* 1865. X 14. Siguldā; M. Anna, S. Anna dz. Freimanis. + 1962. I 23. Tīstedē, Danijā

                 1892 Beidzis Tērbatas universitātes Filoloģijas fakultātes Seno valodu nodaļu,

                1902. Beidzis Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultāti,

                1902/1929. privātprakse Rīgā,

                1915/1918. Latviešu strēlnieku lazaretes vecākais ordinators,

                1918/1920. Latvijas Izglītibas ministrs,

                1918/1920. Tautas Padomes loceklis,

                1920/1932. žurnāla „Latvijas ārstu Žurnāls” redaktors,

                1920/1922. Satversmes sapulces loceklis,

                1922/1925. 1. Saeimas loceklis,

                1926. XI 16. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru # 68,

                1928. XI 13. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru # 133,

                1939/1941. žurnāla „Ārsts” redaktors,

                1941. dzīvo Elizabetes 59-1,

                Lāčplēša kara ordeņa domes loceklis,

                Latvijas Kultūras fonda domes loceklis,

                Latvijas amatnieku krājaizdevu sabiedrības valdes loceklis,

                Rīgas pilsētas domes loceklis,

                Upsalas Universitātes dr. h.c.

                Avots:       LVVA P-1023-2-13-123.;

                               „Latvijas darbinieku galerija’, R., 1929.;

                               „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Latviešu Periodika”, R., 1988.;

                               „Latviešu Strēlnieks” 848 lpp.

***

Dzimis 1865. gada 14. oktobrī Siguldas pagasta Vējakrogā kā krogus nomnieka dēls. Ģimnāzijā iespaidojās no Kronvalda darba Nationale Bestrebungen(Tautiskie centieni). Ilgus gadus Tērbatas universitātē studēja teoloģiju, pēc tam filoloģiju, dabaszinātnes un medicīnu (1887–1901).

Sākumā iestājās latviešu studentu korporācijā "Lettonia", bet tad to pameta un kopā ar Aleksandru Daugi, Eduardu Veidenbaumu un Pēteri Pīpkalēju nodibināja literāri zinātnisku studentu biedrību „Pīpkalonija”, kas izdeva rakstu krājumu „Pūrs” (I–III, 1891–1893), kurā pirmo reizi tika sludinātas Jaunās strāvas idejas.

K. Kasparsona raksti ar pseidonīmu K. Siguldiets parādījās laikrakstos „Dienas Lapa”, žurnālos „Austrums”, „Izglītība”, „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, „Psiholoģiski pētījumi”.

1897. gadā K. Kasparsonu kopā ar 87 citiem jaunstrāvniekiem apvainoja revolucionārajā darbībā un piesprieda 2 nedēļas ieslodzījuma universitātes karcerī.

Pēc Tērbatas universitātes beigšanas 1902. gadā K. Kasparsons strādāja par ārstu Rīgā.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada pavasarī Kasparsons bija viens no Latviešu radikāldemokrātiskās partijas dibinātajiem, Latvijas Tautas padomes loceklis 1918. gadā.

Pirmais Latvijas Republikas izglītības ministrs (1918-1920). 

Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada beigās Kasparsonu apcietināja, Valmieras cietumā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību.

Pēc tam, kad K. Kasparsons bija parakstījis iesniegumu, ka vairs nenodarbosies ar politiku, ar P. Stučkas akceptu viņš 1919. gada martā tika atbrīvots no apcietinājuma.

1919. gadā pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem K. Kasparsons atbalstīja Latvijas Augstskolas nodibināšanu, kas viņam piešķīra dr. med. h. c. grādu.

Viņš bija arī Upsalas universitātes goda doktors.

Pēc kara beigām K. Kasparsons bija Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts, Lāčplēša ordeņa un Kultūras fonda domes loceklis. 

No 1925. līdz 1929. gadam bija Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā K. Kasparsons lielā vecumā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tālāk uz Dāniju. Trimdā viņš strādāja pie sava pētījuma par baltu valodu sakariem ar ilīriešu valodām.

Viņš miris 1962. gada 23. janvārī veco ļaužu mītnē Tistedē, Dānijā.

Pelnu urnu apbedīja Bispjebergas kapos Kopenhāgenā. 

1993. gadā 18. jūnijā pie nama Elizabetes ielā 59 atklāja K. Kasparsonam veltītu plāksni.

Līgatnes Zanderu kapos  kapu piemineklī ierakstīts Augusts Arnolds Kasparsons (1901-1987), Anna Kasparsone (1834- 1912) un arī K.Kasparsons (cemety.lv).