Viss sākās nedēļas sākumā. Jau vairākas dienas pirms šī, pilsētas iedzīvotājus pārsteidzošā, notikuma publiski izskanēja Latvijas Republikas iekšlietu ministra Sanda Ģirģena izteiktās "ārkārtīgās šaubas un bažas", ka kapitāli remontējamais tilts, kur 4 joslu vietā transportam bija atvēlētas divas, esot nonācis pirmssabrukšanas stadijā un tilta balstu kolonnās vairs neesot betons, jo tās esot tukšas. Ministra paziņojums tika plaši tiražēts; speciālistu, kuriem ir sajēga par būvkonstrukcijām, viedoklis medijiem nebija interesants. Arī valsts apmaksātiem medijiem tai skaitā.

Nepilnu nedēļu šī bija karstā ziņa, kas tika pamatīgi tiražēta, jo deva iespēju nemitīgi eksponēties visu kalibra politiķiem un dažādu nozaru "speciālistiem", sākot no kādreiz skolu apmeklējušiem klerkiem, beidzot ar vienkāršiem interneta muldoņām. Tā kā piekļūt tiltam ar savu fotoaparātu vai mobilo tālruni var ikviens, tad šausminošie stāsti par sabrukšanai atstāto tiltu tika papildinātas ar dazādu rakursu bildēm, kur ikviens "tilta konstrukciju dīvana eksperts" mēģināja parādīt to īpašo vietu, kurā atliek paurbināties ar pirkstu, tā kļūs liktenīga un tilts noteikti sabruks. Un vēlreiz, lietpratēju viedoklis vai skaidrojums no tiltu celtniecības kompānijām šajās dienās vaicāts netika.

Ministrs deva rīkojumu ceturtdien, 25.aprīlī plkst. 5.oo tiltu slēgt, kas, pirmkārt, labi iekļāvās kopējā ziņu lavīnā, ka Rīgā viss ir tikai slikti, kā arī deva skaidru signālu - tilts no mazākās slodzes vai tāpat vien pat no sevis var sabrukt. Pilnā nopietnībā. Daudzi uzreiz atcerējās Zolitūdes traģēdiju. Un par šo tēmu jokoties nedrīkst. 

Satiksmi pār Augusta Deglava ielas pārvadu slēdza ceturtdien, 25.aprīlī, plkst.5.oo, iepriekšējās dienas preses konferencē informēja Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, piebilstot, ka tas būs slēgts līdz brīdim, kad RD iesniegs Būvniecības valsts kontroles birojam (BVKB) dokumentus, lai BVKB varētu pārliecināties par šī objekta drošību. Policijas vadītājs paskaidroja, ka šobrīd tilts apdraud sabiedrību, uzsverot, ka tilts būs slēgts ne tikai automašīnām un sabiedriskajam transportam, bet pat operatīvajam transportam, gājējiem un velosipēdistiem. Kurā brīdī un kāpēc šis lēmums tika transformēts tā, lai varētu rīkot bezsvara "sardeļu pikniku", nav saprotams un paliks kā nezināma vēstures mīkla. Šī dzēlība ir tikai tādēļ, ka šeit ir divas viena otru izslēdzoša pozīcijas. Taču, vēlākie notikumi parādīja, ka tilts nejauši atrodas Grīziņkalna apkaimē, kur neliela, ar savu ego pārņemta aktīvistu grupa sāka noteikt toni, kā apkārtējiem būs dzīvot.  

RD mēra vietnieks Vadims Baraņņiks norādīja, ka līdz šim brīdim nav saprasts, kādus vēl dokumentus BVKB tagad vēlas papildus saņemt, un kāpēc BVKB ignorē pirms remonta sākšanas veiktās būvekspertīzes slēdzienu (kas bija par pamatu plānotajiem un uzsāktajiem remonta darbiem) un neņem vērā sertificēta Rīgas Tehniskās universitātes profesora slēdzienu par to, ka tilts ir lietošanai drošs. Arī Rīgas būvvalde, kas ir atbildīga par tehnisko stāvokli, pauda, ka tiltu var ekspluatēt.

“Satiksmes departaments darīja visu nepieciešamo, lai pārliecinātu Valsts policiju un BVKB par to, ka tilts ir drošs, taču mūs neviens pat negribēja sadzirdēt, nevienu neizdevās pārliecināt, tāpēc tālākais jau ir policijas atbildība, kā tiks organizēta kustība un satiksme,” norādīja Baraņņiks.

Paralēlā, politiskā telpā ministrs nāk no kādas neizprotamas partijas, kas dalās, pārdalās un nemitīgi veidojas no jauna, vienlaikus jau nez kuro reizi ir lemt nespējīga, jo dalīšanās procesā nesanāk kvorums. Uz  vispārējā fona, kad viss ir tikai slikti, varēja izmantot ierasto saukli. ka pie visa ir vainīga Saskaņa un Ušakovs personīgi, labi uzturēta panika ap tiltu bija arī kā ierasta iespēja sakasīt  papildus punktus.

Rīgas centrālo daļu, no Vidzemes priekšpilsētas atdala dzelzceļš, pār kuru pārkļut var, braucot pār 5 tiltiem un vairākām pārbrauktuvēm. Dēļ remonta centra virzienā ir slēgts Brasas tilts. Tādējādi lielākā slodze šajā laikā gulās uz Zemitānu un VEF tiltiem. 

25.marts, kad Latvijā joprojām lielākā sabiedrības daļa piemin Genocīda upurus, daļa rīdzinieku saorganizēja sev alternatīvu pasākumu, jo ne jau katram ir jāiet pie Brīvības pieminekļa un jādodas uz kapiem pieminēt savējos. Naudu, ko var iztērēt puķēm, var lieti ieguldīt desiņās, šašlikā un citās lietās, kas piedien piknikiem.

25.aprīlī plkst 5.oo pēc ministra Ģirģena rīkojuma Deglava ielas tilts tika slēgts, kamēr nezkas vēl došot garantiju, ka ši brauktuve ir 100% droša.

Šajā dienā tilts, pa kuru līdz šim nebija ierobežota nedz smagā transporta, ne sabiedriskā transporta kustība, pēkšņi kļuva tik nedrošs, ka pa to vairs nedrīkst braukt pat speciālo dienestu auto. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests paziņoja, ka dēļ šīs situācijas ļoti stipri vērtēs, vai pie kāda ir vērts vispār braukt, tāpēc iedzīvotājiem, kuriem palīdzība ir vajadzīga, jāmēģina aizvilkties līdz ārstam pašiem. Lai tiltu atvērtu, vajagot vēl kādu citu, vārdā nenosauktu, būvekspertu atzinumu. Līdzvaidētāju koris labprāt uztur gaudulīgo meldiju, diemžēl, nezinot, ka pirms remontdarbiem bija konkurss, pirms kura gan pasūtitājam, gan pretendentiem par tiltas stāvokli un veicamajiem darbiem tehniski viss bija skaidrs līdz pēdējam sīkumam. 

Pa tiltu var staigāt tikai gājēji un braukt velosipēdisti. Ar motociklu  - ne. Par smagu.

Arī celtnieki, kuri strādāja uz tilta un kuri varētu izmantot laiku, kad valta vispārēja panika un pa tiltu nebrauc transports, tika no tā aizraidīti projām. Visi plānotie darbi tika apturēti, ieslēdzot piespiedu dīkstāves kompensāciju mehānismu, kurus, kā ierasti, ierēdņu kļūdainas darbības rezultātā sedz no nododkļu maksātāju naudas.

Brīvdienā rīdziniekus sociālos tīklos aicināja uz tilta (kas ir jau pēdējā sabrukšanas stadijā) rīkot pikniku. Tuvākās apkaimes cilvēki atsaucās šai stihiskai akcijai un brīvdienā, apdraudot(?) sevi un citus, kā vislaimīgākie ļaudis, sarīkoja publisku iespējama suicīda vasaras ballīti uz tilta. Atsaucība bija samērā liela un cilvēku bija padaudz. Tie kopā svēra noteikti daudz vairāk nekā policijas, ātrās medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju vai citu specdienestu auto, kuriem kustība pār tiltu bija liegta, kopā ņemti. Un nekas. Neviens iespējamos pašnāvniekus projām nedzina, ļaudis patusēja, apēda līdzpaņemtās uzceptās desas, padzēra limonādi vai alu. Ierasta lieta mūsdienās, kad neliela ļaužu grupa, apmierinot savu ego, spēj uzspiest vairākumam savas iegribas pat nemotivētas izklaides vārdā. Bet tests bija izturēts - uzmācīgi klaigājošs mazākums, populisma pārņemtus ierēdņus uzrunā, bet visiem, kuri makšķerē sociālajos tīklos, īsta medus maize.

Piknika organizatori savā publiskajā aicinājumā sociālos tīklos norādīja, ka Deglava tilts ir slēgts autosatiksmei, tādēļ nu ir atbrīvojusies liela publiskā telpa, kas citkārt viņiem nav pieejama. Cilvēki gadiem cietuši no neiespējas, uzcept kādu brīvdienu sardeli uz Deglava tilta braucamās daļas.

"Apgūsim to, spēlējot spēles, baudot līdzpaņemtos gardumus, savstarpēji iepazīstoties un runājot par to, kādu mēs gribam redzēt Rīgu un ko varam darīt, lai tā drīzāk tāda taptu," bija teikts paziņojumā.

Uz minēto pasākumu bija sanākuši vairāk nekā 100 cilvēki. Daudzi paķēruši līdz arī bērneļus, acīmredzot mēģinot viņiem sagādāt vēl vienu Talsu traģēdiju. Vēl bija tādu, kuri bija ieradušies ar līdzpaņemtiem krēsliem. Bija sarūpēta mūzika, kura tika atskaņota bezsvara skaļruņos, atsevišķi gardēži bija atnesuši līdz pledus un segas, kas tika izklāti uz tilta un uz tiem izvietoti piknikam paredzētie našķi. Cilvēki ar savu īpašo EGO spēja apēst to, kas mājās garšo mazāk vai negaršo nemaz. 

Un te sākas jautājumu virkne: 

Vai tā tomēr nebija apzināti plānota akcija, lai tracinātu sabiedrības daļu, kura izmanto tiltu braukšanai uz darbu, mājām, pa darīšanām. To daudzo cilvēku, kuri nesaņēma savlaicīgi palīdzību.

Cik maksā tilta un transporta maģistrāles slēgšana? Cik izmaksāja sabiedriskā transporta maršrutu maiņa, Rīgas iedzīvotāju personīgais laiks?  Vai kāds to ir aprēķinājis? 

Kāda ir tilta konstrukcijas "nestspēja" un vai tāda ir? Kāpēc rūpes ir tikai par mehānisku braucamo lietotājiem, bet kāpēc uz "sabrūkoša tilta"ar tik paaugstinātu bīstamību tika pieļauta gājēju un velosipēdistu atrašānās? 

Kāpēc tika pārtraukti remontdarbi? Kas apmaksās piespiedu dīkstāves? Cik tā ir liela? Politiska ākstība nav force majeure.

Vai Rīgas Dome ir  pārsūdzējusi šo Administratīvo aktu - iekšlietu ministra rīkojumu? Kāda atbildība ir politiķim, kurš apzināti grauj valsts policijas prestižu?

Cik maksā vismaz 4 policijas ekipāžu diennakts dežūras?

Cik cilvēku ir cietuši no nesaņemtas palīdzības?

Kādi ir zaudējumi vai papildus izdevumi uzņēmējiem?

Pēc pāris gadiem var jautāt, kur tagad atrodams iekšlietu ministrs - Sandis Ģirģens?