Jānis Bēķis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
24.03.1847
Miršanas datums:
29.11.1937
Kategorijas:
Pedagogs, skolotājs, Sabiedrisks darbinieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Š. g. 29. novembrī slēdzis acis uz mūžu viens no pirmajiem pagastskolotājiem Vietalvas-Odzienas novadā — sirmu vecumu sasniegušais J ā n i s   B ē ķ i s. Dzimis viņš 1847.gada 24. martā Odzienas „Mežsētās" kā klaušu saimnieka dēls. Pēc mājmācības B. izglītojies pie kāda ģimnāziju beiguša vācu skolotāja Lustīga Iršu kolonijā. Šī skola toreiz bijusi ļoti populāra un samērā ar tā laika apstākļiem labi nostādīta. Še mācījies nepilnus četrus gadus. Tā kā viņš bijis ļoti apdāvināts, tad Lustīgs savas slimības laikā uzlicis viņam skolotāja pienākumus. Šai laikā Lustīga skolā revīzijai ieradies toreizējais šā apgabala laukskolu pārlūks, humānais Odzienas dzimtkungs R ū d o l f s   f o n   B r i rm m e r s (viņa senči bijuši zemākas kārtas zviedru muižnieki un cēlušies no ierēdņu aprindām, ar ko arī zināmā mērā izskaidrojama Br. labvēlība latviešu centieniem, kurus tik asi toreiz apkaroja pārējā vācu muižniecība un vēlāk arī Br. pēcnācēji). Brimmers tūliņ ievērojis jaunā latviešu censoņa ievērojamās spējas, un, kad 1866. g. Vietalvas-Odzienas novadā tika dibinātas pirmās pagastskolas, lika priekšā J. Bēķi Odzienas pagasta vietnieku pulka sēdē par kandidātu skolotāja amatam viņa tēva mājās Odzienas Mežsētās. No tiem laikiem vēl uzglabājies arī Odzienas vietniekpulka sapulces lēmums, kurā lasām: „... Mežsētu Jān Beck ar skolmeistara amatu pie Valsts Bērniem tike šodien aplikts un viņš ar paliek par to ar mieru, proti: Viņš, Jān Beck, apņēmās līdz 30 Bērniem oder vairāk oder mazāk sava tēva mājā no 10.Novbr. līdz 10-tam Mērcam pienākamu mācību dot un dabū par to savu darbu ik no katru Bērnu vienu Rubli sudraba un tiek viņam vēl atlaistās tās Kazaku dienas no Teva maju daļas..."
Būdams par skolotāju, B. no savas apkārtnes jauniešiem un skolēniem noorganizēja arī nelielu dziedātāju kori. Kad 1870. gada sakumā Vietalvā iecēla par draudzes skolotāju Juri Kalniņu Prātkopi (1847.— 1919.) un Odzienā par pagastskrīveri Vīlipu Šulmani (1845.— 1890.), B-a nelielais dziedātāju pulciņš bija par pamatu 1870. g. 22. (10.) maijā dibināmai Vietalvas dziedāšanas (tagadējai labdarības) biedrībai. B. ar abiem augšminētiem censoņiem un Andreju Jankavu, Antonu Veispālu, Juri Boru (1823.— 1898.), Brenci Krumberģi,  dzejnieku Pēteri Šiliņu-Bangpūti (1844.— 1899.), Ausekļa draugu Andžu Šiliņu (1849.—1934.) un citiem ar neapslāpējamu sparu devās cīņā pret vācu muižniecību par latviešu tautas gaišāku nākamību, nebaidīdamies nekādu draudu, ne spaidu.
„Raibi laiki un apbrīnojami cilvēki toreiz bija," teica sirmais Bēķa tēvs, vienmēr atcerēdamies toreizējās tautības cīņas un viņu dalībniekus.
Sevišķi lielu aktivitāti B. izrādīja pag. g. s. 70-to gadu beigās un 80-tos gados, kad Vietalvā tika izkarotas visasākās tautības cīņas ar vācietību. Šai laikā vācu muižniecība ar mācītāju Teodoru Dēbneru (1835—1919.), vēlāko Latviešu literārās (draugu) biedrības Vidzemes direktoru, priekšgalā visiem spēkiem centās paralizēt toreizējo Vietalvas „kaitīgo jaunlatviešu" centru — Vietalvas Labdarības biedrību: tika atlaisti no vietām aktīvākie Vietalvas jaunlatviešu vadoņi un viņiem tika arī noliegts nomāt telpas biedrībai vai arī dot zemi pastāvīga biedrības nama celšanai. Ar visu to toreizējais Odzienas pagastvecākais Brencis Bumbērs, kas kā gruntnieks bija no muižas neatkarīgāks, dāvināja ļoti skaistā vietā Vietalvas Labdarības biedrībai 1 pūrvietu zemes nama celšanai. Biedrības materiālie apstākļi nebija nekādi spožie, — kasē atradās tikai 618 rubļi un 95 kap. B. tad nostājās biedrības priekšgalā un tūliņ enerģiski ķērās pie visa novada apzinīgāko tautiešu organizēšanas biedrības nama celšanai. Viņa darbībai bija nenoliedzamas sekmes: visi apzinīgākie Odzienas un Vietalvas novada iedzīvotāji gan ar naudas līdzekļiem, gan darba klaušām un būvmateriāliem devās talkā celt biedrībai staltu namu — pirmo tādu Latvijas laukos. Visu to veica dažu mēnešu laikā. 1885. g. 15. martā biedrības ārkārtēja biedru sapulce nolemj  namu celt, tā paša gada 15. maijā liek namam pamatakmeni, 29. septembrī būvi beidz un 10. novembrī iesvētī. Še nelaiķim kā šī cēlā kopības darba organizētājam un vadītājam ir vislielākie nopelni. Daži vēl dzīvie B-a cīņu biedri stāsta, ka  nelaiķis nama celšanas laikā, pastāvīgi staigādams, pat kājceliņu ieminis no savas Jaunās muižas līdz jaunceltnei. Šo B-a darbības posmu spilgti attēlojis arī Juris Kalniņš-Prātkopis savā kultūrvēsturiskā stāstā „Tautības centienu dēļ"  (sk. „Dzimtenes Vēstneša" 1911. g. literāriskā pielikuma 258.— 286. n-ros), kur B. figurē ar Jaunmuižnieka vārdu.
Bez aktīvas darbības Vietalvas Labdarības biedrībā (B. bija šīs biedrības priekšnieks no 1885.—1889. g. un no 1891. —1892. g.), B. bija arī Vietalvas un Odzienas krāj-aizdevu kases dibināšanas ierosinātājs un pirmais priekšsēdētājs. Tāpat viņš ierosinājis arī Odzienas savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrības un citu sava novada saimniecisko organizāciju dibināšanu.
B. atzīmējams arī kā pirmais visa novada celmlauzis lauksaimniecības racionālizēšanā un ir pirmais, kas ievedis savā saimniecībā lauksaimniecības mašīnas. 1872. g. viņš nonomāja no Odzienas dzimtkunga Rūdolfa fon Brimmera Odzienas pusmuižu — Jauno muižu, kur pirmo reizi laidis darbā pļaujammašīnu. Pirmo āboliņu pļaušanu noskatīties ieradies vai puspagasts. Atnācis arī pats dzimtkungs. Jaunā pļaujammašīna darbojusies labi, un Brimmers lūdzis B-i nopļaut arī Odzienas muižas āboliņa laukus, bet nākamā gadā jau pats iegādājies divas pļaujammašīnas. Drīzi B-a priekšzīmei sekojuši arī citi novada praktiskākie lauksaimnieki, kas stipri sekmējis visa novada saimniecisko dzīvi.
B. bija līdz pat sirmam vecumam arī visu latviešu dziesmu svētku aktīvs dalībnieks, sākot jau no pašiem pirmajiem dziesmu svētkiem 1873. gadā.
B. devis labu izglītību arī saviem bērniem: meita un abi dēli studējuši Maskavas universitātē; no pēdējiem dēls Kārlis Bēķis ilgus gadus bija Odzienas pagastvecākais un tēva dibinātās krājaizdevu kases vadītājs. Meita Berta precējusies ar diplomātu — Latvijas sūtni Vatikānā un mūsu universitātes mācības spēku — vecāko docentu H.Albātu.
Bēķis, būdams kluss un centīgs darba vīrs, kas visu mūžu daudz strādāja un maz runāja, bija ieguvis visa novada nedalītu cieņu, ko spilgti pierādīja pirms pāris gadiem viņa 70 gadu sabiedriskās darbības un šogad 90 mūža gadu jubileja. Vieglas smiltis sirmajam tautiskās atmodas censonim!

Avots: Izglītības ministrijas mēnešraksts, 01.12.1937

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Kārlis BēķisDēls00.00.188100.00.1946
        2
        Artūrs BēķisDēls
        3
        Austra MikoliņaMeita00.00.1892
        4Berta AlbatsBerta AlbatsMeita08.04.1963
        5
        Marija BēķisSieva
        6Hermanis AlbatsHermanis AlbatsZnots24.09.187909.02.1942
        7
        Pēteris MikoliņšZnots00.00.189400.00.1942
        8
        Ilze BēķisVedekla
        9Bruno AlbatsBruno AlbatsMazdēls17.08.190805.05.1995
        10
        Pēteris MikoliņšMazdēls00.00.1926
        11
        Rūdolfs MikoliņšMazdēls00.00.1923
        12
        Kārlis MikoliņšMazdēls13.09.193515.05.2016
        13
        Jānis MikoliņšMazdēls00.00.1928
        14
        Līvija BēķisMazmeita00.00.191300.00.1988
        15Laila KoblereLaila KoblereMazmazmeita05.11.194311.08.1993
        16Juris Kalniņš PrātkopisJuris Kalniņš PrātkopisPaziņa20.12.184729.06.1919
        17Pēteris Siliņš-BangpūtisPēteris Siliņš-BangpūtisPaziņa18.10.184401.02.1899

        Nav norādīti notikumi

        Birkas