1997.gada 28.jūnijā Talsos ugunsdzēsēju un policijas svētku laikā, vizinot skatītājus ar hidraulisko pacēlāju, pārlūza tā strēle, un grozs ar gandrīz 29 cilvēkiem no 18,5 metru augstuma nokrita uz asfalta.

Pacēlājs, kas bija paredzēts ne vairāk kā 350 kg pacelšanai, izrādījās noslogots 3-4 reizes vairāk par maksimāli pieļaujamo. Traģēdija notika plkst. 15.20, dokumentē „Talsu Vēstis". Notikuma vietā gāja bojā trīs bērni, bet slimnīcā mira vēl pieci, dažādas traumas guva 22 cilvēki.

Tobrīd Talsos bijusi tikai viena ātrās palīdzības mašīna, klātesošie aculiecinieki palīdzēja glābt cietušos, Talsu mediķiem palīgā steidzās kolēģi no Rīgas, Ventspils un Kuldīgas.

Talsu traģēdijas upuri:

• Evija Dzērve (10 gadu),
• Sabīne Stalšāne (5),
• Elviss Bundiķis (6),
• Andris Antāns (14),
• Juris Sirsniņš (16),
• Ingmārs Egle (9),
• Gatis Čuhnovs (13),
• Elvis Hofmanis (13).
• Miks Stalšāns (7)

Pēc šī notikuma dzejnieks Normunds Beļskis uzrakstīja dzejoli "Savāda pasaule" un Jānis Lūsēns mūziku. To izpilda Igo.
Tikai retais šodien zina, ka dziesma veltīta traģēdijai Talsos.  

Pēc tam notika ilgstoša tiesvedība. Cietušos pārstāvēja advokāts Aldis Alliks:

"Tie bija ilgi un grūti, toties tiesu agrākās prakses un pārliecības uz labo pusi grozoši tiesu procesi.

Pats būtiskākais pavērsiens – tā vietā, lai tiesas (kā tas bija pirms tam) prasības noraidītu tāpēc, ka likums kaut ko “neparedz”, pievienojās prasītāju pārstāvja aicinājumam un aizpildīja “likuma robus”, balstoties uz Satversmes 1.pantā sniegto Latvijas kā demokrātiskas valsts izpratni. Jo demokrātiska valsts nozīmē arī – tiesisku valsti, kurā tiek atzītas un ievērotas cilvēktiesības un kurā ir reāls mehānisms, kā situāciju vērst uz labu, ja šīs tiesības tomēr ir tikušas pārkāptas. Līdz tiesu nolēmumiem Talsu traģēdijas lietās neviens pat neredzēja jēgu tam, ka indivīds – ārprāts, šausmas! – vispār iedomāties vērsties PRET VALSTI tiesā...

Tad, kad ķēros pie šīm lietām, apvaicātie kolēģi visi kā viens teica, ka Latvijā man neko neizdosies panākt un vienīgā cerība man varētu būt tikai uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Man tomēr izdevās panākt, ka tepat, Latvijā tiesas pirmoreiz gan atzina valsts pieļautus pārkāpumus, gan noteica puslīdz jēdzīgas kompensācijas par tiem. Joprojām man liekas neloģiska un netaisnīga pieeja, ka – neatkarīgi no tā, vai prasītājs ir viens (vientuļā māte) vai divi (abi vecāki) – tiesas piespriestā kompensācijas summa visos gadījumos beigās bija vienāda un ka bojā gājušo bērnu brāļu un māsu prasības tika noraidītas vispār.

Taču pa šo laiku šī pieeja ir tiesu praksē tikai vēl vairāk nostabilizējusies (proti, kompensācija pienākoties par katru gadījumu, vienu “gabalu”, kopumā, nevis katram tuviniekam par viņam nodarīto kaitējumu individuāli), līdz ar to uz kaut ko “loģiskāku” un “taisnīgāku” joprojām pamatīgi jācīnās un jācer pamazām tiesu praksi mainīt...."