Dzimusi Pēterburgā mežziņa, kņaza Goļicina muižas pārvaldnieka Kārļa Liepiņa un Jekaterinas Šelkovskas ģimenē, mirusi Rīgā.

Fizikālķīmiķe, ķīmijas zinātņu doktore 1937, LPSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķe 1951.

No 1909.gada studēja Maskavas augstākajos sieviešu kursos. 1917.gadā absolvēja šo kursu Fizikas-matemātikas fakultāti. Pētniecības darbu sāka jau studiju laikā, bija tuvākā profesora N.Šilova līdzgaitniece līdz viņa mūža beigām 1930.gadā. L.Liepiņa strādāja Baumaņa Maskavas Tehniskajā augstskolā un Pļehanova Tautsaimniecības institūtā, vēlak arī - Maskavas universitātē. No 1932.g. pārgāja darbā uz Vorošilova Militārās ķīmijas akadēmiju Maskavā, tur vadīja koloidālās ķīmijas katedru.

Vecāki atgriezās Latvijā pēc 1.pasaules kara, meita Lidija pēc 2.pasaules kara tika nosūtīta darbā uz Latvijas augstskolu un jaundibināto LPSR Zinātņu akadēmiju.

Profesore Latvijas Valsts universitātē, tad līdz 1972.gadam Rīgas Politehniskajā institūtā Fizikāli ķīmiskās katedras vadītāja, vienlaicīgi arī Neorganiskās ķīmijas institūta direktora vietniece zinātniskā darbā (1945-59) un laboratorijas vadītāja.

L.Liepiņas vadībā izstrādātas 25 zinātņu kandidāta disertācjas

210 zinātnisko publikāciju autore un līdzautore.