Indulis Ronis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
25.03.1943
Miršanas datums:
23.11.2016
Kategorijas:
Akadēmiķis, Pedagogs, skolotājs, Profesors, Vēsturnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Matīsa kapi, Rīga

Indulis Ronis bija Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, profesors. Pētījis un rakstījis par daudzām "smagām" tēmām - holokaustu, Ulmaņa un Raiņa privāto dzīvi, u.c.

Viņa secinājumi bieži nesakrita ar "atjaunotās Latvijas Republikas" valdošo bijušo nomenklatūras politiķu uzstādījumiem, tāpēc viņam nācās šķirties gan no oficiāliem amatiem, tāpat viņš tika "izstumts" no "oficiālo vēsturnieku" aprindām.

Viņš rakstīja par asiem vēstures jautājumiem, bieži vien konfontējās ar citiem saviem kolēģiem, saucot gan lietas īstos vārdos, gan nosaucot personas, gan vienkārši neizvēloties vārdus.

Atsaucoties uz uzņēmuma “Pasažieru vilciens” sniegto informāciju, 2016.gada 22.novembrī telekanāla LNT raidījums “Degpunktā” ziņoja, ka profesors Ronis pirmdienas, 21.novembra vakarā tumsā izgājis uz dzelzceļa sliedēm posmā starp Smārdi un Milzkalni pasažieru vilciena Rīga – Tukums priekšā. 73 gadus vecais vīrietis tika notriekts un gāja bojā. Cik zināms, profesors dzīvoja Kuldīgas apkaimē. Kāpēc Roņa kungs savā cienījamā vecumā atradās tik tālu no mājām, ko darīja, pagaidām ziņu nav. Vai tas ir ticis pētīts - arī ziņu nav.

***

Varu runāt tikai par to laiku, kad mani 1996. gada februārī izmeta no darba. Tad biju Valsts vēstures komisijas vadītājs. Visas manas nepatikšanas sākās ar militāro izlūkdienestu, ko tajā laikā vadīja Auseklis Pļaviņš. Viņš pie manis atsūtīja savu darbinieku Stabiņu, kurš vēlējas zināt, ko esmu darījis Amerikā, kādus dokumentus Hūvera institūtā redzējis. Teicu, ka Amerikā veicu akadēmisku darbu, bet vairāk nediskutēju un palūdzu Stabiņam atstāt savu kabinetu, par šo vizīti uzrakstot sūdzību premjerministram Mārim Gailim. Atbildi nesaņēmu.

– Jūs gribat sacīt, ka Latvijas specdienesti izdara spiedienu uz vēsturniekiem?

– Viņi mēģināja izdarīt spiedienu uz mani.

1997. gada maijā Saeimas arhīvā atradu, ka Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests savā struktūrā izveidojis 20. gadsimta sociālpolitiskās vēstures nodaļu, dokumentu par to parakstījis Saeimas sekretārs Imants Daudišs. Starp citu, padomju gados vēsturnieku darbību uzraudzīja čeka, tai šīm vajadzībām arī bija speciāla nodaļa.

***

Par J. Čakstes politisko orientāciju liecina tas, ka viņš bija saistīts ar visreakcionārāko latviešu buržuāzijas līderi Rīgas advokātu un «Rīgas Avīzes» redaktoru F. Veinbergu. Piemēram, kopā ar Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka vietnieku advokātu A. Krastkalnu viņš 1902. gadā speciāli Veinbergam nopirka avīzes «Vārds» koncesiju, līdz tas saņēma «Rīgas Avīzes» izdošanas atļauju.

Bet 1905. gada pavasarī Čakste piedalījās latviešu buržuāzijas politisko līderu sarunās ar baltvācu muižniecības pārstāvjiem, lai meklētu kopīgus ceļus cīņai pret revolucionāro kustību, lai uzceltu valni pret «brīvām kustībām». Un tā nebija nedz nejaušība, nedz cenzūras radīta nepieciešamība, kad J. Čakstes «Tēvija» par baltvācu muižniecības iedvesmotajām soda ekspedīcijām 1906. gada sākumā rakstīja, ka valdība rīkojas tikai «piemēroti apstākļiem — pret ieročiem ar ieročiem» un tādēļ «nevajag arī pārāk uztraukties un noskumt kritušo, nevainīgo upuru dēļ.»

1906. gada 7. martā «Cīņa» dziļā sašutumā rakstīja, ka laikā, «… kur reakcijas ārprāts trako latviešu zemē un muižniecisku plēsoņu rīdīti cara asinssuņi nedzirdētā mežonībā plosa mūsu tautas locekļus un posta viņu mantu un iedzīvi…, Čakste ņem lielus honorārus no soda ekspedīciju vajātiem un terorizētiem zemniekiem, kas lūdza viņa palīdzību».

Buržuāziskajā literatūrā ir iesakņojies uzskats, ka   1905. gadā esot izstrādājis Latvijas autonomijas projektu, kuru, sākoties reakcijai, iznīcinājis. Taču 1905. gada 7. decembrī, pašā revolūcijas kulminācijas brīdī, viņa avīze «Tēvija» rakstīja: «… mums būs savu sakaru ar valsti jānokārto tā, kā to krievu valsts (krievu tauta) atradīs par labu, nevis tā, kā mūsu kongresi un mītiņi ar roku pacelšanu to izsaka. Mūsu skolām vajadzēs būt tādām, kādas tās valsts vēlēsies (krievu tauta). Labi, kad mēs no turienes varēsim izdabūt priekš savām iekšējām māju darīšanām (pagastos un pilsētās) kādas lielas pašvaldības, bet arī pēc likumiem, kurus mums dos… Baltija ir tas Krievijas logs, kuru Pēteris I tai ar milzīgām grūtībām uz Vakareiropu cirta. Un šo logu Krievija nekad neļausies aizsprostot ar kādām personālūnijas autonomijām Baltija ir priekš Krievijas eksistences nepieciešami vajadzīga, un tādēļ pilnīgi sagaidāms, ka visa krievu tautas masa (šeit gan vajadzētu teikt — cara birokrātijas masa — l. R.), pie tautiskas plašākas apziņas nākusi, mums nāks vēl ar daudz lielāku pārkrievošanas sparu, nekā tas līdz šim noticis… Pie mums jau pašā sākumā nodara milzīgu kļūdu — pārtraucot savās pašvaldības iestādēs un skolās visu sakaru ar valdības vīriem. Ir jau gan taisnība — viņu starpā ir ļoti daudz īstu sapiepējušu birokrātu dvēseļu, bet atkal nevar liegt tur sastopam arī diezgan daudz saprātīgu un izglītotu vīru.… Ja mēs būsim modinājuši krievu tautas (šoreiz gan atkal vajadzēja «krievu valdības» — I. R.) dusmas, tad nāks sods, zem kura nosmaks visa mūsu tautiņa. Arvienu ar krievu tautu, nekad pret to.»

***

Indulis Ronis jau vairākus gadus dzīvo un strādā Kuldīgas novada “Krauļos” – senā mājā pie vecā suitu ceļa Alsunga–Kuldīga. Tomēr par I. Roni pēdējā laikā maz dzirdēts, bet viņš jūtas izstumts no oficiālās vēsturnieku vides. I. Roņa spalvai pieder grāmata “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā”. I. Ronim ir atšķirīgs skats uz daudzām lietām, arī uz pašreizējo situāciju valstī.

***

– Pēdējā laikā daži vēsturnieki rokas vēsturē ap Kārli Ulmani. Bet jums par Kārli Ulmani ir apjomīgs pētījums.

I. Ronis: – Situācija valstī ir tāda, ka runāt par Kārli Ulmani, kurš realizēja autoritāru apvērsumu, diktatūru, bet ignorēt šodienas politisko situāciju nebūtu pareizi. Man savulaik aizmuguriski uzbruka politiskām metodēm, atbrīvojot no absolūti visiem darbiem un finansējuma avotiem, jo es esot ulmanists. Es nekad tāds neesmu bijis. Jā, esmu sarakstījis grāmatu par Kārli Ulmani, viņa represēšanas apstākļiem, bet nepaguvu uzrakstīt grāmatu par Munteru, par Balodi. Visi dokumenti man ir kastēs…

Mani izmeta ārā no visiem darbiem, jo nepatika, kā es rakstu. Esmu principiāls diktatūras pretinieks, bet šodien esmu ļoti uztraucies – grūti ir neieraudzīt, ka Latvija atrodas neototalitāras diktatūras priekšvakarā, turklāt pilnīgi parlamentāri likumīgas. Dombrovska valdība ved tik bezjēdzīgu politiku, ka sabiedrībā var notikt dažādi ekscesi. Tad valdība izsludinās ārkārtas stāvokli un paņems varu, kā to savulaik izdarīja Kārlis Ulmanis. Jā, pašreizējo parlamentu vajag atlaist un izveidot Pagaidu valdību. Bet es neredzu cilvēkus, kas varētu šo valdību vadīt. Divi gan ir, kuriem uzticētos, bet viens – Guntis Ulmanis – ir jau par vecu, bet otrs – Aigars Kalvītis – ir tā apspļaudīts… Ja būs Dombrovska apvērsums, tad nopietni domāšu par emigrāciju, jo tad tā būs neokomunistu atgriešanās.

***

Ulmani ievēlēja par Latvijas Universitātes goda doktoru, bet Latvijas Universitāte toreiz (un lielā mērā – arī tagad) bija ekstrēmo spēku midzenis, tur bija “Pērkoņkrusts”, spēki, kas pauda ekstrēmu nacionālismu un šovinismu. Latvija bija sarkanā valsts apvērsuma priekšā. Pauls un Bruno Kalniņi bija NKVD aģenti. Sociālistiskajā kustībā bija daudz cara ohrankas aģentu, un viens no tiem bija Pauls Kalniņš – tie bija visvieglāk ievainojamie un pārvervējamie cilvēki, un padomju dienesti jau nebija glupi… Es to mēģināju pētīt, bet par to mani 1996. gadā izlidināja no Vēstures institūta direktora amata. Tas bija mans lielais grēks.

– Vai Bruno Kalniņš emigrācijā paspēja atspēkot jūsu teikto?

– Viņš noliedza. Bet par to ir dokumenti, kas ir publicēti grāmatās. Mani tagad vairāk interesē Pauls Kalniņš. Kopā ar sievu rakstu grāmatu par Raiņa nāvi – tajā mēs dokumentāli pierādīsim, kas ir bijis Pauls Kalniņš. Savulaik ar Ivara Ķezbera svētību tiku Maskavas čekas arhīvā un tur daudz ko atradu.

***

 

– Kad Kārlis Ulmanis uzzināja par Ribentropa–Molotova paktu un tā slepenajiem papildprotokoliem, sākās panika. Pirmā ideja bija pretoties, aizsardzības koncepcija balstījās uz to, ka jānoturas viena divas nedēļas, kamēr angļi atbrauc ar saviem karakuģiem. Kad kļuva skaidrs, ka angļi neatbrauks, jo vācu zemūdenes viņus kopā ar kuģiem uzlaidīs gaisā, sāka meklēt citus variantus. Tas nebija cirks, tā bija spēlīte par lojalitāti. Esmu nosaucis Ulmani un Munteru par finlandizācijas politikas pionieriem, viņi cerēja, ka, ielaižot valstī padomju armiju, kaut kāda Latvijas autonomija ārpus Padomju Savienības tiks saglabāta. Cerības neīstenojās. Te vēl daudz ko pētīt. Es jau to savulaik sāku darīt.

***

Ētiskā plānā īpaši satriecošs ir aculiecinieces, vēlākās Latvijas (Valsts) Universitātes docentes, vēstures zinātņu kandidātes Veronikas Kanāles atmiņu stāsts [par padomju varas noziegumiem pret ebrejiem LPSR] vēl raksta autora studentības gados. Proti, 1941.29.VI-1.VII Rīgas kaujas laikā ebreju pamatmasa no Rīgas tikusi evakuēta pilsētas zilajos autobusos. Tikai... NKVD daļas noslēgušas veco Latvijas valsts robežu pie Vidzemes šosejas. Evakuētie Rīgas ebreji Krievijā nav ielaisti. Transporta līdzekļu sablīvējumu bombardējuši unapšaudījusi Trešā Reicha gaisa spēki. Tikai nedaudziem, arī pašai V. Kanālei, izdevies iekļūt Krievijā pa apkārtceļiem, pārējie nokļuvuši nacionālsociālistisko eksekutoru varā.

Šo informāciju raksta autors publicēja II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa težu krājumā.  Savu reprezentatīvā foruma referāta tekstu raksta autors ar kongresa prezidija starpniecību nodeva Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai. Nekāds Latvijas Republikas tiesībsargāšanas institūciju atsaukums nesekoja, kas liecina, ka V. Kanālei bijusi taisnība. Līdz ar to kaŗa noziedznieki nav meklējami tajās padomju funkcionāru un virsnieku aprindās, kas organizēja Rīgas evakuāciju, bet gan tajās NKVD daļās, kas slēdza veco valsts robežu. Domājams, 5. NKVD iekšējās apsardzes pulka komandieŗu un komisāru vidū, kas jau bija atstājuši aiz sevis asiņainas pēdas Rīgas Centrālcietumā, Baltezerā u.c.

Netiešu apstiprinājumu V. Kanāles atmiņu stāsts ir guvis virsprokurora Ulda Strēļa 1995. gada apsūdzības rakstā pret Alfonsu Noviku: 1941. g. vasarā, kad pēc vācu armijas uzbrukuma A. Noviks kopā ar krievu armiju atkāpās no Rīgas Vidzemes šosejas virzienā, braukdams automašīnā, ceļa posmā pirms pagrieziena uz Tallinu A. Noviks caur mašīnas logu šāva uz bēgļiem, kliedzot: Panikas cēlāji! No A. Novika raidītiem šāvieniem nokrita izmeklēšanas laikā nenoskaidrota sieviete un zēns. Noviks tobrīd bija LPSR Iekšlietu tautas komisārs, tāpēc viņš varēja dot pavēli NKVD daļām slēgt robežu civiliedzīvotājiem.

Raksta autors pauž cerību, ka varbūt kaut kad tomēr turpināsies tiesas procesi pret A. Novika kolēģiem un pārāk centīgajiem padotajiem, kuŗi taču bija noziedzīgi pārkāpuši arī tā laika PSRS likumus. Jau citētajā U. Strēļa apsūdzības raksta lapā varam arī izlasīt: 1940. g. rudenī, Rīgā, A. Noviks ieradās Iekšlietu tautas komisariāta ēkas pagrabtelpās, kur atradās ieslodzītie, kuŗi bija sasisti un vaidēja. A. Noviks sāka šos cilvēkus kamerā spārdīt kājām un saucot: Ak, tu neatzīsies! − vairākas reizes uz viņiem izšāva ar pistoli. Kad pēc šāvieniem vairāki cilvēki nokrita, A. Noviks viņiem piedraudēja, ka neviens no viņiem dzīvs laukā neizkļūs (..) Izvēršot genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem 1940.-1941. g. un pēckaŗa periodā, A. Novika vadībā viņam pakļauto represīvo iestāžu darbinieki pielietoja dažādas spīdzināšanas metodes (nagu maukšana, sejas sakropļošana, roku un kāju applaucēšana, naglu dzīšana dažādās ķermeņa daļās, ķermeņa dedzināšana, dažādu orgānu nogriešana), sita un sakropļoja aizturētos un cietumos ievietotos nevainīgos cilvēkus un masveidā tos tīši iznīcināja, noslepkavojot Rīgas centrālcietumā un čekas pagrabtelpās ne mazāk kā 131 cilvēku, Rēzeknes cietumā ne mazāk kā 33 cilvēkus, Valmieras cietumā ne mazāk kā 30 cilvēkus, Daugavpils cietumā ne mazāk kā 20 cilvēkus, Liepājas milicijas pagrabtelpās ne mazāk kā 18 cilvēkus, Greizajā Kalnā Ludzas raj. ne mazāk kā 23 cilvēkus.

***

Kopš 1996. gada vairākkārt esmu mēģinājis atrast darbu, arī skolās kā vēstures skolotājs, kad to tur trūka. Esmu pat pieņemts darbā, bet pēc tam bez paskaidrojumiem, nenostrādājis nevienu dienu, atraidīts. Godīgi sakot, mani sieva ar savu muzejnieces algu izvilka. Par pēdējo naudu nopirkām lauku mājas. No 1996. gada līdz pat šodienai pasts aiztur manu korespondenci.

– Jums bail nav?

– Tas laiks ir pagājis. Par mani zina kolēģi pasaulē, pie kuriem es biju aizbraucis. Viņi man palīdzēs. Par mani izplata informāciju, ka esmu psihiski slims, labs no dabas, bet nu tā.

***

Vilciena mašīnists apliecina, ka tā izskatījusies pēc pašnāvības. Vīrietis pēkšņi parādījies uz sliedēm, pagriezies ar seju pret vilcienu un sekojis sitiens. Vilciena trieciens vīrieti burtiski sarāvis gabalos, stāsta aculieciniece. Kā ziņo raidījums Degpunkts, bojāgājušais ir Indulis Ronis (73), kurš otrdienas vakarā starp Smārdi un Milzkalni meties zem pasažieru vilciena, vēsta LNT Degpunktā.

 

***

fragmenti no intervijas Latvijas Avīzei, Artis Drēziņš, 08.07.2009. news.lv, LNT, Degpunkts

 

 

Avoti: news.lv, la.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        Birkas