Jānis Brolišs

Pievieno šai personai bildi!

Atbilstoši Jāņa Broliša Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās Komitejas (CK) nomenklatūras kadru personas lietai Jānis Brolišs, Viktora dēls, ir dzimis 1930. gada 22. aprīlī Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagasta Kaipu sādžā.

Savā 1971. gada 2. novembra kadru uzskaites persona lapā viņš ir norādījis, ka ir latvietis un ka ir cēlies no trūcīgiem zemniekiem, 1958. gada 1. augusta autobiogrāfijā piebilstot, ka ģimenei piederējuši 5 ha zemes.

LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā pieejamas vien skopas ziņas par Jāņa Broliša vecākiem.

Savā 1958. gada 1. augusta autobiogrāfijā viņš norādīja, ka tēvs par dalību LKP “pagrīdes darbā” atradās ieslodzījumā no 1933. līdz 1937. gadam, tāpēc viņš līdz skolas gaitu sākumam 1937. gadā dzīvoja mātes apgādībā.

Spriežot pēc 1971. gada 2. novembra autobiogrāfijā esošas netiešas norādes par to, ka dzimšanas un mācību vieta sakrīt, Jānis Brolišs mācības sāka Kaunatas sešu klašu pamatskolā, kas atradās Kaunatas ciemā.

Tomēr intervijas ar Jāni Brolišu, kas publicēta Padomju Jaunatnē 1972. gada 29. jūlijā, ievadā publicētajā uzziņā norādīs, ka Jānis Brolišs mācījās “[s]ākumā Kalnāju pamatskolā”, proti, Rēznas pagasta Kalnāju sešu klašu pamatskolā, kā būvprojektu Iekšlietu ministrijas būvniecības pārvalde apstiprinājusi 1936. gadā un kā būvei no Latvijas zemnieku kredīta bankas atbilstoši 1937. gada ziņām bija saņemts LVL 4000 lielas aizdevums, bet pārējo bija plānots segt no pašvaldības līdzekļiem, kopumā ēkas būves izmaksas bija plānots LVL 9251 apmērā.

Spriežot pēc 1938. gada ziņām, Kalnāju sešu klašu pamatskolas ēka beigās izmaksājusi LVL 18 000, tā pabeigta 1937. gadā, bet mācības jau bija sākušās 1938. gadā.

“1940. gadā, nodibinoties Latvijā Padomju varai”, tēvs kļūst par Rēzeknes apriņķa izpildu komitejas daļas vadītāju. Attiecīgā laika prese precizē, ka par priekšzīmīgu un boļševistiski nostādītu darbu Broliša tēvu iecēla par zemju nodaļas vadītāju. Atbilstoši 1958. gada 1. augusta autobiogrāfijai, kara darbībai starp  PSRS un nacionālsociālistisko Vāciju sākoties, tēvs “evakuējās uz Maskavu”, atstājot ģimeni Latvijas teritorijā.

Savukārt 1971. gada 2. novembra autobiogrāfijā norādīts, ka pēc karadarbības sākuma tēvs “paspējis evakuēties uz Čuvašijas APSR [Autonomo Padomju Sociālistisko Republiku]. Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Jānis Brolišs un viņa māte strādāja “dažādos lauku darbos, māsa tika aizdzīta uz darbu Vācijā”.

Atbilstoši 1971. gada 2. novembra autobiogrāfijai 1944. gadā, tātad pēc otrreizējās PSRS okupācijas, tēvs atgriezās Latvijas teritorijā, un ģimene pārcēlās uz Rēzekni.

1958. gada 1. augusta autobiogrāfijā norādīts, ka tikai 1945. gadā notika ģimenes atkal apvienošanās, kas, iespējams, norāda uz Broliša māsas atgriešanos.

1945. gadā Jānis Brolišs sāka mācības Rēzeknes latviešu vidusskolā, tad arī iestājās Vissavienības Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienībā (VĻKJS) (1971. gada 2. novembra autobiogrāfijā atšķirībā no 1958. gada 1. augusta autobiogrāfijas norādīts, ka komjaunatnē iestājies 1946. gadā)

1958. gada 1. augusta autobiogrāfijā norādīts, ka Rēzeknes latviešu vidusskolā mācījās līdz 1948. gadam, 1971. gada 2. novembra autobiogrāfijā mācību ilgums norādīts līdz 1947. gadam, tomēr vidējo izglītību neieguva, jo devās uz Rīgu.

Tā esot iegūta, mācoties LKP CK Republikāniskajā partijas skolā. Lai gan arī piecdesmito gadu sākumā LKP CK Republikāniskās partijas skolas nemainīga prasība bija vidējā izglītība,tomēr līdzīgi kā Longins Avdjukevičs, kas mācības sāka, vien esot septiņu klašu izglītībai, arī Jānis Brolišs mācības sāka, neesot vidējai izglītībai.

Jānis Brolišs savas darba gaitas sāka 1948. gadā Rīgas 14. nepilnajā vidusskolā kā vecākais pionieru vadītājs.

Gadu vēlāk, no 1949. gada jau mācījās PSRS Valsts drošības ministrijas Rīgas milicijas komandējošā sastāva skolā.

Skolu beidzot 1951. gadā, sāka strādāt par LPSR Iekšlietu ministrijas Tukuma rajona politiskās daļas priekšnieka vietnieku.

Spriežot pēc 1958. gada 1. augusta autobiogrāfijas, rekomendāciju mācībām “milicijas Virsnieku skolā” deva Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKJS) Rīgas pilsētas Ļeņina rajona komiteja.

Šajā pašā laikā, proti, 1951. gada oktobrī Brolišs iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā (PSKP) (partijas biedra kartes Nr. 06718116, vēlāk 1973. gada parauga biedra kartes Nr. 1584707).

No 1952. gada līdz 1953. gadam Jānis Brolišs bija LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes politiskās nodaļas instruktors.

1953. gadā viņš īsu brīdi bija LPSR Iekšlietu ministrijas Preiļu rajona milicijas nodaļas priekšnieks. Tajā pašā gadā Brolišs pārcelts atpakaļ uz LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldi, kur strādāja par politiskās nodaļas vecāko instruktoru un priekšnieka palīgu komjaunatnes darbā.

1955. gadā Jānis Brolišs sāka mācības LKP CK Republikāniskajā partijas skolā. Kā liecina LKP CK biroja nolēmums, kas izriet no 1955. gada 23. augusta protokola Nr. 84, §9 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš, Jānis Brolišs bija uzņemts LKP CK Republikāniskās partijas skolas sagatavošanas nodaļā, reizē atbrīvojot viņu, sākot ar 1. septembri, no LPSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes politiskās nodaļas priekšnieka palīga komjaunatnes darbā amata.

LKP CK Republikāniskās partijas skolas direktors Andrejs Elvihs un partijas pirmorganizācijas komitejas sekretārs Nikolajs Šendriks 1958. gada maija raksturojumā par Jāni Brolišu kā 3. kursa 6. grupas izglītojamo sniedza vispārīgu informāciju par dzimšanu, izcelsmi, tautību, PSKP biedra stāžu, izglītību, kā arī informāciju par viena gada stāžu komjaunatnes un četru gadu stāžu partijas darbā, par to, ka Brolišs nav dienējis PSRS bruņotajos spēkos, nav bijis apbalvots un kāda bija viņa pēdējā darba vieta pirms iestāšanās LKP CK Republikāniskajā partijas skolā. Reizē raksturojums sniedz detalizētu aprakstu par Jāņa Broliša cītīguma, ieinteresētības un izaugsmes izpausmēm. Raksturojumā teikts, ka viņš:

“[..] dziļi apguvis marksisma-ļeņinisma pamatlicēju darbus, savlaicīgi konspektējis obligāto literatūru, trīsreiz uzstājās ar priekšlasījumiem semināros par PSKP vēsturi, politekonomiku un dialektisko materiālismu”,

kas novērtēti ar teicami. Turklāt atzīmēts, ka Brolišs gatavojas ļoti cītīgi gan semināriem, gan kārtējām nodarbībām, kā arī aktīvi piedalās izglītības procesā. Piebilsts, ka, ja pirmajā kursā viņam bijušas labas un pat apmierinošas sekmes, tad jau otrā kursa semestra eksāmeni un 3. kursa pirmā semestra eksāmeni novērtēti tikai ar teicami. Tāpat norādīts: “Brīvprātīgi apgūst angļu valodu.”

Šajā sakarā gan piebilstams, ka, spriežot pēc izziņas, kas sagatavota mācību beigās, virzot Brolišu apstiprināšanai LKP Limbažu rajona komitejas otrā sekretāra amatā, Broliša angļu valodas zināšanas novērtētas kā vājas.

Partijas uzdevumu izpilde raksturota kā kārtīga. Sabiedriskās aktivitātes konkretizētas, norādot, ka 1957. gadā Brolišs bija propagandists Rīgas liķieru un degvīnu fabrikā, ka viņš ir Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas biedrs, ka uzstājas ar lekcijām par starptautisko situāciju uzņēmumos Rīgā un ārpus tās, vada pulciņu par aktuālo politisko situāciju. Raksturojums satur pat valodas novērtējumu – skaidra un saprotama.

Abu minētā raksturojuma parakstītāju karjeras līdzinās Jāņa Broliša karjerai, tai skaitā līdzīgs ir viņu ceļš uz zinātnisko grādu ar partijas skolu un PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas palīdzību, pievēršoties PSKP un marksisma-ļeņinisma studijām.

Šāda karjeru sasaukšanās starp tiem, kam parakstīta un kas parakstījuši raksturojumu LKP CK Republikāniskajā partijas skolā, cita starpā, vērojama arī Vladimira Sējas, no vienas puses, un Longina Avdjukeviča un Olgas Vāveres (līdzība katram ir savā veidā), no otras puses, gadījumā.

Jānis Brolišs LKP CK Republikānisko partijas skolu pabeidza 1958. gadā, iegūstot pēc attiecīgā laika ieskatiem gan vidējo izglītību, gan arī augstāko nepabeigto izglītību, tad arī, pamatojoties uz LKP CK biroja 1958. gada 29. jūlija protokolu Nr. 22, §19, pieņemts nolēmums par Jāņa Broliša norīkošanu LKP Limbažu rajona komitejas rīcībā vadošam partijas darbam.

Tajā pašā dienā atbilstoši LKP CK biroja nolēmumam, kas pamatojas uz 1958. gada 29. jūlija protokolu Nr. 22, §44, bija nolemts rekomendēt Jāni Brolišu mācībām PSKP CK Neklātienes augstākajā partijas skolā. Spriežot pēc nolēmumā norādītā, par kandidātiem mācībām PSKP CK Neklātienes augstākajā partijas skolā izteikušies LKP CK partijas orgānu nodaļas vadītājs Augusts Voss, LKP CK otrais sekretārs Vilis Krūmiņš un sekretārs Ādolfs Migliniks (1903–1971) Atbilstoši LKP Limbažu rajona komitejas plēnuma 1958. gada 26. decembra protokolam Nr. 1, §2, Jāni Brolišu ievēlēja par LKP Limbažu rajona komitejas otro sekretāru. LKP CK birojs šo lēmumu apstiprināja ar 1959. gada 6. janvāra nolēmumu, kas izriet no protokola Nr. 42, §12 un ko parakstīja pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš.

1959. gada 2. janvāra raksturojumā, ko sniedza LKP Limbažu rajona komitejas pirmais sekretārs Kārlis Zorins, līdzās vispārīgai informācijai par dzimšanas gadu, tautību, nepabeigto augstāko izglītību un stāžu PSKP, norādīts, ka pirmajā LKP Limbažu rajona komitejas plēnumā Jāni Brolišu ievēlēja par otro sekretāru vienbalsīgi. LKP CK partijas organizāciju nodaļas vadītājs Augusts Voss apstiprina minēto, norādot raksturojumā, kas seko izziņai, lai apstiprinātu Brolišu LKP Limbažu rajona komitejas otrā sekretāra amatā, ka viņš vienbalsīgi ievēlēts VII Limbažu rajona partijas konferencē rajona komitejā un pirmajā plēnumā par partijas rajona komitejas otro sekretāru.[48] Tālāk Zorina parakstītajā raksturojumā norādīts, ka, strādājot par otro sekretāru no 1958. gada 15. augusta, Jānis Brolišs sevi ir parādījis kā “spējīgs, enerģisks partijas darbinieks”, kas, “neesot iemaņām vadošā partijas darbā cenšas apgūt [partijas darba] stilu un metodes”[49]. Minēts, ka uzdevumus izpilda akurāti, ka prasmīgi organizē masu politisko darbu. Tāpat norādīts, ka Jānis Brolišs ir izpelnījis “autoritāti starp partijas padomju aktīvu un rajona iedzīvotājiem”[50], ka paaugstina savu idejiski politisko līmeni un, lai gan mācās neklātienē augstākajā partijas skolā, aktīvi piedalās sabiedriskajā darbā, uzstājoties ar lekcijām un priekšlasījumiem.[51] Šajā amatā Jānis Brolišs bija divas reizes ārpus PSRS kā tūrists: 1959. gadā 14 dienas – Čehoslovākijas Sociālistiskajā Republikā un 1960. gadā 14 dienas – Polijas Tautas Republikā.[52] 1960. gadā viņš saņēma savu pirmo apbalvojumu, medaļu Par varonīgu darbu,[53] kas atbilstoši 1961. gada septembra (oktobra) raksturojumam saņemta par dalību LPSR II skolotāju kongresā[54]. 1971. gada kadru uzskaites personas lapā norādīts, ka laika posmā no 1958. gada līdz 1961. gadam Brolišs bija “ievēlēts” ne tikai par rajona komitejas otro sekretāru, bet arī par Limbažu rajona Tautas deputātu padomes deputātu.[55] Atbilstoši 1961. gada 29. augusta LKP CK biroja nolēmumam, kas izriet no protokola Nr. 75, §21 un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše, Jāni Brolišu atbrīvoja no LKP Limbažu rajona komitejas otrā sekretāra pienākumiem sakarā ar pāreju uz citu darbu.[56] 1961. gada 31. augusta izziņa, ko parakstīja LKP CK kadru uzskaites sektora vadītāja Zinaida Kozireva, norādīts, ka atbrīvošana no LKP Limbažu rajona otrā sekretāra amata notikusi sakarā ar Jāņa Broliša komandēšanu LPSR Valsts drošības komitejas rīcībā.[57]

Atbilstoši 1971. gada 2. novembra autobiogrāfijā norādītajam 1961. gadā Jānis Brolišs pabeidza PSKP CK Neklātienes augstāko partijas skolu,[58] žurnālistikas nodaļu[59]. Šeit iegūta pēc attiecīgā laika ieskatiem augstākā izglītība. Raksturojumā, kas sniegs par bijušo LKP Limbažu rajona komitejas otro sekretāru Jāni Brolišu, rekomendējot darbam PSRS vēstniecībā Zviedrijas Karalistē un ko parakstīja LKP CK sekretārs Augusts Voss, precizēts, ka Jānis Brolišs ir veiksmīgi pabeidzis mācības un nokārtojis eksāmenus PSKP CK Neklātienes augstākajā partijas skolā, saņemot “augstāko partijas izglītību”.

Ievērojams, ka raksturojumā, kas rekomendē darbam PSRS vēstniecībā Zviedrijas Karalistē, iekļauta ne tikai vispārīga informācija par Jāņa Broliša izglītību, panākumiem partijas darbā, kā arī informācija par partijas izglītojošā darba vadību Limbažu rajona izglītības un kultūras iestāžu tīklā, bet arī norāde, ka

“[Biedram Jānim Brolišam, Viktora dēlam] ir nosliece uz propagandas darbu, [viņš] prasmīgi gatavo un pieejami prot uzstāties auditorijas priekšā ar lekcijām un priekšlasījumiem.”

Spriežot pēc, piemēram, 1964. gada 14. augusta raksturojuma Nr. 399, minētā “nosliece” izmantota, lai dotu turpmākus darba uzdevumus Jānim Brolišim, esot atašeja amatā.

1961. gadā Jānis Brolišs sāka stažiera gaitas LPSR Ārlietu ministrijā, kā rezultātā 1962. gadā viņu nosūtīja par atašeju uz PSRS vēstniecību Zviedrijas Karalistē, kur viņš nostrādāja no 1962. gada marta līdz 1964. gada augustam

Šajā laikā citas ārvalstis nav apmeklētas. PSRS ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Zviedrijas Karalistē Nikolaja Belohvostikova un arodbiedrības organizācijas sekretāra, padomnieka lauksaimniecības jautājumos Nikolaja Volodarska kopīgi parakstītais raksturojums atklāj visai detalizēti Jāņa Broliša darba pienākumu apjomu, kādēļ, acīmredzot, bijusi nepieciešama komandēšana LPSR VDK rīcībā:

Galvenais viņa darbības apcirknis bija darbs ar latviešu emigrāciju. [Biedrs] Brolišs savas darbības laikā vēstniecībā nodibināja daudzus noderīgus sakarus emigrantu aprindās un bija labi informēts par procesiem, kas notika latviešu emigrācijā, par noskaņojumu šajās aprindās. Viņš uzrakstīja virkni noderīgu informatīvu materiālu un uzziņu par latviešu emigrācijas stāvokli Zviedrijā.

Ievērojama b. Broliša iezīme ir iniciatīva. Pēc viņa ierosmes noritēja virkne sarīkojumu ar latviešu emigrāciju – tikšanās vakari ar atbraukušajiem uz Zviedriju LPSR zinātnes un kultūras darbiniekiem, kinofilmu demonstrācija, preses konferences. Ne vienreiz vien b. Brolišs sniedza priekšlikumus izvērst patriotisko darbu starp latviešiem Zviedrijā, ko parasti vadība atbalstīja.”

Reizē raksturojumā vispārīgi aprakstīta arī darbība citās jomās. Minēts, ka Brolišam bija uzticēti darbi, kas saistīti ar vēstniecības konsulāta nodaļu, ka viņš aktīvi piedalījās sabiedriskajā darbā, bija sākumā vēstniecības diplomātiskā sastāva arodbiedrības organizācijas sekretāra vietnieks, bet pēdējā gadā – sekretārs. Bilsts arī, ka Brolišs prot glabāt valsts noslēpumu. Neiztrūkst norāde arī par izglītību, minot, ka Jānis Brolišs vēstniecībā apguva angļu valodu divu gadu kursa apjomā, kā arī sāka saprast zviedru valodu.

Ievērojams, ka 1971. gada 2. novembra kadru uzskaites personas lapā Jānis Brolišs, atbildot uz jautājumu par svešvalodu un “PSRS tautu” valodu zināšanām, norādījis, ka zina angļu, krievu un latviešu valodas, tomēr ne vārda nav minēts par zviedru valodu.

Trimdas latviešu prese sniedz ieskatu par to, kā Jāņa Broliša darbību novērtējusi Zviedrijas Karalistē dzīvojošo trimdas latviešu sabiedrība. Piemēram, 1963. gada 1. maija laikraksta Brīvība raksts «Atkal Brolīšs!» rada iespaidu, ka PSRS vēstniecības atašeju Jāņa Broliša un Leonīda Kārkliņa aicinājumus uz vakariem uztvēra kā uzmācību un vērtēja skeptiski.

Konkrētā gadījumā aprakstīta spēlfilmas Diena bez vakara (režisors – Māris Rudzītis, scenārija autors – Miervaldis Birze, lomās – Alfrēds Videnieks, Lidija Freimane, Velta Līne, Vija Artmane u. c.) izrādīšana, kuru noskatīties ieradās piecpadsmit skatītāji un kas rakstā nodēvēta par “Rīgas «brāķi»”. Raksts arī sniedz ziņas, ka vakari regulāri organizēti “Pad. Sav-bas un Zviedrijas tuvināšanas b-bas telpās”.

Savukārt 1964. gada 25. marta laikrakstā Laiks, vērtējot PSRS ārlietu ministra Andreja Gromiko (1909–1989) atbildes vizīti Zviedrijas Karalistē sakarā ar Zviedrijas Karalistes ārlietu ministra Torstena Nilsona (Tortsten Nilsson, 1905–1997) vizīti Maskavā, ar to saistīto Maskavas “šarma ofensīvu”, pieminēja arī Broliša un Kārkliņa aktivitātes kā daļu no šīs “ofensīvas”. Piemēra pēc minēta abu organizēta tikšanās ar LPSR Nopelniem bagāto mākslas darbinieku, grafiķi Arturu Lapiņu (1911–1983),

ko zinām kā pašu negantāko turienes mākslinieku pātagotāju, uz kuŗa sirdsapziņas guļ vairāku latviešu gleznotāju bēdīgais liktenis Staļina laikā”

Minētā tikšanās atkal bijusi organizēta “Zviedrijas-Pad. Savienības biedrības «latviešu nodaļas»” piesegā, uz kuru, kā norāda laikraksts, ieradās “gaužām maz” Stokholmas latviešu.

Lai novērtētu Latvijas nodaļas izvēlēto šarmēšanas līdzekli, salīdzinājumam jāmin, ka 1964. gada 1. martā Stokholmā biedrību Zviedrija un PSRS savienība organizēja Tikšanos ar kosmonautiem Juriju Gagarinu (1934–1968) un Valēriju Bikovski (1934).

Spriežot pēc 1964. gada 28. marta Cīņā publicētā Artura Lapiņa raksta, minētais Zviedrijas Karalistes apmeklējums bija saistīts ar ceļojošo

“latviešu padomju grafikas un akvareļu glezniecības izstādes” atklāšanu 1. martā Erebrū Mākslas namā. Rakstā atspoguļotas Lapiņa bažas pirms atklāšanas par izstādes apmeklējumu par spīti 29. februārī vietējā presē publicētajām labvēlīgām atsauksmēm, tomēr bažas esot bijušas veltas:

“Vernisāžā bija klāt 190 cilvēku. Tika sacīts, ka zviedru mākslas dzīves apstākļos tas esot reti redzēts skaitlis. Jau pirmajos brīžos pēc tam, kad PSRS vēstniecības Zviedrijā atašejs L. Kārkliņš bija izstādi atklājis, varēja dzirdēt skatītāju spriedumus un atsauksmes. Labas atsauksmes, cildinošas atsauksmes.”

Noslēdzot Broliša gaitu atašeja lomā raksturojumu, izmantojot presē pieejamās ziņas, jāmin 1963. gada 18. novembra sarīkojums. Brolišs un Kārkliņš šajā dienā bija sarīkojuši tikšanos ar diviem no Latvijas atbraukušiem “aģitatoriem”, kas raksturoti šādi:

“[..] kāds Inturista pārstāvis Zigmunds Skujiņš un okupantu «zinātņu akadēmijas» sūtīts runātājs Mārtiņš Zaķis.”

Tas, ka sarīkojums piesaistīja septiņu trimdinieku, tostarp Ulža Ģērmaņa (1915–1997) un Alfrēda Aleksandra Vintera (1908–1976) uzmanību, un tādēļ izsauca sašutumu par priekšrokas došanu PSRS vēstniecības darboņu sarīkojumam pār trimdas latviešu rīkoto svētku dievkalpojumu, norāda, ka PSRS vēstniecības Zviedrijas Karalistē vērtējums Broliša darbam bija pamatots.

1964. gadā Brolišs atgriezās Rīgā, kur līdz 1966. gadam bija LKP CK propagandas nodaļas lektoru grupas vadītājs. Virzot attiecīgajam amatam, LKP CK ideoloģiskās nodaļas vadītāja Imanta Andersona parakstītajā raksturojumā, kur, cita starpā, minēts, ka Andersons veicis pārrunas ar Jāni Brolišu, norādīts, ka Brolišs komjaunatnes un partijas darbā sevi ir pierādījis kā iniciatīvas pilnu un dziļdomīgu propagandas darbinieku. Savukārt vēstniecības darbā ieguva pieredzi kontrapropagandas darbā, kā arī darbā ar latviešu emigrantiem. Rezultātā viņam esot pietiekama sagatavotība un personīgās kvalitātes, lai varētu vadīt LKP CK lektoru grupu. LKP CK prezidijs Brolišu amatā apstiprināja ar nolēmumu, kas izriet no 1964. gada 1. septembra protokola Nr. 34, §3 un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše.

Minētā sakarā 1964. gada 28. septembrī Jānis Brolišs parakstīja apņemšanos, ka viņš, strādājot LKP CK vai esot atbrīvots no darba, apņemas glabāt valsts noslēpumus, kas kļūst zināmi dienesta sakarā, kā arī visas ziņas, kas attiecas uz LKP CK un tās darbu, un nekādā veidā neizpaust un nedalīties ar minēto informāciju. Apņemšanās ietvēra arī norādi par atbildību saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1947. gada 9. jūnija dekrētu un saistību sniegt ziņas par visām izmaiņām anketā, konkrēti, par radiniekiem un paziņām, kas saistīti ar ārzemniekiem vai izbraukušiem uz ārzemēm. Atkārtoti LKP CK prezidijs Brolišu LKP CK lektoru grupas vadītāja amatā apstiprināja ar nolēmumu, kas izriet no 1965. gada 29. jūnija protokola Nr. 66, §24 un ko parakstīja pirmais sekretārs Arvīds Pelše.

1966. gada 23. marta raksturojums, ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Arvīds Pelše un ko vizēja Augusts Voss un Imants Andersons, atklāj, ka LKP CK lektoru grupas vadībā Brolišs strādājis kopš 1964. gada augusta, ka viņš ir

“principiāls, prasīgs, prasmīgi vada lektoru grupu, ikdienā virza darbu republikāniskajā [Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības nodaļā]. Lielu uzmanību velta stila un metožu pilnveidošanai propagandas darbā, prasmīgi gatavo un pieejami uzstājas ar lekcijām un priekšlasījumiem, ir nosliece uz zinātniski pētniecisko darbu.”

Tāpat raksturojums informē, ka Brolišs esot bijis izpelnījies autoritāti starp LKP CK aparāta darbiniekiem, ka ievēlēts par nodaļas arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju, ka regulāri paaugstina savas zināšanas un kvalifikāciju. Lektoru grupas vadībā izpelnījies 1965. gadā medaļu Par teicamu darbu.

1966. gada 30. jūnija raksturojumā, kas sniegts Rīgas pilsētas Maskavas rajona kara komisariātam, iepriekšējais raksturojums saīsinātā formā pēc būtības atkārtots. Pamatojoties uz LKP CK biroja nolēmumu, kas izriet no 1966. gada 16. augusta protokola Nr. 20, §25 un ko parakstīja LKP CK otrais sekretārs Nikolajs Beluha, Jāni Brolišu atbrīvoja no LKP CK propagandas un aģitācijas nodaļas lektoru grupas vadības sakarā ar došanos mācībās, bet viņa vietā apstiprināja Ludi Himelreihu, Pētera dēlu (1931–1994).

1966. gadā Jānis Brolišs dodas uz Maskavu, kur līdz 1969. gadam ir aspirants PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas Zinātniskā komunisma katedrā.

Aspirantūras noslēgumā Brolišs aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju Antikomunistisko koncepciju par nacionālo jautājumu Padomju Baltijas republikās kritika (Критика антикоммунистических концепций по национальному вопросу в отношении республик Советской Прибалтики iegūstot saskaņā ar PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas padomes 1969. gada 27. jūnija lēmumu, kas izriet no protokola Nr. 5, filozofijas zinātņu kandidāta grādu, ko apliecina PSRS Augstākas un vidējās speciālās izglītības ministrijas Augstākās atestācijas komisijas 1969. gada 28. novembrī izsniegtais zinātņu kandidāta diploms МФС Nr. 002540

.Tad no 1969. gada jūnija līdz 1971. gada novembrim Jānis Brolišs strādāja par instruktoru PSKP CK propagandas nodaļā.

Šajā amatā viņš saņēma 1970. gadā jubilejas medaļu Par varonīgu darbu. Atzīmējot Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas dienu.

1971. gadā Jānis Brolišs atgriezās Rīgā, kur 1971. gada novembrī, pamatojoties uz LKP CK biroja 1971. gada 1. novembra protokola Nr. 24, §1 nolemto, bija apstiprināts par LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītāju.

Augusta Vosa parakstītais raksturojums par Jāni Brolišu kā LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītāju, lai gan salīdzinoši precīzi uzskaita viņa dzīves un darba gaitas, tomēr neatklāj neko pēc būtības par veikumu konkrētajos amatos, arī ārzemju sakaru nodaļas vadībā.

Turklāt, spriežot pēc citiem Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā pieejamajiem dokumentiem, piemēram, pēc Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas 1972. gada 29. marta sēdes protokola izraksta, raksturojums izlaiž, piemēram, to, ka Jānis Brolišs, būdams LKP CK ārzemju nodaļas vadītājs, bija Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja vietnieka amatā, no kura minētajā sēdē bija lūdzis atbrīvot sakarā ar pārcelšanu uz Latvijas Republikānisko arodbiedrību padomi par Ārzemju tūrisma nodaļas vadītāju. Jāņa Broliša dalība Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas sarīkojumos LKP CK ārzemju nodaļas vadītāja kapacitātē atspoguļota arī presē.

LPSR Ministru padome 1972. gada 20. jūnijā iesniedza priekšlikumu LKP CK ar dokumentu Nr. 7/083, ko parakstīja priekšsēdētāja vietnieks Pēteris Strautmanis, par Jāņa Broliša apstiprināšanu par LPSR iekšlietu ministru un Vladimira Sējas atbrīvošanu no šī amata.

Pamatojoties uz LKP CK biroja lemto, kas izriet no 1972. gada 20. jūnija protokola Nr. 37, §52 un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss, Jāni Brolišu apstiprināja par LPSR iekšlietu ministru, atbrīvojot no attiecīgā amata Vladimiru Sēju. Minēto bija nolemts lūgt apstiprināt PSKP CK, kas to veica ar 1972. gada 11. jūlija protokolu Nr. 47.

Jāņa Broliša LKP CK nomenklatūras kadru personas lietā nav nekas minēts par Vladimira Sējas atbrīvošanas iemesliem.

Personas lietā informācija par Broliša veikto iekšlietu ministra amatā ir vien brīdī, kad viņu atbrīvo no amata, pensionējot pēc paša lūguma slimības dēļ. Spriežot pēc presē pieejamās informācijas, iekšlietu ministra pienākumus Jānis Brolišs pamatā saistīja ar Iekšlietu ministrijas publiskā tēla spodrināšanu, piemēram, uzstājoties ar publiskām runām padomju milicijas dienas sakarā, kur izcelti milicijas un atsevišķu darbinieku sasniegumi ne tikai tiešo pienākumu veikšanā, bet arī, piemēram, izpildot Latvijas Padomju rakstnieku savienības literatūras propagandas biroja lūgumu atjaunot fotogrāfiju, lai atklātu Andreja Pumpura attēlu.

Jāņa Broliša aktivitātes LPSR Iekšlietu ministrijas publiskā tēla veidošanā bija vērstas arī uz saistības ar akadēmiskumu un zinātniskumu demonstrēšanu, radot pat priekšstatu, ka LPSR Iekšlietu ministrija ir soli priekšā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajai fakultātei. Tā, piemēram, 1973. gada 20. decembra Padomju Students raksta par Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes docētāju, konkrēti minot tikai docenti Mariju Blūmu (1915–1980), un rektora Visvara Millera (1927–1992) LPSR Iekšlietu ministrijas apmeklējumu, kura laikā bija izrādīta, piemēram, gan “skaitļojamā tehnika” noziedzīgo nodarījumu atklāšanai, gan Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes dežūrdaļa, gan kriminālistikas muzejs, gan arī operatīvi tehniskā daļa. No LPSR Iekšlietu ministrijas rakstā minēti Jānis Brolišs, viņa vietnieks Anrijs Kavalieris un vietnieks kadru jautājumos Nikolajs Suvorovs.

Amata ietvaros, protams, Jānis Brolišs piedalījās arī tādos formālos sarīkojumos kā LPSR Augstākās tiesas plēnums, kur, piemēram, apspriesta plēnuma lēmumu pildīšana huligānisma jautājumos.

Spriežot pēc 1977. un 1978. gada publikācijām, aktuālie, publiski atzītie sarežģījumi iekšlietās bija saistīti ar satiksmes drošību, par ko uzstājās un kuru risināšanā centās iesaistīties arī personiski Jānis. Brolišs, piemēram, rakstot LPSR Lauksaimniecības ministrijai par satiksmes drošības problēmām tās padotības uzņēmumos.

Jānis Brolišs, būdams LPSR iekšlietu ministrs, 1976. gada 12. martā saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija lemto, par sekmēm, kas ir gūtas, izpildot devītās piecgades uzdevumus, augstiem dienesta rādītājiem, aktīvu darbu sabiedriskās kārtības un sociālistiskā īpašuma aizsardzībā.

Lai gan Jāņa Broliša LKP CK nomenklatūras kadru personas lieta nesniedz pilnīgu ieskatu par viņa veikumu LPSR iekšlietu ministra amatā, toties tā dod ieskatu ar 1978. gada 10. janvāra izziņas palīdzību par iekšlietu ministra Jāņa Broliša ģimenes dzīvi, kas, acīmredzot, ietekmējusi turpmāko karjeru. Proti, LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja Boļeslava Azāna (1921–1990), ar kuru iepriekš Brolišs sprieda, piemēram, LPSR Augstākās padomes plēnuma ietvaros par huligānisma jauājumiem, parakstītajā izziņā, kur nav norādīts adresāts un tās sniegšanas pamats, izklāstīta Jāņa Broliša un Laumas Brolišas, Jēkaba meitas (1931 šķiršanās izskatīšanas gaita un pamats. Izziņā teikts, ka 1977. gada 15. jūlijā LPSR iekšlietu ministrs Jānis Brolišs ir lūdzis LPSR Augstākajai tiesai šķirt laulību, kas slēgta 1952. gada 20. septembrī un kurā dzimuši divi bērni – Juris (1953) un Jānis (1971).

Lūgums pamatots ar “psiholoģisku nesaderību”, kas pēdējā laikā saasinājusies, kādēļ notikusi “fiziska atsvešināšanās”, un kopš 1977. gada februāra laulības attiecības faktiski neeksistējot. Turklāt Brolišs uzsvēra, ka raksturu atšķirība bija vērojama jau pēdējos 20 gadus, bet nu tās negatīvi ietekmējot sešus gadus veco bērnu, jo sieva izmantojot audzināšanā nepedagoģiskas metodes un publiski cenšas Jāni Brolišu kompromitēt.

Atbilstoši izziņai, izskatot lietu pirmo reizi 1977. gada 31. augustā, Broliša sieva prasību neatzina, uzskatīja, ka 25 gadu garumā viņiem bijušas vienotas intereses, un nekas viņu attiecībās nebija tāds, kas varētu vedināt uz šķiršanos.

Viņa arī norādīja, ka šķiršanās lēmumu vīrs esot pieņēmis slimības iespaidā. Rezultātā LPSR Augstākā tiesa nolēma jautājuma skatīšanu atlikt uz trim mēnešiem, dodot iespēju samierināties. Tomēr arī 1977. gada 7. decembrī skatot lietu atkārtoti, Brolišs uzstāja uz šķiršanos, tāpēc laulība bija šķirta.

Jau nedaudz vairāk kā pēc mēneša, 1978. gada 19. janvārī Jānis Brolišs vēršas ar iesniegumu pie LKP CK pirmā sekretāra Augusta Vosa ar lūgumu atbrīvot viņu no LPSR iekšlietu ministra amata sakarā ar auss vestibulārā aparāta traumu, kas esot “gūta aizturot likumpārkāpējus”. Turpat iesniegumā norādīts, ka minētais jau saskaņots ar PSRS Iekšlietu ministriju, minot PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās kadru pārvaldes priekšnieku Ivanu Rjabiku, Iļjiča dēlu.

1978. gada 7. februārī LPSR Ministru padome dokumentā Nr. 7/083-4, kas adresēts LKP CK un ko parakstīja priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, iesniedza priekšlikumu LPSR iekšlietu ministra amatā apstiprināt Mihailu Drozdu, Filipa dēlu, atbrīvojot no šī amata sakarā ar pensionēšanos slimības dēļ Jāni Brolišu.

LKP CK birojs 1978. gada 9. februāra nolēmumā Nr. Б-46/1, kas izriet no 1978. gada 9. februāra protokola Nr. 46, §1 un ko parakstīja pirmais sekretārs Augusts Voss, apstiprināja priekšlikumu par Drozda apstiprināšanu LPSR iekšlietu ministra amatā un atbrīvošanu no LKP Jelgavas rajona komitejas pirmā sekretāra amata, kā arī Broliša pensionēšanos slimības dēļ.

Lemtais saskaņots ar PSKP CK sekretariāta 1978. gada 8. februāra protokolu Nr. 92, §9.

Lietā norādīts, ka tikai vienu mēnesi 1978. gada februāra līdz martam Jānis Brolišs īslaicīgi “nestrādāja sakarā ar veselības stāvokli un aiziešanu pensijā”[124].

Faktiski uzreiz, jau 1978. gada 22. februāra rekomendācijā, ko parakstījuši LPSR iekšlietu ministra vietnieks Anatolijs Koroļovs un partijas pirmorganizācijas sekretārs A. Bobovičs un kas, acīmredzot, sniegta sakarā ar ieceri atsākt darba gaitas, dots izvērsts un pozitīvs raksturojums par Jāni Brolišu kā bijušo LPSR iekšlietu ministru. Raksturojumā norādīts, ka viņš iekšlietu sistēmā ieviesa jauno un progresīvo, ka pievērsa uzmanību ministrijas aparāta stila un metožu pilnveidošanai. Turklāt Broliša vadībā esot veiktas darbības, lai pilnveidotu noziegumu atklāšanu, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu un sociālistiskā īpašuma aizsardzību. Atzīmēts arī viņa ieguldījums personālsastāva mobilizācijā uzdevumu izpildei, kas izrietējuši no PSKP XXV kongresa. Turpat norādīts uz iniciatīvu, lai stiprinātu tiesisko kārību un sociālistiskās likumības ievērošanu.

Raksturojumā atzīmēts ne tikai tas, ka Brolišs savu darbu balstījis uz struktūrvienību partijas pirmorganizācijām, bet arī tas, ka viņš

“pareizi veidojis attiecības ar republikas prokuratūru, tieslietu ministriju un citām ministrijām un resoriem”.

Norādīts, ka bieži esot braucis uz perifēriju, lai sniegu palīdzību, uzstājies ar lekcijām un priekšlasījumiem. Brolišs esot precīzs un konkrēts jautājumu risināšanā, kā arī stingri sekojot disciplīnai. Personiski raksturots kā sabiedrisks, kulturāls, pieklājis un centīgs.

Minētais saskan ar tēlu, ko rāda presē publicētās ziņas, tomēr tas neatspoguļo ne ievainojuma, kas izraisījis slimību, gūšanas apstākļus, ne arī iemeslus, kādēļ personas lietā iekļauta izziņa par šķiršanos un kāpēc tas laika ziņā sakrīt ar lūgumu atbrīvot no amata.

1978. gada 7. marta dokumentā, kas adresēts LKP CK un ko parakstīja LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Vladimirs Laukmanis, minēts, ka LKP CK ārzemju sakaru nodaļa sniedz priekšlikumu apstiprināt Jāni Brolišu par Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētāju, norādot uz viņa pieredzi partijas, administratīvajā un diplomātiskajā darbā, minot zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanu, kā arī norādot uz politisko izglītotību, principialitāti un enerģiskumu. Noslēgumā minēts, ka ar Brolišu veikuši pārrunas LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss, LKP CK sekretārs Imants Andersons un LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Vladimirs Laukmanis.

LKP CK biroja 1978. gada 10. marta nolēmumā Nr. Б-47/24, kas izriet no 1978. gada 7. marta protokola Nr. 47, §24 un ko parakstīja LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss, priekšlikums atbalstīts, apstiprinot Jāni Brolišu par Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētāju. Minētā jautājuma sakarā bija izteikušies Laukmanis un Voss.

1978. gada 7. marta raksturojumā, ko apstiprināja LKP CK, ko parakstīja pirmais sekretārs Augusts Voss, bet vizēja LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Vladimirs Laukmanis, sniegts formāls dzīves un darba gaitu uzskaitījums, atkārtojot iepriekšējos raksturojumos norādīto par politisko izglītotību, principialitāti un enerģiskumu. Atšķirība vērojama vien norādē, ka Jānis Brolišs “rāda interesi par starptautiskās politiskas jautājumiem”, kas, acīmredzami, iekļauta saistībā ar virzību amatā

1983. gada 24. oktobra dokumentā, ko parakstīja LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Vladimirs Laukmanis, sniegts priekšlikums par Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētāju apstiprināt Žani Zakenfeldu, Žaņa dēlu, atbrīvojot no šī amata Jāni Brolišu sakarā ar viņa pāriešanu citā darbā. Šeit arī sniegts Žaņa Zakenfelda raksturojums.

Minētā sakarā pieņemts LKP CK biroja 1983. gada 4. novembra nolēmums Nr. Б-75/22, kas izriet no 1983. gada 4. novembra protokola Nr. 75, §22 un ko parakstīja pirmais sekretārs Augusts Voss. Tā rezultātā Jāņa Broliša vietā apstiprināts Žanis Zakenfelds, bet Brolišs atbrīvots sakarā ar pāriešanu citā darbā. Jāņa Broliša iesniegums LKP CK, kas mašīnrakstā datēts ar 1983. gada 31. novembri, bet rokrakstā labots uz oktobri, skaidro atbrīvošanas pamatu, proti, minētajā dokumentā norādīts uz Jāņa Broliša vēlmi nodoties zinātniski pedagoģiskai darbībai, kādēļ lūgts atbrīvot no Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētāja amata.

Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšsēdētāja amata izpildes laikā, 1980. gada aprīlī Jānis Brolišs saņēma LPSR Augstākās Padomes Goda rakstu par ilgstošu auglīgu darbu partijas un padomju orgānos un sakarā ar piecdesmito dzimšanas dienu. Šīs “biedrības” vadīšana deva iespēju Jānim Brolišam atkal apmeklēt ārvalstis, ko viņš kopš atašeja pienākumu izbeigšanas nebija varējis.

Proti:

  • 1978. gadā Jānis Brolišs devās dienesta komandējumā uz Vācijas Demokrātisko Republiku,
  • 1979. gada oktobrī uz Īrijas Republiku un Apvienoto Karalisti Padomju un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību savienības specgrupas sastāvā,
  • 1980. gada maijā dienesta komandējumā uz Vācijas Federatīvo Republiku, 1980. gada jūnijā dienesta komandējumā uz Polijas Tautas Republiku,
  • 1980. gada oktobrī dienesta komandējumā uz Šrilankas Demokrātisko Sociālistisko Republiku,
  • 1981. gada maijā Rīgas pilsētas delegācijas sastāvā uz Portopijas-81 izstādes atklāšanu Japānā,
  • 1982. gada maijā dienesta komandējumā uz Vācijas Demokrātisko Republiku, 1982. gada novembrī delegācijas sastāvā no Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības uz Kipras Republik

Dienesta gaitām noslēdzoties iekšlietu sistēmā, Brolišs bija kļuvis par iekšlietu ģenerālmajoru, 1978. gadā noņemts no kara uzskaites.

Personas lietā dalība koleģiālās “vēlētās” institūcijās atspoguļota sekojoši: LPSR Augtākās Padomes deputāts astotajā un devītajā sasaukumā (ievēlēts 1973. gada 28. oktobrī un 1975. gada jūnijā, pildījis deputāta pienākumus līdz 1980. gada 26. februārim). LKP CK loceklis (ievēlēts XXII kongresā, bijis no 1976. gada janvāra līdz 1981. gada janvārim).

LKP Revīzijas komisijas loceklis (ievēlēts XXIII kongresā, darbojies kopš 1981. gada janvāra)

“Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja dziļās sērās paziņo, ka 56. mūža gadā pēkšņi miris Latvijas Komunistiskās partijas revīzijas komisijas loceklis, Arvīda Pelšes Rīgas Politehniskā institūta pasniedzējs

JĀNIS BROLIŠS,

un izsaka līdzjūtību nelaiķa ģimenei.

Nekrologs Dzimtenes Balss 1985. gada 8. augusta numurā satur vispārīgas ziņas par Jāni Brolišu, izlaižot gan viņa darba gaitas Intūrista Rīgas nodaļā, gan arī lomu Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā. Ne vārda nav minēts par viņa bērēm, atdusas vietu vai konkrēti sērojošajiem.

Trimdas latvieši izteica minējumus, kas aizmirstību saistīja ar “tīrīšanām Gorkija ielā 11A” jeb VDK piesegstruktūrās

Tomēr nav jāizslēdz, ka aizmirstības iemesli varētu būt salīdzinoši prozaiski. Jāņa Broliša nāves dienā LPSR elite –

  • LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo,
  • LKP CK otrais sekretārs Valentīns Dmitrijevs,
  • LKP CK sekretārs aģitācijas un propagandas jautājumos Anatolijs Gorbunovs,
  • LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis,
  • LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Jānis Vagris,
  • bijušais “Latviešu pirmā iznīcinātāju strēlnieku pulka kareivis”, dzejnieks, “sabiedriskais darbinieks”, Latvijas Padomju rakstnieku savienības organizētājs Andrejs Balodis,
  • laikraksta Cīņas redaktors un LPSR Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Britāns,
  • LKP CK kultūras nodaļas vadītājs Aivars Goris,
  • LPSR Tautas rakstnieks Arvīds Grigulis,
  • LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, LPSR ārlietu ministrs Viktors Krūmiņš,
  • prozaiķe, tulkotāja, viena no pirmajām Latvijas Padomju rakstnieku savienības biedrēm Mira Krupņikova,
  • Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas pirmais sekretārs L. Matisons,
  • LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, prozaiķis un literatūras kritiķis Jānis Niedre,
  • Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Jānis Peters,
  • LPSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas priekšsēdētāja Irēna Reimane,
  • Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes sekretārs Ēvalds Strods,
  • žurnāla Karogs atbildīgais sekretārs Jūlijs Vanags,
  • Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētājs, žurnāla Karogs galvenais redaktors, dzejnieks Andris Vējāns,
  • LPSR Tautas dzejnieks Imants Ziedonis

– steidza publiski paust pēdējo godu 1985. gada 24. jūlijā mirušajam dzejniekam, Latvijas Padomju rakstnieku savienības organizētājam, “sabiedriskajam darbiniekam” Valdim (Voldemāram) Luksam, dzimušam 1905. gadā.

Atvadīšanās bija organizēta 27. jūlijā no plkst. 12 līdz 13-30 LPSR Valsts jaunatnes teātra telpās, Lāčplēša ielā 25, Rīgā, bet apbedīšana notika Raiņa kapos plkst. 14-00

Šādas publiskas izrādes organizēšana prasīja nodevas, iespējams, arī tādā veidā, ka cita dedzīga PSRS ideoloģijas aizstāvja, arī LPSR Žurnālistu savienības biedra miršanas fakta publiskošana bija novēlota un praktiski paslēpta, lai palielinātu organizētā notikuma nozīmīgumu.

(Pēc K. Jarinovskas materiāla)

Avoti: VDK izpētes komisija, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas