Līdzīgi kā TB/LNNK valde, uzskatu, ka šāda rīcība ir bezatbildīga. Valdībai nelabvēlīga sprieduma gadījumā Latvijas valstī iestāsies bīstama situācija. Spēkā būs stājies starptautisks līgums, kura noregulējums nebūs Satversmei atbilstošs. Un tad iestāsies valdības rīcības radīta konstitucionāla krīze. Šādas iespējamības pamatā ir apsvērums, ka Satversmes tiesa līdz šim lietas vienmēr ir spriedusi atbilstoši Satversmes burtam un garam. Ja tā to ievēros arī robežlīguma gadījumā, tad ir ticams, ka šo līgumu neatzīs par Satversmei atbilstošu.

Pasaules praksē Abrenes atdošana ir bezprecedenta gadījums. Šo darījumu nevar vērtēt arī kā izlīgumu, kurā abas puses būtu ko guvušas. Iegūst vienīgi Krievija, turpretī Latvija zaudē 2% savas zemes. Dīvaini. A.Kalvīša valdība pati atzīst, ka Abrene līdz 1990.gadam neapšaubāmi piederēja Latvijai.

Loģiski, jo okupācijas varas administratīvi teritoriālie grozījumi okupētās Latvijas valsts robežu izmainīt nevar. Vērts uzsvērt, ka tiesiski nav atšķirības starp padomju okupācijas varas 1944.gadā veikto Abrenes teritorijas nodošanu Krievijas PFSR pārvaldībā un vācu okupācijas varas 1941.—1945.gadā veikto Latvijas apvienošanu ar Igauniju, Lietuvu un Baltkrieviju kopējā teritoriālā vienībā Ostlande.

Latvijas teritoriju nevarēja mainīt arī 1975.gada Helsinku Nobeiguma akts. Tā kā Latvija šajā konferencē nepiedalījās, citu valstu vienošanās uz Latvijas rēķina, atraujot tai daļu tās teritorijas, būtu bijusi prettiesiska. Rietumvalstis to saprata, tāpēc īpaši uzsvēra, ka Nobeiguma akts nenozīmē Latvijas okupācijas leģitimāciju. Tikai nesen šim argumentam ir pievienojusies arī mūsu valdība.

Ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka 1990./1991.gadā tika atjaunota nevis Latvijas valsts (tā pastāvēja jau kopš 1918.gada 18.novembra), bet gan tikai tās suverēnā valsts vara. 1940.gada 17.jūnijā padomju karaspēkam okupējot Latviju, tā zaudēja tikai savu suverēno valsts varu (valdību). Turpretī Latvijas teritorija un pilsonība (atbilstoši 1919.gada pavalstniecības likumam) turpināja pastāvēt pilnā apmērā. Okupācijai pār to nebija varas.

Tas nozīmē, ka Latvijas valsts — neraugoties uz to, ka tai vairs nebija savas suverēnas valsts varas (valdības) — turpināja pastāvēt visu okupācijas periodu. Līdzīgi Otrā pasaules kara laikā turpināja pastāvēt arī vācu okupētās valstis — neraugoties uz to, ka tās bija zaudējušas savu suverēno valsts varu (piemēram, vācu okupētā Polija, Francija, Nīderlande, Beļģija, Dānija u.c.). Likumsakarīgi, pēc šo valstu suverēnās varas atjaunošanas vācu okupācijas varas izdarītie teritoriālie grozījumi netika atzīti. Piemēram, pēc Beļģijas valsts suverēnās varas atjaunošanas 1945.gadā Vācijai kara laikā pievienotais anektētais Eipenes apgabals (starp citu, apmēram tikpat liels kā Abrene) likumīgi un pašsaprotami atkal nonāca Beļģijas valdības jurisdikcijā.

1991.gada augustā starptautiski tika atzīta nevis Latvijas valsts, kuras starptautiskā atzīšana notika 1921.gadā, bet gan vienīgi tās atjaunotā suverēnā valsts vara (valdība). Latvijas valsts robežu šī atzīšana nemainīja. Saskaņā ar šo principu neviena valsts savos atzīšanas rakstos nenorādīja, ka tā vairs neatzīst Abrenes piederību Latvijai. Tātad nav šaubu, ka 1990./1991.gadā Latvija, atjaunojot valsts suverēno varu, Abreni nebija zaudējusi.

Toreiz, apzinoties situācijas sarežģītību, Latvijas valsts vairākkārt atkārtoti norādīja uz Abrenes piederību Latvijai. Pirmkārt, tas apstiprināts 1990.gada 4.maija deklarācijā par Neatkarības atjaunošanu, nosakot, ka Latvijas attiecības ar PSRS (tas attiecas arī uz tās tiesisko mantinieci Krieviju) veidojamas uz 1920.gada Miera līguma bāzes (kas, cita starpā, noteic, ka Abrene ir Latvijas teritorija). 1990.gada 4.maija deklarācija Latvijas tiesību sistēmā ir konstitucionāla rakstura dokuments. Turklāt Abrenes piederība Latvijai un tās aneksijas neatzīšana vēlreiz skaidrā tekstā tika apstiprināta vēl divos konstitucionāla ranga dokumentos — 1992.gada 22.janvāra Augstākās Padomes lēmumā par Abrenes aneksijas neatzīšanu, kā arī 1996.gada 22.augusta Saeimas deklarācijā par Latvijas okupāciju.

Šāda Latvijas nostāja netika apšaubīta. Tā tika starptautiski akceptēta. Savukārt tas nozīmē — kamēr šīs deklarācijas un lēmums par Abreni nav formāli atcelts vai grozīts, jebkura valsts amatpersonu rīcība, kas vērsta uz Abrenes (juridisko) atdošanu, ir prettiesiska. Iespējams, ka, neizprotot situācijas nopietnību, valdība pašreiz mēģina pierādīt, ka dažādu augstu amatpersonu paziņojumi no 1997.gada (līguma parafēšana) līdz 2005.gadam par Latvijas "gatavību parakstīt robežlīgumu" esot uzskatāmi par valsts gribu, kas arī ir atsacīšanās no Abrenes juridiskais pamats.

Tomēr šādam valdības apgalvojumam ir neiespējami piekrist. Gatavība parakstīt robežlīguma projektu, kas vienlaikus ticis turēts slepenībā no tautas, nenozīmē, ka Latvija būtu atteikusies no Abrenes. Tāpēc jādomā, ka neviena no šīm amatpersonām tā īsti nav lasījusi slepeno līguma projektu. Ja kāda amatpersona savos izteikumos tomēr patiešām būtu paudusi gribu atdot Abreni, tad tas, kā jau norādīju, būtu bijis prettiesiski. Taču ne tikai. Iespējams, tas varētu nozīmēt šo amatpersonu atbildību saskaņā ar Krimināllikuma 83.pantu par valsts teritoriālās vienotības graušanu.

Taču, tā kā robežlīguma projekts jāinterpretē atbilstoši Satversmei, 4.maija deklarācijai un Abrenes aneksijas neatzīšanas lēmumam, tā laika amatpersonu izteikumi tiesiski nenozīmē Abrenes statusa maiņu. Tādēļ pašreiz šīm amatpersonām par labu jāpieņem, ka tās negribēja rīkoties prettiesiski. Arī Kalvīša valdība pēc līguma atslepenošanas sākumā mēģināja rīkoties atbilstoši Latvijas konstitucionālajām tiesību normām. Pieņemtā 2005.gada 26.aprīļa vienpusējā skaidrojošā deklarācija, neraugoties uz jauno robežlīgumu, Latvijai ļāva turpināt uzskatīt Abreni par Latvijas teritoriju līdz laikam, kad abām pusēm izdosies vienoties par pieņemamu un taisnīgu izlīgumu. Tātad valdība vēl 2005.gadā uzskatīja, ka iepriekšējo amatpersonu gatavība parakstīt sagatavoto līgumprojektu nenozīmēja Abrenes atdošanu.

Analogu deklarāciju attiecībā uz Igaunijas un Krievijas robežu vēlāk pieņēma arī Igaunijas parlaments. Mūsu valdības pozīcijas krasa maiņa notika pirms gada pēc 9.Saeimas vēlēšanām. Kopš tā laika oficiālās amatpersonas patiešām pauž vēlmi veikt darījumu, kura cena ir Latvijai piederošās teritorijas — Abrenes — zaudēšana.

2005.gada 26.aprīļa skaidrojošā deklarācija, kas ļāva uzturēt spēkā līdzšinējo Latvijas pozīciju, tika atcelta. Līdz ar to atbildība par Abrenes atdošanu nevar tikt novelta uz iepriekšējām valdībām vai citām valsts amatpersonām. Atbildība jāuzņemas konkrēti tikai Aigara Kalvīša valdībai. Turklāt teritorijas atdošana ir vērtējama kā atkāpšanās no nacionālo interešu aizstāvēšanas. Iemesls šādai rīcībai nav saskatāms. Nekāda pretimnākšana no Krievijas pat netiek solīta, nemaz nerunājot par nopietnu izlīgumu (līdzīgu kā Vācijas un Francijas izlīgums pēc Otrā pasaules kara). Arī Eiropas vai NATO spiediens ir tikai mīts. Nav neviena Eiropas Savienības vai NATO dokumenta, kas Latvijai juridiski pieprasītu Abrenes atdāvināšanu par velti. Ja arī viens otrs rietumu politiķis vai diplomāts kādā sarunā pie vīna glāzes ir ieteicis mūsu amatpersonām tā rīkoties, tad jāatgādina, ka neviens no mūsu draugiem to nav darījis oficiālā līmenī. To apliecina fakts, ka 2004.gadā Latvija tika uzņemta ES un NATO bez atteikšanās no Abrenes.

Visbeidzot nepieciešams problēmu aplūkot no konstitucionālo tiesību pozīcijām. Izšķirošs ir jautājums — vai valdība var pati, bez tautas piekrišanas lemt par Latvijas teritorijas atdošanu?

Latvijas teritoriju nosaka Satversmes 3.pants. Saskaņā ar to Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Abrenes teritorija ir Latgales sastāvdaļa, tā veido 2% no valsts kopējās teritorijas. Satversmes pieņemšanas brīdī Latvijas un Krievijas robežu jau noteica 1920.gada Miera līgums.

Saskaņā ar 1990.gada 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarāciju tas, no Latvijas viedokļa, joprojām ir spēkā attiecībā uz tiem noteikumiem, kam ir ilgstošs raksturs, tajā skaitā robežām. To pamato Vīnes 1969.gada konvencijas par līgumtiesībām 62.pants — līgums paliek spēkā arī tad, ja visi pārējie (politiskie, vēsturiskie, ekonomiskie u.tml.) apstākļi ir mainījušies. Šodien Eiropā vēl ir daudzas robežas, kas pirms gadsimtiem ir noteiktas ar līgumiem starp valstīm, kas ir šodien pastāvošo valstu priekšteces. Tātad, no Latvijas viedokļa, Abrene joprojām ietilpst Latvijas teritorijā. Tomēr, neraugoties uz šādu starptautisko tiesību normu esamību, 2007.gada robežlīguma ratifikācijas process parāda valdības vēlmi no Abrenes atbrīvoties. Vietā ir nepieciešamība noskaidrot, vai Abrenes atdošana ir valdības vai Saeimas, vai tautas kā Latvijas valsts suverēnās varas nesēja kompetencē? Pie reizes arī Krievijai būtu jāapzinās, ka Latvijas valdībai saskaņā ar Satversmi, ļoti iespējams, nav tiesisku pilnvaru (bez referenduma ceļā izteiktas tautas piekrišanas) atdot daļu no valsts teritorijas. Tādā gadījumā šādi ratificēts līgums saskaņā ar Vīnes 1969.gada konvenciju par līgumtiesībām 46.pantu varētu arī nebūt spēkā (vismaz līdz brīdim, kamēr tauta tam nebūs piekritusi), jo valdība būtu acīmredzami rīkojusies ārpus savas kompetences robežām. Un visbeidzot. Kādēļ Satversmes burts un gars noteic, ka valsts teritorijas izmaiņu noteikšana ir tautas, nevis valdības kompetencē? Tas izriet no apstākļa, ka Satversmes 3.pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77.pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā.

Tā tieši ir Satversmes jēga — noteikt, ka tiesības mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77.pants ir prioritārs pār Satversmes 73.pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm, un rada šķietamu Satversmes pretrunu Latvijas un Krievijas robežlīguma sakarā. Šķietamās pretrunas, kuru savu darbību attaisnošanai mēģina izmatot valdība, nemaz nav. Satversmē ieliktā gudrība šādu pretrunu nepieļauj. Tieši 77.panta prioritārais raksturs noteic, ka 73.pants nav attiecināms uz pašu svarīgāko — līgumu par valsts robežām! Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77.Satversmes pants. Tautai jālemj par visiem jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.

Tātad par robežām jālemj tautai referenduma ceļā! Tas jāzina arī Krievijai. Par to jāinformē arī visi ārvalstu diplomāti un draugi, kas tiek lūgti sveikt Latviju par apšaubāmu un pretlikumīgu valdības darījumu ar Krieviju.