PILTENES STATŪTI ( Gesetze und Statuten des piltenschen Kreises) - Polijas karaļa Sigismunda III apstiprināts Piltenes apgabala likumu un tiesību krājums (uzrakstīts augšvācu valodā) 1611. gada 28. oktobrī, kas daļēji (mantošanas tiesības) bija spēkā agrākā Piltenes apgabala (faktiski- 3 atsevišķu zemju) robežās līdz pat 1938. 1. janvārim.  

Statūtu autors bija Kurzemes bīskapijas muižnieks K. Zakens.  

Piltenes Statūti bija sastādīti muižniecības interesēs un attiecās uz visām sabiedrības grupām- muižniekiem, namniekiem un brīvajiem ļaudīm, kā arī iekļāva noteikumus dzimtcilvēku tiesībām.

Statūti sastāvēja no 4 daļām, kurās bija noteikta pārvaldes un tiesu iekārta, procesuālās, laulību un saistību, mantojuma tiesības un krimināltiesības. Normu pamatā tika izmantotas sakšu 1230.g. apstiprinātās feodālās tiesības ("Sakšu spogulis").

Dzimtzemniekus Statūti, balstoties Romiešu tiesību normās, pielīdzināja vergiem.

Statūtu II daļā tika noteiktas :

-aizbēgušo zemnieku izdošana, un tiesības tos atgūt 100 gadus pēc izbēgšanas (pilsētās valdošās viduslaiku normas pieļāva iespēju kļūt par brīvu pilsoni pēc gada uzturēšanās pilsētā ("Pilsētas gaiss dara brīvu")

-muižas atļauja zemnieku bērniem mācīties skolā vai amatā;

-vara pār zemnieku bērniem atraitnei aizprecoties uz citas muižas novadu, (bērniem jāpaliek pie agrākā dzimtkunga).

-tiesības piespriest ne tikai miesas sods, bet arī "kakla tiesu" (nāvessodu)

Pēc būtības Statūti iedibināja dzimtbūtniecisko verdzību Piltenes apgabalā, bet vēlāk - Kurzemes novadā  

Piltenes statūti 1617. gadā kļuva par pamatu jaunam juridiskam dokumentam - Kurzemes Statūtiem (latīņu valodā)   

(T.Zeids Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3.sējums, 29.lpp.)