Žanis Zakenfelds

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
05.05.1931
Miršanas datums:
03.07.1994
Apglabāšanas datums:
06.07.1994
Tēva vārds:
Žanis
Papildu vārdi:
Закенфельд Жан Жанович
Kategorijas:
Komunists, LPSR VDK kartotēka, Valsts un komunistu partijas darbinieks, Čekists, Žurnālists
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Matīsa kapi, Rīga

Brašais Zemgales dēls Žanis Zakenfelds (dz. 5.5.1931.) šā gada 3. jūlijā pāragri aizgāja aizsaules ceļos. Rīgas laikrakstos nav gadījies lasīt nevienu nopietnāku piemiņas rakstu, lai gan nelaiķis bija sabiedrībā redzama persona, un viņa darbība tālu pārsniedza dzimtenes šaurās robežas.
Pētera Jērāna mankurtizētajā enciklopēdijā Žanim ir pašam savs šķirklis, kur viņš raksturots kā padomju diplomāts un žurnālists, PSKP biedrs, nopelniem bagāts kultdarbinieks, bet nav minēta sasniegtā dienesta pakāpe kompetentajos orgānos.

Taču ir minēti amati orgānu dažādajos iestādijumos —

  • strādājis komitejā "Par atgriešanos dzimtenē" Berlīnē (1956—59),
  • bijis Dzimtenes Balss redaktors (1959—62),
  • diplomātiskā darbā (atašejs) Stokholmā (1964—67),
  • Rīgas Kultkoma prezidents (1967—70),
  • Padlatvijas un ārzemju draudzības un kultsakaru biedrības prezidents (1970—77),
  • padomju vēstniecības t. sekretārs Vīnē (1977—83).

Jāpiebilst, ka Padsavienības norieta gados Žanis bija padomju vēstniecības padomnieks Vīnē, bet 1991. gada 30. decembrī atgriezās savas mazās dzimtenes šaurībā, kur mūža pēdējos gados, tāpat kā daudzi viņa kolēģi, darbojās "komercstruktūrās".


1992. g. 3. nov. Latvijas Jaunatne publicēja interviju, kurā Žanis paskaidroja, ka Latvijas izstāšanās no PSRS atbilstot viņa mentalitātei. Politiskā ziņā viņš tomēr simpatizējot Jurkāna intericistiskajai partijai un par Latvijas prezidentu viņš vēlētos Jāni Peteru. Nepatīkot pašreizējais bardaks Latvijā un Godmaņa valdīšanas veids. Tā, šķiet, bija viņa pēdējā publiskā uzstāšanās.


Aizgājēja darba stilam bija raksturīgs nenoliedzams vēriens, un dzīves ievirze bija visai bohēmiska. Lai to saprastu, jāatceras viņa bajāriskā izcelsme. Tēvs (arī Žanis) bija zvērināts advokāts Zemgales metropolē, aizsargu virsnieks un vairāku lauku māju īipašnieks, viens no Jelgavas sabiedrības pilāriem. Ja nebūtu notikusi Latvijas okupācija, dēls droši vien būtu sekojis tēva pēdās un raženi darbojies, kā sacīt jāsaka, par slavu tautai un tēvijai.


Jaunajos apstākļos Žanis juniors izvēlējās kollaborāciju ar okupantu visvarenajiem apspiešanas orgāniem, kas varēja garantēt viņam labiekārtotu dzīvi arī turpmāk (un viņš šajā izvēlē jau nebija vienīgais).

Viņš kļuva Žanis Žanovičs, padomju ārējās frontes cīkstonis, kas censīgi kalpoja saviem pavēlniekiem līdz viņu baigās valstības sabrukumam, ar ko viņš gan nebija rēķinājies. Var pieņemt, ka viņš jutās zināmā mērā vilies.


Žani Žanoviču esmu pieminējis grāmatā "Zili stikli, zaļi ledi" (1968), jo viņš šī darba tapšanā bija palīdzīgs. Būdams padomju vēstniecibas atašejs Stokholmā, Žanis 1966. gada oktobrī izkārtoja manu viesošanos Rīgā. Vēlāk uzzināju, ka pret šādu rīcību stingri iebildis Leonīds Rimjans, kas agrāk bija strādājis "diplomātiskā darbā" Stokholmā (1957.—1961.g ). Rimjans aprādījis: "Es darīju visu un vēl vairāk, bet viņš ir nelabojams buržnacionālists. Būs tikai nepatikšanas."

Taču Žanim bija plašāks vēriens. Viņš teicis: "Mēs viņu laidīsim, bet tas būs simtprocentīgā mūsu kontrolē."


Un uzraudzība tiešām bija teicami noorganizēta. Es labi atceros, cik grūti man no šīs uzmanības bija izrauties, lai kādu stundas ceturksni tiktos ar Frici Menderu un apmainītos ar informāciju (arī lai saņemtu no viņa rakstus Brīvībai). Šī īsā tikšanās, protams, nav pieminēta manā grāmatā. Atgriezies no okupētās Latvijas, es klusi strādāju gar savu iecerēto grāmatu, daudz neraizēdamies par pārmetumiem, kas par šo ciemošanos parādījās trimdas presē.

Tai laikā (1967. g.) izbeidzās Žaņa dienesta laiks Stokholmā. Biju dzirdējis, ka padomju vēstniecībā Žanis esot ieguvis lielu cieņu un respektu ar to, ka spējis bez sevišķas piepūles nodzert zem galda visus pārējos padomju diplomātus. Par šīm Žaņa spējām es gluži negaidīti pats dabūju pārliecināties. Tā kā pagaidām nekādas nepatikšanas nebiju Žanim sagādājis, viņš mani uzlūdza uz atvadu svinībām, kurās piedalījās arī viņa pēctecis atašeja postenī Aleksandrs (Sašiņš) Jemeļjanovs. Šīs svinības Žaņa dienesta dzīvokli Stokholmā ieilga krietni pāri pusnaktij. Šai laikā mājastēvs pats (pēc piesardzīga aplēsuma) iztukšoja vismaz pusstopu brandavina un pusstopu franču konjaka. Tad viņš mierīgi sēdās savā autiņā un nekļūdīgi aizstūrēja mani uz mājām, kā bija solīts. Tik varens vīrs bija padomju diplomāts Žanis Žanovičs.


Jādomā, ka cīņa ar zaļo pūķi deva viņam zināmu dvēselisku mierinājumu kalpojot tumsonības un varmācības spēkiem. Taču uzvarēt šajā cīņā arī Žanis nespēja. Viņa dzīve bija izniekota, bet viņš vismaz bija veicinājis kādas ļoti īpatnējas grāmatas sacerēšanu.

Atmiņās dalās Ulafs Jāņsons laikrakstā "Brīvā Latvija", 15.08.1994

Avoti: Rīgas dome

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        Nav norādīti notikumi

        Birkas