Titāniks (RMS Titanic) bija otrais no superlaineru trio, kas tika uzbūvēti, lai dominētu transatlantijas ceļojumu biznesā. Kuģis piederēja White Star Line un tika uzbūvēts Harlanda un Volfa kuģu būvētavā.

Izlaišanas laikā Titāniks bija lielākais pasažieru tvaikonis pasaulē.

Savā pirmajā braucienā 1912. gada 14. aprīlī, svētdienas vakarā 23:40 (pēc kuģa laika), Titāniks saskrējās ar aisbergu un nogrima pēc divām stundām un četrdesmit minūtēm pirmdienas rītā 2:20.

Bojā gāja 1500 cilvēku, un tā bija viena no lielākajām miera laika jūras katastrofām un arī pati slavenākā. Titānika uzbūvēšanai tika izmantotas modernākās tā laikatehnoloģijas, un tādēļ tika uzskatīts, ka tas ir nenogremdējams. Kuģa nogrimšana daudzus šokēja, jo, neskatoties uz pieredzējušo apkalpi un moderno aprīkojumu, kuģis nogrima ar lieliem cilvēku zaudējumiem.

1912. gada 10. aprīlī kuģis uzsāka savu liktenīgo ceļojumu no Sauthemptonas Anglijā uz Ņujorku, kuģa kapteinis bija Edvards Smits. Kad Titāniks pameta savu vietu, propelleru radītā turbulence izraisīja to, ka laineris New York izkustējās no savas pietauvošanās vietas un bīstami tuvu pietuvojās Titānikam, tikai 1 metru un 20 centimetruattālumā no kuģa borta, pirms velkonis paspēja aizvilkt laineri New York atpakaļ. Tādēļ kuģa atiešana aizkavējās par stundu. Šķērsojis Lamanša šaurumu, Titāniks piestāja Francijā, kur tika uzņemti vēl pasažieri, un nākamajā dienā — Kvīnstaunā, Īrijā, pirms sāka ceļu uz Ņujorku ar 2 223 pasažieriem uz klāja.

Titānikam bija trīs klāji, kas sadalīja pasažierus pa klasēm. Trešā klase sastāvēja no sīkām kajītēm pašā zemākajā klājā, tajās mitinājās imigranti, kuri devās uz ASV cerībā sākt labāku dzīvi. Otrās klases kajītes un istabas bija tādas pašas kā pirmās klases kajītes uz citiem kuģiem. Pirmā klase bija kuģa luksusa daļa.

Svētdienas naktī, 14. aprīlī, temperatūra bija nokritusies tuvu pie nulles, un okeāns bija rāms. Kapteinis Smits, saņēmis brīdinājumu par manītiem aisbergiem tajā rajonā, izmainīja Titānika kursu nedaudz uz dienvidiem. Tajā svētdienā pulkstens 13:45 tika saņemta ziņa no tvaika kuģa America, kurā brīdināja, ka Titānikam priekšā pa kursu ir liels aisbergs, bet ziņojums tā arī nenonāca līdz komandtiltiņam. Vēlāk tajā vakarā tika saņemti citi ziņojumi par aisbergiem, šoreiz no kuģa Mesaba, bet šis ziņojums arī nenokļuva līdz komandtiltiņam. 23:40, braucot uz dienvidiem no Ņūfaundlendas, novērotāji Frediriks Flīts un Redžinalds Lī pamanīja lielu aisbergu tieši priekšā kuģim. Flīts paziņoja trauksmi, pa telefonu piezvanīja tiltiņam un pateica: "Aisbergs tieši priekšā." Pirmais virsnieks Mērdoks pavēlēja griezt pa kreisi, bet tas bija jādara pārāk aši, un stūrmanis neklausoties pagriezās uz labo pusi (tur tieši bija aisbergs).[nepieciešama atsauce] Sadursme bija neizbēgama, un aisbergs aizskāra kuģa labo sānu. Ūdensdrošās durvis tika aizvērtas, tiko ūdens sāka piepildīt pirmos piecus blokus, par vienu vairāk nekā bija vajadzīgs, lai kuģis noturētos peldus. Piecu ūdensdrošo bloku masa pilna ar ūdeni nolieca kuģa priekšgalu uz priekšu, tā ļaujot ūdenim applūdināt citus blokus. Kapteinis Smits, kuru jau bija brīdinājuši par triecienu, ieradās uz komandtiltiņa un pavēlēja pilnībā apstādināt dzinēju. Veicot inspekciju, bija skaidrs, ka kuģis grimst, un neilgi pēc pusnakts tika sagatavotas glābšanas laivas un izsūtīts palīgā sauciens. Kā pirmā glābšanas laiva 00:40 no rīta tika nolaista septītā laiva, un tajā atradās tikai 28 cilvēki. Titānikam bija 20 glābšanas laivas, kurās varēja satilpt 1178 pasažieri. Lai arī nebija pietiekami daudz laivu, lai tajās satilptu visi pasažieri, Titanikam tomēr bija vairāk laivu, nekā bija noteikts Britu Kuģniecības reglamentā. Tajā laikā glābšanas laivu skaits bija atkarīgs no kuģa tonnāžas, nevis no pasažieru skaita. Pirmās un otrās klases pasažieriem bija vienkārša pieeja glābšanas laivām, bet trešās klases pasažieriem tas izrādījās grūtāk. Daudziem bija grūti tikt ārā no apakšējiem klājiem līdz glābšanas laivām. Nepalīdzot trešās klases pasažieriem, komandas locekļi aizslēdza vārtus un gaidīja pavēli, lai varētu palaist pasažierus uz augšējiem klājiem.

Operatori Džeks Filips un Harolds Braids bija aizņemti ar SOS signāla sūtīšanu. Daži kuģi atbildēja, ieskaitot Mount Temple, Frankfurt un Titānika māsas kuģi Olympic, bet neviens no tiem nebija pietiekami tuvu, lai paspētu laicīgi. Tuvākais kuģis bija Cunard Line kuģis Carpathia, kas atradās 93 km attālumā un varēja ierasties pēc četrām stundām — par vēlu, lai nonaktu līdz Titānikam laicīgi. Vienīgā zemes bāze, kura saņema signālu no Titānika, bija Raisa raga stacija Ņūfaundlendā.

No tiltiņa bija redzams kuģis. Kuģis neatbildēja, ceturtais virsnieks Bokshols mēģināja signalizēt kuģim ar Morzes lampu un pēc tam signalizēja ar raķetēm, bet kuģis tā arī neatbildēja. Kuģis Californian, kurš bija apstājies netālu uz nakti ledus dēļ, redzēja tālumā gaismas. Kuģa Californian operators bija aizgājis gulēt. Pirms aiziešanas gulēt operators mēģināja brīdināt Titāniku par tuvumā esošajiem aisbergiem, bet pārgurušais Titānika operators Džeks Filipsviņam atbildēja: "Shut up, shut up, I am busy". Kad kuģa Californian virsnieki pirmo reizi ieraudzīja kuģi, tie mēģināja signalēt kuģim ar savu Morzes lampu, bet tā arī nesaņēma atbildi.

Sākumā pasažieri nemaz nesteidzās pamest šķietami drošo kuģi, nekā neizrādīja izpratni par briesmām un negribīgi sēdās glābšanas laivās. Rezultātā lielakā daļa laivu tika nolaistas ūdenī pustukšas; viena laiva, kura bija paradzēta 40 cilvēkiem, tika nolaista ūdenī tikai ar 12 cilvēkiem uz klāja. Ar pavēli glābšanas laivās vispirms uzņemt sievietes un bērnus otrais virsnieks Laigtolers, kurš piepildīja laivas labajā borta pusē, atļāva vīriem kāpt laivās tikai kā airētājiem un nekādu citu iemeslu dēļ nelaida laivās. Pirmais virsnieks Mērdoks, kurš pielādēja laivas kreisaja pusē, laida vīriešus laivās tikai tad, ja sievietes kļuva histēriskas. Jo vairāk sāka parādīties kuģa stūre, jo cilvēki sāka kļūt nervozāki, un daļa laivu tika nolaistas pilnīgi piepildītas. Ap 2:05 visa priekšējā daļa bija jau zem ūdens un visas glābšanas laivas bija nolaistas. Ap 2:10 no rīta aizmugurēja daļa pacēlās uz augšu, un varēja saskatīt visas trīs dzenskrūves. Ap 2:17 ūdens bija jau sasniedzis laivu klāju. Notikumi sāka risināties lielā ātrumā, kad divas pēdējās glābšanas laivas noslīdēja no klāja — viena apgāzusies, otra līdz pusei piepildīta ar ūdeni. Neilgi pēc tam priekšējais skurstenis sagāzās, sadragājot daļu no komandtiltiņa un saspiežot cilvēkus, kuri atradās ūdenī. Uz klāja cilvēki skrēja uz aizmuguri un lēca pāri bortam cerībā sasniegt glābšanas laivas. Kuģa pakaļgals lēni pacēlās uz augšu, un viss, kas nebija pieskrūvēts pie klāja, iegāzās ūdenī. Kamēr pakaļgals lēnām pacēlās, elektriskajā sistēmā beigu beigās notika īssavienojums, un visas gaismas izslēdzās. Neilgi pēc tam korpuss neizturēja spiedienu, un Titāniks pārlūza uz pusēm pie diviem pēdējiem skursteņiem, un priekšgals pilnībā nogrima. Pakaļgals iztaisnojās un pēc tam pacēlās vertikāli. Pēc dažiem mirkļiem, ap 2:20, tas arī nogrima.

No visiem 2223 cilvēkiem izdzīvoja tikai 706 cilvēki, 1517 cilvēku gāja bojā. Lielais bojā gājušo skaits bija tādēļ, ka upuri cieta nohipotermijas, jo ūdens temperatūra bija tikai −2 °C (28 °F). Tikai divas no 18 glābšanas laivām atgriezās pēc cietušajiem. 4. glābšanas laiva izglāba piecus cilvēkus, no kuriem divi pēc tam nomira. Apmēram pēc stundas atgriezās 14. glābšanas laiva un izglāba četrus cilvēkus, no kuriem viens pēc tam nomira. Citiem izdevās uzrāpties uz glābšanas laivām, kuras bija noskalotas no klāja. Pēc tam tika izvirzīts pieņēmums, ka vairākas laivas atgriezās, taču lielākā daļa izdzīvojušo bija nobijušies, ka laivas apgāzis tie, kas mēģinās ierāpties laivās, vai arī virpulis, kuru radījis Titāniks nogrimstot, lai gan beigās izrādījās, ka virpulis nemaz nebija tik spēcīgs.

Kuģim iegrimstot, tā divas korpusa daļas nogrima pavisam dažādos veidos. Priekšgals nogrima apmēram 609 metrus zem ūdens un nosēdās uz pamatnes lēni un diezgan maigi. Savukārt pakaļgals diezgan smagi atsitās pret okeāna pamatni, un korpusu sarāva gabalos tajā vēl esošais gaiss.