Elīza fon der Reke- Latvijā (tolaik vēl brīvā Kurzemes hercogiste) dzimusi rakstniece, dzejniece, filozofe, masonu biedrības biedre. Viņas paziņu lokā bija Im. Kants, M. Mendelsons, G. Hāmanis u.c. tā laika ievērojamākie filozofijas pārstāvji, ar kuriem viņa sarakstījās.

Dzimusi 1754. gada 20. maijā grāfa Johana Frīdriha Medema un viņa sievas Luīzes Dorotejas Korfas ģimenē savā dzimtas īpašumā Skaistkalnē. Viņas māsa bija vēlākā Kurzemes hercogiene Doroteja.

1771. gada maijā viņa 17 gadu vecumā apprecējās ar Jaunpils īpašnieku Georgu Pēteri fon der Reki, (laulība bija neveiksmīga)

1776. gadā viņa ar pāris gadu veco meitiņu pārvācās dzīvot uz Jelgavu.

1777. gadā nomira viņas meita

1778. gadā nomira brālis, ar kuru kopā viņa bija pavadījusi bērnību. Pēc tuvinieku nāves viņa nonāca smagā depresijā un Johana Augusta Štarka iespaidā aizrāvās ar reliģisko misticismu.

1779. gada pavasarī, kad Jelgavā ieradās Kaljostro, viņa tika uzņemta brīvmūrnieku adopcijas ložā „Trīs kronētie zobeni“ („Loge d’Adoption des troix Epées couronnées“) Jelgavā. Pēc viņas māsas Dorotejas laulībām ar hercogu Pēteri Bīronu Elīza pārcēlās uz dzīvi Kurzemes galmā.

1780. gadā Johans Ādams Hillers Leipcigā izdeva viņas dziesmu krājumu,

1781. gadā tika šķirta viņas neveiksmīgā laulība ar G.P. fon der Reki

1783. gadā iznāca viņas garīgo dzejoļu krājums.

1784. gadā viņa kopā ar rakstnieci Sofiju Bekeri un savu ārstu devās ceļojumā uz Kēnigsbergu, kur tikās ar Johanu Georgu Hāmani un Imanuelu Kantu, tālāk uz Berlīni, kur tikās ar Mozesu Mendelsonu.

Sava ceļojuma laikā viņa apmeklēja arī Johanu Volfgangu Gēti, mājās atgriezās tikai 1786. gada februārī.

Uzzinājusi par Francijas karalienes Marijas Antuanetes kaklarotas skandālu, Elīza fon der Reke uzrakstīja "Ziņojumu par slavenā Kaljostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām" (Nachricht von des berühmten Cagliostro Aufenthalt in Mitau im Jahre 1779 und dessen magischen Operationen), kas 

1787. gadā tika publicēts Berlīnē un Pēterburgā un padarīja viņu slavenu visā Eiropā.

http://youtu.be/GepPZbr5Gtk

1788. gadā viņa publicēja arī Johana Augusta Štarka aizstāvības rakstu. Rakstniece pārmaiņus dzīvoja Jelgavā un Drēzdenē, kopā ar savu māsu hercogieni Doroteju caur Varšavu ceļoja uz Karlsbādes kūrortu, nodrošinot savas slavas pieaugumu Eiropas augstākajās aprindās.

1795. gadā pēc Kurzemes aneksijas (Kurzemes hercogam par atkāpšanos no troņa (un ~1/3 tam piederošās Kurzemes zemēm) tika samaksāta milzu kompensācija, savukārt, pārējie Kurzemes muižnieki, kuri pakļāvās Krievijas spiedienam, saglabāja visas privilēģijas) Krievijas impērijai viņa devās uz Pēterburgu, kur tikās ar Katrīnu II, kas pateicībā par Kaljostro atmaskošanu viņai piešķīra mūža pensiju un Glūdas muižu, kurā Elīza fon der Reke sāka nodarboties ar filantropiskiem projektiem zemnieku stāvokļa uzlabošanai.

1796. gadā, pēc Katrīnas II nāves un Pāvila I nākšanas pie varas Elīza fon der Reke  atstāja Kurzemi un devās uz Karlsbādi, Drēzdeni, visbeidzot uz Lēbihavas pili (Löbichau) pie savas māsas Dorotejas.

Pēc Kurzemes bijušā hercoga Pētera Bīrona nāves 1800. - 1806. gadā viņa kopā ar dzejnieku Kristofu Augustu Tīdgi (Christoph August Tiedge) apceļoja Itāliju un uzrakstīja "Kāda brauciena dienasgrāmatu cauri Vācijas daļai un Itālijai" (Tagebuch einer Reise durch einen Theil Deutschlands und durch Italien).

Pēc tam atkal apmetās Lēbihavas pilī, no 1819. gada Drēzdenēs viesnīcā Hotel Bellevue, nodarbodamies ar rakstniecību un pieņemdama viesos ciemiņus no Kurzemes.

Elīza fon der Reke mira 1833. gada 13. aprīlī Drēzdenē, apglabāta iekšpilsētas kapsētā Neustädter Friedhof.