Alberts Bels (līdz 1971. gadam Jānis Cīrulis) bija latviešu rakstnieks, prozaiķis.

Dzīvesgājums

Dzimis 1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta "Jaunmežplepjos".

Alberts Bels mācījies Elektrotehnikas fakultātē Celtniecības tehnikumā Rīgā, no 1955. gada līdz 1956. gadam Maskavā Valsts Cirka mākslas skolā, pēc obligātās karaklausības kā eksterns beidzis vidusskolu Rīgā.

Mācījies Augstākajos scenāristu kursos Maskavā.

Kopš 1963. gada nodarbojās ar rakstniecību.

1967. gadā otrais A. Bela uzrakstītais romāns "Bezmiegs", kurā autors kritizēja padomju iekārtu un pret kuru tika ierosināta krimināllieta, cenzētā variantā tika publicēts 1987. gadā, bet necenzētā — tikai 2003. gadā.

Pēc A. Bela romāniem uzņemtas filmas “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974), “Šāviens mežā” (1983), “Būris” (rež. Ansis Epners, 1993).

No 1990. līdz 1993. gadam A. Bels bija Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Sieva - Anda Bela.

Meitas - Baiba, Silvija un Ieva Prunte.

2010. gadā izdota literatūrzinātnieču Daces Lūses un Daces Ūdres grāmata "Alberts Bels".

Apbalvojumi

A. Belam piešķirta 

• A. Upīša prēmija (1977),
• LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1982), arī
• Valsts Prēmija literatūrā (1989) par romānu "Cilvēki laivās", 
• Barikāžu piemiņas zīme (1991), 
• Triju Zvaigžņu ordenis (2000). 
• Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs (1999).

Bibliogrāfija

Romāni

• Izmeklētājs. Rīga: Liesma, 1967.
• Bezmiegs [sarakstīts 1967, periodikā 1986, grāmatā 1987].
• Būris. Rīga: Liesma, 1972.
• Saucēja balss. Rīga: Liesma, 1973.
• Poligons. Rīga: Liesma, 1977.
• Saknes. Rīga: Liesma, 1982.
• Slēptuve. Rīga: Liesma, 1986.
• Sitiens ar teļādu. Rīga: Liesma, 1987.
• Cilvēki laivās. Rīga: Liesma, 1987.
• Saulē mērktie. Rīga: Preses nams, 1995.
• Melnā zīme. Rīga: Preses nams, 1996.
• Latviešu labirints. Rīga: Daugava, 1998.
• Uguns atspīdumi uz olu čaumalām. Rīga: Daugava, 2000.
• Vientulība masu sarīkojumos. Rīga: Jumava, 2005.

Īsproza

• Spēles ar nažiem. Rīga: Liesma, 1966.
• "Es pats" līdzenumā. Rīga: Liesma, 1968.
• Sainis. Rīga: Liesma, 1980.

Izlases

• Robeža: proza. Mineapole: Tilts, 1969.
• Izmeklētājs. Būris: romāni. Rīga: Liesma, 1977.
• Cilvēki laivās: romāni. Rīga: Liesma, 1987.
• Cilvēki pilsētās: romāni. Rīga: Liesma, 1988.
• Cilvēki pārvērtībās: romāni. Rīga: Liesma, 1989.

Darbu tulkojumi citās valodās

1969 — 1989

• Uurija [Izmeklētājs, igauņu valodā tulk. Ita Saks]. Tallinn: Perioodika, 1969.
• Vyšetřovatel [Izmeklētājs, čehu valodā tullk. Vojtěch Gaja]. Praha : Práce, 1970.
• Puur [Būris, igauņu valodā tulk. Ita Saks]. Tallinn: Eesti Raamat, 1974.
• Häkki [Būris, somu valodā tulk. Martti Rauhala]. Karisto, 1976.
• Klec [Būris, čehu valodā tulk. Vojtěch Gaja]. Praha: Svoboda, 1976.
• Deckname: "Karlsons" [Saucēja balss, vācu valodā tulk. Welta Ehlert]. Berlin: Volk und Welt, 1976.
• Голос зовущего: романы [Būris; Izmeklētājs; Saucēja balss, krievu valodā tulk. Сергей Цебаковский]. Москва: Известия, 1979.
• Клетка; Полигон [Būris; Poligons, krievu valodā tulk. Сергей Цебаковский]. Москва: Сов. писатель, 1979.
• Polügoon [Poligons, igauņu valodā tulk. Valli Helde]. Tallinn: Eesti Raamat, 1979.
• The Voice Of The Herald; The Investigator [Saucēja balss; Izmeklētājs, angļu valodā tulk. David Foreman]. Moscow: Progress Publishers, 1980.
• Vyšetřovatel; Klec; Střelnice [Izmeklētājs; Būris; Poligons, čehu valodā tulk. Vojtěch Gaja un Vladimír Novotný]. Praha: Odeon, 1981.
• Hlas volajícího: výbor próz [Saucēja balss: prozas izlase, čehu valodā tulk. Vojtěch Gaja]. Praha: Svoboda, 1981.
• Hüüdja hääl [Saucēja balss, igauņu valodā tulk. Lembit Vaba un Mari Vaba]. Tallinn: Eesti Raamat, 1981.
• Cuşca; Poligonul [Būris; Poligons, rumāņu valodā tulk. Natalia Stănescu]. Bucureşti: Univers, 1986.
• Klitka [Būris, ukraiņu valodā]. Kijiva: Dnipro, 1986.
• Tainik; Korni [Slēptuve; Saknes, krievu valodā]. Москва: Сов. писатель, 1987.
• Люди в лодках; Голос зовущего; Клетка; Бессонница [Cilvēki laivās; Saucēja balss; Būris; Bezmiegs, krievu valodā tulk. Сергей Цебаковский, Юрий Абызов]. Рига: Лиесма, 1987.
• Juured [Saknes, igauņu valodā tulk. Lembit Vaba un Mari Vaba]. Tallinn: Eesti Raamat, 1987.
• Šauklio balsas; Slėptuvė [Saucēja balss; Slēptuve, lietuviešu valodā tulk. R. Zajančkauskaite]. Vilnius: Vaga, 1988.

Kopš 1990

• The Cage [Būris, angļu valodā tulk. Ojārs Krātiņš]. Peter Owen Publishers, 1990.
• Ihmiset veneissa [Cilvēki laivās, somu valodā]. Helsinki: Orient Ekspress, 1992.
• Žmones valtyse; Nemiga [Cilvēki laivās; Bezmiegs, lietuviešu valodā tulk. Arvydas Valionis]. Vilnius: Lietuvos rašytoju s-gos l-kla, 1992.
• Nespavost [Bezmiegs, čehu valodā]. Lubor Kasal, 2006.
• Insomnia [Bezmiegs, angļu valodā tulk. Jayde Will]. Parthian Books, 2019.
• The Cage [Būris, angļu valodā tulk. Ojārs Krātiņš]. Peter Owen Publishers, 2020.
• La Jaula [Būris, spāņu valodā tulk. Rafael Martín Calvo]. Automática Editorial, 2024.

Par autoru

• Dace Ūdre. Nomods. Rīga: Liesma, 1989.
• Dace Lūse, Dace Ūdre. Alberts Bels. Rīga: Mansards, 2010.

Alberta Bela runa 1990.gada 4.maijā:

A.Bels: Deputāts Rubiks aicina aizstāvēt tautas labklājību. Ar to arī sāksim. Pirms dažiem gadiem Centrāltirgus paviljonā, kur tirgo gaļu, pie kādas letes bija izveidojusies rinda, ne visai gara - kādi 20 - 25 cilvēki, lielāko daļu sievietes, vecumā no 70 līdz 80 gadiem un varbūt pat vecākas, nabadzīgi ģērbušās. Tur pārdeva kaulus. Kādreiz uz tiem bijusi gaļa, bet nu kauli noskrebti tīri, tikai dažviet kāda plāna proteīna plēksnīte klāt. Vai vecie cilvēki gribēja iepriecināt savus suņus? "Nē, dēliņ," man paskaidroja sirma māmuļa. "Ja trīs reizes novāra, tad pašam iznāk labs buljoniņš."
Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur tauta novesta tik nožēlojamā stāvoklī? Arī no Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli, tie ir nospīdzināto un aizvesto kauli, tie ir nomocīto un kritušo kauli. Latvijā nav kārtīgas pārtikas dzīvajiem un nav arī miera mirušajiem. Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur oficiāli apgāna kapus? Latvija šodien ir tāda zeme. Blakus tam, kas tautu sargāja, rok tagad to, kas tautu kāva. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Ikvienas valsts uzdevums ir nodrošināt savu iedzīvotāju dzīvību, īpašumu un tiesības. "Jūs ieejat teritorijā, kur cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības," - tas ir citāts no vācu ģenerālštāba pavēles 1941.gada vasarā. Gan hitleriskajā, gan staļiniskajā reihā cilvēka dzīvībai nebija nekādas vērtības. Ir pagājis ilgs laiks, nav vairs koncentrācijas nometņu, nav masu slepkavību, bet tomēr nevar sacīt, ka Latvijā cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama. Jūs zināt skaitļus, cik Latvijā gada laikā notiek slepkavību. Jūs zināt, ka vidējais mūža ilgums pie mums nemitīgi samazinās. Ko nozīmē dzīvība Latvijā? Dzejnieku Uldi Leinertu nosita uz ielas, kad viņam bija nedaudz pāri par 30 gadiem, rakstnieks Ēvalds Vilks mirst slimnīcā no nekvalitatīvas ārstēšanas, kad viņam bija mazliet pāri par 50, dzejnieks Ojārs Vācietis vēl pusdienas laikā tika rūpīgi izmeklēts, bet netika atklāts nekas bīstams, taču vakarā viņš mira, būdams tikai 50 gadus vecs, dzejniece Ārija Elksne mistiskā kārtā izkrita pa logu pašā radošo spēku plaukumā, dzejnieks Klāvs Elsbergs tika atrasts miris pēc kritiena no augstceltnes stāva. Viņam vēl nebija 30. Un līdz pat šai dienai nav pienācīgi godprātīgi izmeklēta viņa traģiskā bojāeja. Viņš bija neapšaubāms līderis sava vecuma grupā - jaunības grupā. Viņi visi bija pirmie savā darbā un pirmie arī aizgāja. Viņu dzīvības mēs nevarējām nosargāt, nespējām. Es te nevainoju atsevišķus cilvēkus, tā ir sabiedrības nevarība aizsargāt savu iedzīvotāju dzīvības. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Un kā ir ar īpašuma nodrošināšanu? Tagad tikai noziedzīgi indivīdi laupa mantu, zog un krāpj, bet lielās formācijas laupa jūras, upes, gaisu. Latvijai ir nolaupīts jūras līcis, mūsu Daugava pārvērsta par notekkanālu. Rīga, kādreiz tik slavena ar skaidru un tīru dzeramo ūdeni, tagad spiesta dzert gandrīz vai no kloākas. Ūdens bez uzvārīšanas ir bīstams veselībai. Ventspilī ir atņemts gaiss, smok zeme. Lai tā nebūtu, mēs pieprasām neatkarību!
Šādus jautājumus vajag risināt kopīgiem spēkiem, mums saka. Jā, būtu jau labi risināt kopīgi, taču PSRS valdības līdzšinējā attieksme pret latviešu nācijas vajadzībām, pret Latvijas tautas vajadzībām ir līdzīga slēptam genocīdam, un, notikumu gaitu nomainot, mūs gaida iznīcība. PSRS valdība praktiski nedara neko, lai mazinātu latviešu bažas, tieši otrādi, genocīda politika tiek maskēta ar vārdiem par internacionālisma plauksmi Latvijas teritorijā un paši latvieši minēti kā nemiera cēlāji, bet mūsu rūpes par nācijas saglabāšanu - kā nacionālisma un ekstrēmisma izpausmes.
Paliek vēl tiesību jautājums. Varbūt pat svarīgākais, ko cilvēks ilgajā vēsturiskajā ceļā no alas uz daudzstāvu namu ir izcīnījis nemierīgajā karā ar monarhijām, impērijām, diktatūrām un tirānijām. Kā tad ir ar tiesību nodrošināšanu? Kur ir cēlonība Lietuvas piepešajam lēcienam pāri blokādes bezdibenim? Cēlonība Igaunijas klusajam spītam, un kur - cēlonība Latvijas apņēmībai? Tieši tiesību trūkumā ir šī cēlonība. Protams, tikai galējā beztiesīgumā iedzītas tautas saslejas pret bīstamā militārā giganta virskundzību. Iedzīta bezizejas situācijā, pat pele uzbrūk kaķim. Likums par izstāšanos no PSRS vai, pareizāk, par neiespējamību izstāties piespieda Lietuvu pirmo doties grūtajā neatkarības atgūšanas ceļā. Likums par oficiālo valsts valodu uzdzen šermuļus nelielajām nācijām, tāpat kā simtiem centra instrukciju, tūkstošiem pavēļu, vārdu nesaderība ar darbiem un tamlīdzīgi. Lūk, kas piespieda Baltijas tautas pieprasīt neatkarību.
Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt - mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai - visām valstīm, kur cilvēka dzīvība ir jāaizsargā, lai tā būtu svēta un neaizskarama.
Kas mēs esam pasaules acīs? Es ceru uz sapratni, kaut apzinos, ka citas problēmas ir vairāk sabriedušas - ekoloģija ir pasaules galvenā problēma šodien. Mūsu zemeslode jau deg, valstis man atgādina neprātīgos, kas kaujas degošā mājā tai laikā, kad jādzēš liesmas. Tagadējā PSRS teritorijā Arāla jūra ir iznīcināta. Krievijas vidiene pārvērtusies aramzemes tuksnesī. Ieklausieties, cik baigi skan - aramzemes tuksnesis. Rīgas jūras līcis kļuvis par kloāku utt. Tāpēc es aicinu PSRS valdību - izbeidziet turēt nācijas aiz rokām, izbeidziet žņaugt mazās valstis, izbeidziet kūdīt cilvēkus pret cilvēkiem! Zeme ir liesmās, ekoloģiskās katastrofas ugunsgrēks jau rīt ielauzīsies mūsu mājās. Es aicinu PSRS valdību atzīt Staļina tirānijas visus valgus par sapuvušiem. Nesieniet ciešāk! Atraisiet mezglus! Atbrīvosimies no netaisnības murgiem, kas vēl valda pār mūsu tautām! Tāpēc mēs pieprasām neatkarību! Dievs, dodi mums izturību!

«Mēs bijām sazvērējušies» Rakstnieks Alberts Bels (81)  bija starp Augstākās Padomes deputātiem, kas pirms 30 gadiem nobalsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju, bet tagad viņu uztrauc smadzeņu trūkums Saeimā.
Intervija žurnālā IR.

Diena bija silta un saulaina. Daba iedvesa dzīvību katrā zāles stiebriņā. Taču cilvēki Latvijā bija saspringti — visu dienu gaidīja Augstākās Padomes deputātu balsojumu par Neatkarības deklarāciju. Vai pietiks balsu? Neaprakstāmas gaviles 1990. gada 4. maija pēcpusdienā saviļņoja Vecrīgu, kad paziņoja balsojuma rezultātu — 138 balsis par. Pieņemts! Viena no tām piederēja rakstniekam Albertam Belam (81), spurainam, padomju varai netīkamam patiesības teicējam.

Bela dzīvē ir vēl viens nenovērtējama goda pilns brīdis — kopā ar sirmo aktieri Ēvaldu Valteru 1988. gada 11. novembrī viņam uzticēja pirmoreiz pacelt Latvijas valsts karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī. 

«Baigi ellīgs latviešu stāstnieks» — tā rakstnieku savulaik nodēvējusi jauno literātu konsultante dzejniece Mirdza Ķempe, un no šo vārdu pirmajiem burtiem radies Jāņa Cīruļa literārais pseidonīms Bels. Padomju laikā viņš izjutis gandrīz pilnu varas represiju spektru — 1967. gadā uzrakstītajā romānā Bezmiegs viņš kritizēja padomju iekārtu un tika ierosināta krimināllieta. Cenzēto romānu publicēja tikai pēc 20 gadiem. 1968. gadā Bels krita kompartijas ideologu nežēlastībā, jo Latvijas rakstnieku sapulcē atļāvās atklāti protestēt pret cenzūru.

Ellīgs rakstnieks var šķist arī tagad, jo nav mainījis savus uzskatus līdzi vējiem, kas 30 gadu laikā kopš 1990. gada 4. maija šalkojuši pāri Latvijai. Viņa ticība nacionālajai valstij, latviešu tautai un valodai ir nemainīgi stingra. Sarunai tiekamies netālu no rakstnieka dzīvesvietas Āgenskalnā pie Māras dīķa. Svelošais ziemeļvējš uzkarsē rakstnieku, kad runājam par mūsdienu Latvijas politiku — viņš tai uzmanīgi seko līdzi. Par galvenajiem trūkumiem rakstnieks nosauc administratīvi teritoriālās reformas un «ākstīšanos ar jaunu partiju dibināšanu», kā arī deputātu slikto izglītību. Tiem, kuri sēž Saeimā un tikai spiež balsojuma pogas, Belam ir krāšņs apzīmējums — lupatu maisu politika.

Viņaprāt, Latvijai 30 gadu laikā vajadzēja būt augstākā attīstības stadijā, bet tas nav noticis. «Cilvēks, kas dzīvo vienpatņa rakstnieka dzīvi, ļoti maz ko var valstī mainīt,» viņš saka par sevi. Labums, ko Bels ieguvis no aizvadītajiem gadiem, — «esmu iemācījies domāt». Bet sliktums? «Joprojām par daudz runāju, esmu nevietā atklāts, kas man bieži vien ir kaitējis.» Baigi ellīgs, gribas teikt arī sarunas beigās.

Vai neatkarība Latvijai nāca kā debesmanna?
Nekāda debesmanna tā nebija! Bija jāsaglabā Latvijas latviskais kodols. To izdevās saglabāt cauri okupācijas gadiem. Pa daļai tas bija kultūras nopelns, un izveidoja domāt spējīgu un rīkoties spējīgu sabiedrību, kas izpaudās tad, kad bija labvēlīgi apstākļi.

Tie ir tādi putukrējuma cilvēki, kas izgudrojuši mannu no debesīm. Viņi šodien dzīvo pilnīgā putukrējumā, bieži vien parādās televīzijā skaistos interjeros un lielisku ēdienu klātbūtnē.

Kā atceraties 1990. gada 4. maija balsojumu par Neatkarības deklarāciju?
Diena bija apmēram tāda pati kā šī — silta, patīkama, saulaina. Un mēs visi bijām sazvērējušies. Galvenais sazvērestības brīdis bija lielajā Daugavas stadionā, kad 21. aprīlī sapulcējāmies visi deputāti no visiem Latvijas stūrīšiem. Tur tad arī veidojās šī sazvērestības sajūta. Tā noteikti bija sazvērestība pret Padomju Savienību. Un tā realizējās 4. maijā. 

Lai gan risks toreiz bija ļoti liels — deputātam Teodoram Eniņam pat lidoja pakaļ ar helikopteru uz Liepāju, jo viņš bija saslimis. Vajadzēja dabūt šurp, jo varēja gadīties, ka nesavācam noteikto balsu skaitu.

Kā tobrīd izjutāt risku?
Bija liela spītība — tik tālu esam nokļuvuši, un pagaidām nekas slikts ar mums nenotiek. Lai gan biedēja no visām pusēm — jūs vēl dabūsit pa rīkli. Tas bija tā, ka nekur vairs sprukt! Vai nu tagad, vai vēlāk tik labvēlīgs brīdis varētu nebūt.

4. maijā Augstākajā Padomē pirms balsojuma debatēs jūs runājāt pēc neatkarības pretinieka Alfrēda Rubika. Pārlasot jūsu runu, man tā šķiet aktuāla arī tagad: «Mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim. Tāpēc mēs pieprasām neatkarību Latvijai, Lietuvai, Igaunijai, Krievijai, Gruzijai, Ukrainai.» Runas beigās uzsvērāt arī ekoloģiskās problēmas, kas aktuālas joprojām: «Mūsu zemeslode deg, valstis man atgādina neprātīgos, kas kaujas degošā mājā tai laikā, kad jādzēš liesmas.» Kas ir mainījies 30 gadu laikā?
Stāvoklis ir kļuvis dramatiskāks. Domāju, pateicoties tam vīrusa uzbrukumam, kas notiek patlaban. Tas noliek uz lāpstiņām visu pasauli. Redzēsim, kā tagad piecelsimies. Mēs vēl nezinām Āfrikas notikumus, kā tur attīstīsies šī nelaime, kā ar infekciju beigsies Amerikā. Nezinām, kas notiks Krievijā. Vienvārdsakot, pasaule ir tādu jautājumu priekšā, kādus agrāk nepazina. Pirms simt gadiem bija spāņu gripa, bet toreiz to mērogu neaptvēra. Tagad to saprotam, pateicoties masu informācijas līdzekļiem.

Vai tajā, kas patlaban notiek pasaulē, saredzat arī ko pozitīvu?
Mēs ar jums ejam blakus — tas ir vienīgais. Cilvēki vēl ir dzīvi. Pagaidām ir sakrājies par daudz bēdu un cilvēki vēl nav aptvēruši, kā šī bēda ir pielavījusies. Vīrusa rašanās cēloņi vēl aizvien ir miglā tīti. Pat valstu līderiem nav skaidrības. Iespējams, šis ir ļoti bīstams stāvoklis tāpēc, ka esam jauna pasaules kara priekšvakarā. Ja izrādīsies, ka kāda no valstīm ir to vīrusu palaidusi… Jo, izmantot vīrusu, tas ir agresijas sākums. Frančiem vienīgais lielais flotes bāzes karakuģis ir paralizēts — ap 850 jūrnieku uzreiz saslimuši.

Kas vēl mūs apdraud? Kāds gudrinieks teicis, ka par vīrusu lielākas briesmas ir pašu naids, alkatība un nezināšana.
Tas, ko viņš minējis, ir pastāvīgs lielums. Tomēr cilvēce ir iemācījusies ar to saprasties. Naids vienmēr bijis cilvēku pavadonis. Ja ne cilvēku, tad valstu, formāciju, ideoloģiju, visu to sagudrojumu. Bet vīruss ir kas tāds, ko varam uzveikt — mēs viņam iedosim pa rīkli. Tas ir viltīgs radījums, bet cilvēks ir bīstams. Šajā kosmosa telpā par cilvēku bīstamāka nav — no viņa baidās visi.

70. gados jūs sarakstījāt romānu Būris. Alegorijās domājot, kādā būrī mēs šodien dzīvojam? Vai tas atšķiras no agrāko laiku būriem?
Šodien tā ir katra personiskā izvēle, kādā būrī dzīvot. Toreiz, padomju laikā, tā bija valsts nodiktēta izvēle. Šodien var nokļūt būrī, ja pats to veikli uzbūvē. Kā liels zirneklis ap sevi satin tīmekļus, tāpat arī cilvēks var ap sevi satīt visdažādākos tīmekļus. 

Kas ir jūsu būris?
Grūti ir klasificēt savu atrašanās vietu kādā kosmosa punktā, skatoties no savas vietas. Būtu diezgan pārspīlēti teikt, ka mani nekas neierobežo. Iespējams, ierobežo, bet es to nesaskatu un neprotu novērtēt. Izmaiņas pasaulē ir tik lielas, ka tās pēc 4. maija kaitina joprojām. Iespējams, daudzi cilvēki tiek kaitināti, ka var brīvi izteikties presē un sabiedrībā. To sauc arī par dezinformāciju. Vienīgā dezinformācija, ar kuru mums jācīnās, ir smadzeņu lielais miegainības moments. Mēs vēl pārāk ilgi snaužam.

Vai Atmoda nav mūs pamodinājusi?
Lielu daļu ir pamodinājusi. Domāju, jaunieši, kas izvairās no putukrējuma virsotnes, uztur Latvijas garu un sparu. Mums ir ārkārtīgi spēcīga zinību jaunatne. Sevišķi tie, kas izgudro lietas, — esam vieni no izcilākajiem pasaulē uz izgudrojumiem un arī vieni no kūtrākajiem, šos izgudrojumus ieviešot.

Kāpēc tā ir?
Diemžēl latvietis vairs nav tik strādīgs, kā bija, viņš ir slinks. To slinkumu izaudzēja padomju vara. Un vēl mums ir skumjš ieradums lamāties, apsaukāties. Tā ir nelaime. Paldies Dievam, Saeimā vēl nekaujas, bet viens bija ieteicis arī to. (Smejas.) Cerams, ka līdz tam nenonāks, bet apsaukāšanās ir ļoti augsta. Turklāt bez pamata, bez pierādījumiem, vienkārši uz emociju pamata. Tā ir liela nelaime.

Ko darīt?
Jābūt tiesu sistēmai, kārtīgai policijai. Mums tiek minēts, ka mantiskais stāvoklis daudziem cilvēkiem ir slikts, bet vēl sliktāks ir tiesiskais stāvoklis —  gaišā dienas laikā netālu no policijas iecirkņa var nošaut cilvēku, bet par slepkavu joprojām neko nezinām, lai gan atstāja veselu kaudzi pierādījumu.

Par kuru gadījumu jūs runājat?
Par [maksātnespējas administratora Mārtiņa] Bunkus slepkavību. Bija arī gadījums ar tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību — cik gadu ir pagājis! (Tiesnesi Laukrozi 2001. gada oktobrī mājas pagalmā nošāva nezināms slepkava — red.) Kāds par lielu naudu nopērk slepkavu, un viņš Latvijā netiek noķerts. Daudzviet pasaulē slepkava arī netiek noķerts, bet ar tādu valdošās grupas vienaldzību, kā mēs mērojam šīs lietas Latvijā, tas mani ļoti mulsina.

Varas vienaldzība?
Jā! Domāju, tā izpaudās tieši policijas darbā. Nav tā, ka Latvijas policisti būtu nespējīgi un neradoši. Tagad nevar iecelt policijas priekšnieku. Meklē paklausīgu cilvēku — tas ir skaidrs.

Pirms septiņiem gadiem jūs teicāt, ka mums daudzos gadījumos nepietiek dūšas.
Tā ir taisnība. Mums arī ar finansēm ir lielas problēmas. Tieši finanšu jautājumu risināšanā mums nepietiek dūšas. Piemēram, pirms valsts budžeta pieņemšanas šis periods bija ļoti svētīgs — sakasīja 10 miljardus, un tā ir izcila darbība. Un tomēr pamanījās salaist dēlī ar medmāsu atalgojuma palielināšanu. Likumā viss bija pieņemts, bet tad piepeši iejaucās Valsts prezidents. (Prezidents kritizēja Saeimu par Veselības aprūpes finansēšanas likumu, kurā nozarei bija apsolīts finansējuma pieaugums, ko valdība nespēja nodrošināt valsts budžeta pieņemšanā — red.) 

Prezidentam nevajag iejaukties finanšu lietās, ko viņš ir vairākkārt darījis. Domāju to pašu partiju finansēšanas likumu, kad viņš piepeši sadomāja, ka nauda jādod partijām, kas izpelnījušās visbargāko kritiku, vislielākos nosodījumus un pārsvarā ir atbildīgas par to, kas tagad izveidojies. Manuprāt, tas bija kļūmīgs, nekorekts lēmums un man personiski nodzēsa to gaismu, kas bija ap prezidentu. Ceru, ka būs kārtīgi likumdevēji, kas turēs prezidentu pie kārtības. Proti, lai viņš darbojas savu pilnvaru ietvaros, kas ir plašas, un nebāžas finanšu lietās, kur viņš lielā mērogā neko nesaprot.

Esat vīlies prezidentā?
Nē, neesmu vīlies, es neko sevišķu no viņa neesmu gaidījis.

Levits ir Latvijas Neatkarības deklarācijas autors, jūsu gaitas neatkarības pirmsākumā gāja līdzās.
Jā, bez šaubām. Viņš ir prasmīgs runātājs un arī prasmīgs putras vārītājs. Piemēram, Satversmes 36. pants — Valsts prezidents tiek ievēlēts, aizklāti balsojot. Tā tika ievēlēts Čakste, tā — Zemgals un Kviesis. Aizklāti balsojot, tika ievēlēti visi atjaunotās Latvijas prezidenti. Nevienam tas nelikās slikti. Tad piepeši atnāk viens cilvēks, kurš aizklātā balsojumā, ļoti iespējams, netiktu ievēlēts, un paziņo, ka aizklāta balsošana ir anonīma balsošana. Anonīms ir pavisam kas cits. Aizklātu pārvērst par atklātu — tas ir padomju princips. Padomju Savienībā bija tā — atklāti balsojumi, visi paceltām rokām, visi redzēja, kurš kā balsoja. Latvijā aizgāja diametrāli pretēji — no aizklāta uz atklātu, kas patiesībā ir tīrais apvērsums. Saeima to izdarīja. Manuprāt, tas ir pilnīgi nepiedodams un bezjēdzīgs gājiens.

Kāpēc es pieskāros šai puantei par prezidentu? Tāpēc, ka viņš ir viens no piramīdas virsotnes cilvēkiem. Cik es saprotu, viņu amatā ielika tās spozmes dēļ, ko viņš var parādīt, kad valsts ir jāpārstāv ārzemēs, jāsarunājas ar citiem valstsvīriem. Tur viņš ir labs. Bet viņš sāk jaukties iekšā lietās, kuras nepārzina. Tas ir bīstami valstij.

Jums ir svarīgs latviskums. Vai pēc 30 gadiem esam kļuvuši latviskāki?
Ja grib apvainot, saka — tu esi nacionālists. Te ir daudzi tādi subjekti — tipiska ir veselības ministre Ilze Viņķele. Viņa paziņoja, ka ar iedzīvotājiem jārunā tādā valodā, kādu viņi saprot.

Jūs runājat par informāciju ārkārtējā situācijā, ko izplatīja arī krievu un angļu valodā?
Jā. Paskatāmies uz epidemiologu Juriju Perevoščikovu — viņš parādās televīzijā. Kādam ir iebildumi? Te ir iekļaušanās piemērs. Turklāt augstas klases speciālists. Mākslīgi veidot iekļaušanos ar likumiem — var jau to darīt, bet tas izraisa pretdarbību.

Esat teicis, ka Latvijā nevajag forsēt ar jēdzienu «Latvijas tauta», jo arī krievs labāk gribētu palikt krievs un tas netraucētu tautai palikt stiprai.
Pieskarsimies Satversmes aizsardzībai. Satversme ir galvenais pamatlikums, tā ir jāsargā, galvenokārt no nepārdomātiem tekstu variantiem. Viens ļoti pārdomāts teksts ir preambula. Tā ir diezgan skarba, var daudziem nepatikt, bet guvusi vietu Satversmē. Saeimas deputāts Valērijs Agešins no Saskaņas reiz teica, ka tādu jēdzienu kā «latviešu tauta» nevar nemaz lietot likumdošanā, jo latviešu tauta nav minēta Satversmē. Tas bija ārkārtīgi smags apvainojums. 

Levits pieslējās un kopā ar kolēģiem uztaisīja preambulu, par ko viņam liels paldies. Satversmes preambula ir derīga, jo tādiem kā Agešins un daudzajiem viņa piekritējiem parāda, kas ir latviešu tauta. Mums ar sapratni par šīm lietām ir lielas problēmas.

Mēs esam ārkārtīgi kautrīgi ar savas tautas pieminēšanu. Īpaši uzsvērt to nevajag, bet nevar arī padarīt krievu par latvieti. Viņš to nemaz negrib. Ir ļoti jāuzmanās. Domāju, ka daudzi krievi ir izvairījušies no šādas uzspiestās draudzības, bet daudzi arī nesaprot. Tas baismīgais skats, kas 9. maijā Pārdaugavā ir jāredz un jādzird! Vēl baismīgāks ir Ždanokas gājiens Nemirstīgo pulks. Tajā uz koka kātiem tiek pacelti daudzu latviešu tautas fizisku benžu, kas Centrālcietumā šāva pakausī cilvēkiem, portreti, arī lēģeru sargi. Tas ir baismīgi.

Noslēgumā par lasīšanu. Teicāt, ka lasīšana veido cilvēka domāšanu un viņa vārdu krājumu. Tas, kurš nelasa grāmatas, nespēj izteikt savas domas. Kā ir tagad?
Diezgan drausmīgi. Intervijās cilvēki nemitīgi jauc «ka» un «kad», līdz ar to teikumam iznāk cita jēga. Bet to jau pat nemaz vairs nejūt. Ir arī cilvēki, kuri nespēj kaut cik sakarīgi noformulēt domu, pat ministri. Paņemsim par piemēru partiju, ko sauc Attīstībai/Par. Tā nav spējusi pat izgudrot nosaukumu. Kā saukties partijai? Tur jābūt kādam virzienam, jēgai, lai cilvēks lasot var saprast. Attīstībai/Par! Varbūt — Attīstībai/Var, Attīstībai/Kar. (Smejas.) Es saprotu, ka tas ir divu partiju salikums, bet tik un tā vajag izdomāt, lai to saprot. 

Kam pieder valsts — tas vispār ir krimināls! Cilvēki darbojas politikā, nespēdami sanākt vienā vakarā kopā un izgudrot partijai nosaukumu. Tad labāk rakstīsim — Partija Nr. 12. Ļoti raksturīga nelaime ir smadzeņu trūkums Saeimā. Bet tehniskā jaunatne mums ir laba, spoža, un es ceru, ka viņi veidos ap sevi šo gaismas loku un izturēs, vadīs valsti uz augstām tehnoloģijām. Uz to mums ir jāiet.

CV

Dzimis 1938. gadā
Rakstnieks, scenārists, vairāk nekā 22 grāmatu autors
Nozīmīgākie romāni Bezmiegs, Saknes, Cilvēki laivās, Būris
Pēc viņa romāniem uzņemtas filmas Uzbrukums slepenpolicijai, Šāviens mežā, Būris
1990—1993 Augstākās Padomes deputāts, balsojis par Neatkarības deklarāciju
1999. gadā kļuvis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedru

Māra Miķelsone