko pērn iedibinājusi Latvijas ZA kopā ar firmu “Grindex”, Organiskās sintēzes institūtu un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru. Šomēnes aprit 40 gadu, kopš iznāk heterociklisko savienojumu ķīmijas žurnāls, kura dibinātājs un pirmais redaktors ir bijis Hillers.

Tas viss mudina mūs atcerēties Solomonu Hilleru, izvērtēt viņa mūžu un atgādināt viņa paliekamo devumu zinātnē un Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Šis veikums un pats Hillera vārds faktiski visus pēdējos 15 gadus ja nu ne noklusēts, tad klusināts gan. Objektīvi vērtējot un pilnā mērā atzīstot neatkarības laiku pozitīvos veikumus, tomēr visus šos gadus ir notikusi Hillera ieceru daļēja demontāža vai vismaz tālejoša dimuitīva transformācija. Tikai nupat sāk iezīmēties renesanse, varbūt gan citā līmenī, un Hillera vārds Latvijai atkal kļūst aktuāls Eiropas, globalizācijas, inovatīvās ražošanas kontekstā.
Tā nu tas ir. Daudzu ievērojamu personību – zinātnieku, politiķu – likteņos iezīmējas Hēgeļa negācijas likums, trīs fāzes: tēze, antitēze, sintēze.
Tēze ir tad, kad cilvēks darbojas, apliecina savu darāmo, apliecina sevi, kad viņu cildina, ceļ uz pjedestāla. Tāda bija Hilleram viņa mūža pēdējos 10 gados (kaut arī tad viņam bija ietekmīgi skauģi un nelabvēļi). Antitēze ir nolieguma fāze, kad noliedz visu pagātni; pēc nāves piepeši izrādās, ka cildinātā persona darījusi tik daudz slikta, nosodāma, kaitīga, ka pat vārdu pieminēt būtu netikumīgi. Sintēze – tas ir vēstures spriedums, kurā tiek izsvērts labais un ļaunais, noskaldīts liekais, laikmeta sārņi, acumirklīgais, pašas personības negācijas, bet atstāts paliekošais.
Katra no šīm trim fāzēm ir loģiska un dibināta, vēsture rit pretrunu straumē.
Sava taisnība varētu būt dažu pazīstamu ķīmiķu paustajam viedoklim, ka Hillers ir bijis “nelietīgs, nepārtraukti intriģējošs” konjunktūrists. Taču tā nav visa patiesība, tas būtībā ir primitīvs lietu skatījums. Ar šiem Hillera vērtējumiem polemizēt negrasos – šos jautājumus savulaik esam izdiskutējuši ar M.Šimansku, M.Līdaku, J.Eidusu, A.Veinbergu, arī ar Mitju Špunginu Izraēlā, kuri lietas tvēra plašās sakarībās. Akadēmiķis Hillers bija spilgta, bet tiešām pretrunīga personība, kura psiholoģisko portretu uzskicēt nav viegli, un šajā jubilejas reizē varbūt tas arī nebūtu darāms. Bet mūža pamatmeti būtu jāatgādina, jo daudzi, varbūt pat vairākums klātesošo, aktīvā dzīvē un zinātnē ienāca tad, kad Hillera vairs nebija.
Tātad Rīgā 1915.gada 14.janvārī (1.janvārī pēc vecā stila) vilnas eksporta ekonomista, uzņēmēja Ārona Hillera ģimenē piedzimst dēls Šlioms – vēlāk Solomons. Viņa tēvs Rīgā ieceļojis no Grodņas, māte – no Belostokas, tomēr tās ir vāciski runājošas Rīgas ebreju aprindas. 1933.gadā pēc Rīgas vācu komercvidusskolas absolvēšanas, pretēji tēva gribai, Solomons iestājas LU Ķīmijas fakultātē un 2.kursā sāk līdzdarboties organiskās ķīmijas seminārā, ko vada privātdocents Pauls Kalniņš, Nobela prēmijas laureāta Friča Bergiusa kādreizējais laborants, cilvēks ar strīdīgām, tālejošām idejām, kuru vairums gan izrādījušās pārsteidzīgas un palikušas neīstenotas. Paulam Kalniņam tikpat kā nebija skolnieku, taču viens no pavisam nedaudzajiem bija Solomons Hillers.
Jaunības gados Moņa Hillers organizēja un vadīja kreisi noskaņoto ebreju jauniešu intelektuāļu pulciņu – Alanik (Allgemein anregendes Jugendkreis), kurā līdzdarbojās Mavriks Vulfsons, Jāzeps Eiduss, Juris Vaters un citi. Savā pēc nāves izdotajā grāmatā to nupat objektīvi aplūko prof. J.Eiduss. Šis pulciņš veicināja Hillera daudzpusību, erudīciju un tuvināja viņu kreisām, komunistiskām aprindām, kaut arī vienlaikus viņš darbojās kā ziņu reportieris laikrakstā “Segodņa”.
1941.gada 27.jūnijā, vienā no pirmajām kara dienām, artilērijai grandot, S.Hillers aizstāv Paula Kalniņa vadībā izstrādāto diplomdarbu par Langenbeka vielas struktūru un tūdaļ pēc izziņas saņemšanas par augstskolas kursa beigšanu bēg no Rīgas, kur nāk iekšā hitlerieši. Holokaustā bojā gāja Rīgā palikušie S.Hillera tēvs, pamāte, māsa, visi pārējie tuvinieki.
1941.–1946.gadi – darbs Staļingradas un Kazaņas rūpnīcās, iepazīšanās ar ražošanas procesiem. 1946.gada jūlijs – atgriešanās Rīgā, darbs nule dibinātajā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Hillers kļuva par Mežsaimniecības problēmu institūta jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku un pēc direktora prof. Arvīda Kalniņa ierosmes sāka pētīt pentozānsaturošo izejvielu ķīmiskās utilizācijas iespējas. Tātad pētījumu izejas punkts no fundamentālās zinātnes viedokļa bija gauži prozaisks: augu valsts atkritumu vielu – kukurūzas kacenu, saulgriežu čaumalu, koksnes skaidu, kokvilnas pogaļu – utilizācija. Varēja šo problēmu arī risināt tīri utilitāri, taču Hilleram tas kļuva par ieganstu, lai sāktu darbus organiskajā sintēzē, jaunu medikamentu iegūšanā. Jo augu valsts pentozāni ir galvenais furfurola avots, bet, furfurolu ķīmiski pārveidojot, iegūstami ārstniecības līdzekļi, pirmām kārtām nitrofurāni. Tā, pētot furfurolu, Rīgā pamazām izvēršas furānu ķīmija, vēlāk arī citu heterociklu ķīmija, izvēršas medicīniskā ķīmija, izvēršas katalītiskā sintēze. Pateicoties Hillera ierosmei, Rīgā pie Latvijas PSR ZA 1955.gadā izveidojās Pentozānsaturošo izejvielu pētīšanas un izmantošanas vissavienības padome, kurai bija liela nozīme OSI tapšanā.
Hillers strauji virzījās pa karjeras kāpnēm. Ebrejs Hillers, jau Staļina pusoficiālā antisemītisma gados, bet it īpaši Hruščova atkušņa gados, mērķtiecīgi virza sava institūta dibināšanu. Un te savijas gan zinātniski, gan politiski momenti, subjektīvi un objektīvi momenti – paša Hillera zinātniskais un organizatoriskais talants, prasme pārliecināt, Maskavas un dažu Rīgas zinātnieku (tolaik – Jāņa Peives un Arvīda Kalniņa, arī Paula Stradiņa) atbalsts un citu Rīgas zinātnieku tikpat sparīgā pretestība, Hruščova iecerētā PSRS tautsaimniecības ķimizācijas programma (gatavošanās PSKP CK 1958.g. maija plēnumam), iecere veidot no Rietumiem neatkarīgu zāļu industriju, zināmas decentralizācijas tendences PSRS Hruščova laikā, doma attīstīt zinātni arī valsts perifērijā, savienotajās republikās –, tas viss radīja fonu Organiskās sintēzes institūta oficiālai dibināšanai Latvijas PSR ZA Prezidija sēdē 1956.gada 20.decembrī.
Tātad – S.Hillers Mežsaimniecības problēmu institūtā: 1949.g. – vecākais zinātniskais līdzstrādnieks; 1950.g. – furfurola sektora vadītājs; 1951.g. – Staļina prēmijas laureāts par līdzdalību prettuberkulozes preparāta PASK ražošanas izstrādē (tas bija pirmais Padomju Savienības mērogā pamanītais Padomju Latvijas zinātnieku panākums medicīniskajā ķīmijā, kur lielāki nopelni varbūt bija ne Hilleram, bet Leo Maijam, kas vēlāk izraisīja viņa patoloģisku naidu pret Hilleru); 1951.g. – ZA korespondētājloceklis (vēl pirms kandidāta disertācijas aizstāvēšanas 1954.gadā). Tad nāk 1957.gads – Organiskās sintēzes institūta darba sākšana un viņš institūta pirmais direktors astoņpadsmitarpus gadu garumā. 1957.g. – pirmā Latvijas PSR Valsts prēmija par antimikrobu preparāta furacilīna sintēzi un ieviešanu medicīnā; 1958.g. – Latvijas PSR ZA akadēmiķis; 1963.g. – Latvijas PSR ZA Ķīmijas un bioloģijas nodaļas akadēmiķis–sekretārs un ZA Prezidija loceklis (koordinē 12 gadus visus republikā veicamos pētījumus ķīmijas un bioloģijas nozarē). 1965.g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums; 1965.g. – vēl viena Latvijas PSR Valsts prēmija par oriģinālu medicīnas preparātu furagīna un imifosa radīšanu un par vairāku citu preparātu ieviešanu ražošanā. 1965.g. – Vissavienības žurnāla “Heterociklisko savienojumu ķīmija” dibināšana (galvenais redaktors – 10 gadus); 1969.g. – Sērorganisko savienojumu ķīmijas un tehnoloģijas vissavienības zinātniskās padomes pārbāzēšana uz Rīgu un šīs padomes vadīšana turpmākajā laika posmā; 1972.g. – ievēlēšana slavenajā Vācu dabaspētnieku akadēmijā “Leopoldina”, kas jau ir starptautiska atzīšana…
Tāds, īsi savelkot, formāli ir Hillera karjeras ceļš 30 gadu garumā, kas iet līdztekus Latvijas Zinātņu akadēmijas izaugsmei, tās tematikas padziļināšanai, paplašināšanai, transformēšanai, tās pētnieciskās, instrumentālās un rūpnieciskās bāzes pilnveidošanai, rezultātu ieviešanai tautsaimniecībā, tāpat ar zinātni saistītās rūpniecības izveidošanai Rīgā un Olainē (abi lielie 60. – un 70.gados dibinātie Olaines giganti – “Biolar” un “Olainfarm” – šādā vai tādā mērā tomēr ir Hillera iniciatīvas un Maskavas sakaru rezultāts). Un šis nopelnu uzskaitījums nav Laudatio, slavinājums, ne Hilleram, ne nu jau nebūtībā aizgājušās PSRS reālajiem sasniegumiem zinātnē un tehnoloģijā.
Primitīvi būtu visu skaidrot ar Hillera un PSRS specdienestu sadarbības rezultātu, kā procesu palaikam traktēja mūsu presē pirms 10 gadiem, atestēt OSI kā PSRS zinātniski tehniskās izlūkošanas centru, kurš esot darbojies VDK vadībā un kura eksperti izvērtējuši un piegādājuši Maskavai Rietumu pasaules informācijas analīzi savā nozarē. Droši vien arī šādiem momentiem tādā totalitārā valstī kā Padomju Savienība bija sava loma, institūtā strādāja arī īsti čekisti, taču diez vai šis moments būtu izvirzāms priekšplānā. Un, ja toreizējā Padomju Latvijā būtu vairāk tādu “čekistu” kā Hillers, mēs savā tagadējā gaitā uz Eiropu būtu tikuši daudz tālāk. Arī par samērā liberālo, brīvdomīgo gaisotni institūtā padomju iekārtas gados, smacīgajos Pelšes gados lielā mērā jāpateicas Hilleram. Būtībā – lai izvērtētu Hilleru, būtu jāizvērtē sovetiskā režīma gadi Latvijas zinātnē, zaudējumi, guvumi, iespējas, arī nepiepildītās, zinātnes funkcionēšanas dažādi konteksti.
Ja šaurāk izvērtē paša Hillera paliekamo devumu, tad tur iezīmējas 5 jomas:
1) Organiskās sintēzes institūta nodibināšana un izveidošana. Padomju Savienības ietvaros tas bija neparasts, progresīvi organizēts pētniecības centrs. Neraugoties uz visām peripetijām, tas joprojām pastāv un pilnveidojas, un pēc nepilniem diviem gadiem atzīmēs 50 gadu jubileju. Domāju, tas nebūs subjektīvs viedoklis, ja sacīšu, ka 20.gs. otrajā pusē tas ir bijis pasaulē visatzītākais un vistālāk aizskanējušais pētniecības centrs Latvijā (kas 80.gados Latvijā deva 66–70% visu SCI citējamo rakstu!), un arī pašreiz laikam tas ir viens no visspēcīgākajiem pētnieciskajiem kolektīviem, kaut arī vairāk darbojas utilitārās jomās, pat vairāk nekā Hillera laikā;
2) pētniecība heterociklu ķīmijā un tai tuvajās nozarēs (furānu ķīmija, pirimidīnu un purīnu ķīmija, aziridīnu ķīmija, heterociklu žurnāls, plaša mēroga konferences);
3) jaunu fizioloģiski aktīvu vielu meklējumi visplašākajā aspektā un attiecīgu ražošanas tehnoloģiju izveidošana – antibakteriāli, pretvīrusu, pretvēža, psihofarmakoloģiski, kardiovaskulāri aģenti (tie joprojām turpinās), arī lauksaimniecības ķimizācijas līdzekļi, insekticīdi, zoocīdi (PSRS laikā arī tiem bija liela nozīme);
4) bioorganiskās ķīmijas un molekulārās bioloģijas pētījumu iniciēšana Latvijā (galu galā OSI ietvaros izauga šīs nozares akadēmiķi G.Čipēns, E.Grēns, P.Pumpēns, V.Kluša, arī G.Duburs, J.Freimanis);
5) farmaceitiskās lielražošanas izveidošana Latvijā – no OSI Eksperimentālās rūpnīcas, kas ir Hillera lolojums, 1991.gadā izauga firma “Grindex”, tās priekšgalā arī ir Hillera uzticams audzēknis Valdis Jākobsons, kurš Hillera mūža laikā bija viņa vietnieks institūtā.
No Hillera vadībā izstrādātajiem medicīnas preparātiem bez jau minētajiem furacilīna un p–aminosalicilskābes (kas, saprotams, nebija oriģināli, bet resintezēti preparāti, un ārzemēs pazīstamu preparātu resintēze prevalēja arī turpmāk) minami furagīns un solafūrs (uroloģijā, pret bakteriālām infekcijām, sepsi), imifoss – pret eritremiju, muskuļu relaksants dioksonijs, pretgripas preparāts remantadīns, slavenais oriģinālais pretvēža preparāts ftorafūrs (tegafūrs), ko Hillers izstrādāja kopā ar Marģeru Līdaku un Regīnu Žuku ( Dzimusi: 1936.gada 6.decembrī, Maskavā). Šo preparātu joprojām lieto Japānā, un kā vienīgais no Latvijas zinātnieku atklājumiem tas ir iekļauts ķīmijas enciklopēdijās un lielās farmācijas grāmatās. Arī pie kardiovaskulārā preparāta “mildronāts” (pirmais nosaukums – “kvaterīns”) šūpuļa sava mūža pašā norietā stāvēja Hillers, viņš ir arī pirmajā šī preparāta patentā līdzautoru skaitā, bet par to tuvāk lai stāsta preparāta autors akadēmiķis Ivars Kalviņš, kurš par šo izcilo sasniegumu, pašreizējo līderpreparātu “Grindex” produkcijā saņem Hillera balvu. Tāpat pret ārzemēs pazīstamu preparātu resintēzi nebūtu jāizturas augstprātīgi – arī tas nebija viegls darbs, un toreizējos PSRS izolācijas apstākļos tam bija nozīme, arī Latvijas medicīnai.
Atsevišķa saruna būtu veltāma arī par Hillera iedibināto ļoti augstas raudzes starptautisko žurnālu “Heterociklisko savienojumu ķīmija” un augstākās klases Latvijas ķīmiķu plejādes veidošanās veicināšanu.
Hillers pats pavisam ir bijis aptuveni 300 zinātnisku rakstu, 80 autorapliecību un 40 ārzemju patentu līdzautors. Viņa vadībā aizstāvētas 30 kandidāta disertācijas, viņš ir bijis 6 doktora disertāciju zinātniskais konsultants.
Tāpat Hillers savulaik Rīgu darīja zinātnes pasaulē pazīstamu kā izcilu zinātnisku pasākumu norises vietu. No šiem saietiem visplašākais – unikāls un ievērots pasaules mērogā – bija VII Starptautiskais IUPAC Dabasvielu ķīmijas simpozijs ar 4 presimpozijiem. Dalībnieku kopskaits tajā bija 1800, ieskaitot 4 Nobela prēmijas laureātus, plenārsēdes notika hokeja hallē, un šajā simpozijā H.G.Korāna pirmoreiz ziņoja par mākslīga gēna totālu sintēzi. Simpozijs notika 1970.gada jūnijā, līdzīga mēroga un nozīmības zinātniski pasākumi Rīgā nav rīkoti ne agrāk, ne arī vēlāk.
Pēdējie mūža gadi – ar lielajām konferencēm, ar ftorafūru, ar aziridīna palēninātās inversijas parādību, ko 1972.gadā reģistrēja kā PSRS “zinātnisku atklājumu” Nr.110, ar daudzajiem disertantiem un ārzemju braucieniem (ASV, Meksika, Zviedrija, Indija, Dienvidslāvija, Itālija un, protams, Japāna) bija tāds kā Hillera darbības apogejs. Hillers tolaik stāvēja augstu pāri saviem kolēģiem Latvijā, Zinātņu akadēmijā, viņš neapstrīdami bija iestūrējis starptautiskos ūdeņos.

Bet beigas nāca tikpat pēkšņas, negaidītas, straujas, cik neparasts un pretrunīgs bija Hillera mūžs. Tūdaļ pēc krāšņi nosvinētās 60 gadu jubilejas Organiskās sintēzes institūtā, tajā pašā zālē, kurā viņu kopā ar citiem izcilākajiem PSRS zinātniekiem sveica arī pazīstamais ķirurgs onkologs, toreizējais PSRS Medicīnas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Nikolajs Blohins, Hillers devās uz Maskavu pie tā paša Blohina, lai viņam izoperētu ļaundabīgu zarnu audzēju. Liktenis bieži ironizē, šoreiz tas Hilleram bija uzsūtījis ļaunu kaiti, pret kuru viņš bija vērsies ar visu savu mūža pētniecību. Ftorafūrs nelīdzēja savam autoram, lielās mokās viņš mira 1975.gada 6.jūnijā Linezera slimnīcā 60 gadu vecumā. Patoloģiski anatomiskā sekcija tomēr rehabilitēja ftorafūru – primārais maligno šūnu perēklis bija rodams aizkuņģa dziedzerī, kura ārstēšanā preparāts nebija indicēts...

Pēc sagatavotās lekcijas (saīsinātā variantā) S.Hillera lasījumos šodien, 26.janvārī, viņa izveidotajā un uzbūvētajā Organiskās sintēzes institūtā Rīgā