Lai gan karš notika Latvijai "pretējā pasaules malā", sakarā ar neprasmīgo (karu zaudēja) krievu militāristu vadību, vairāki tūkstoši latviešu, kā Krievijas impērijas pavalstnieki, tika iesaistīti šajā karā. Šis karš, līdzīgi kā Krievijas iebrukums Ukrainā parāda, ka krievi ļoti prasmīgi izmantoja un izmanto impērijas nekrievu mazākumtautības "krievu dzīvestelpas" paplašināšanai.

"Par nekrievu dēlu krievu māte asaras nelies"

Starp tiem bija, piemēram, vēlākie Latvijas armijas ģenerāļi: 

• Jānis Kurelis, 
• Jānis Francis, 
• Jānis Balodis, 
• Dāvids Sīmansons, 
• Andrejs Auzāns, 
• Fricis Virsaitis, 
• Rūdolfs Bangerskis, 
• Kārlis Ezeriņš, 
• Mārtiņš Vācietis,
• Pēteris Radziņš.

Latvijas armijas pulkveži: 

• Gustavs Mangulis, 
• Eduards Jaunītis, 
• Pēteris Irbe, 
• Gustavs Francis, 
• Jēkabs Osvalds Dombrovskis (pie Makdenas ievainots), 
• Aleksandrs Rīsiņš, 
• Pauls Šmits (komandēja rotu), 
• Dāvis Blūmentāls (cīņās kontuzēts),

kā arī Latvijas armijas pulkveži—leitnanti: 

• Mārtiņš Kadašs, 
• Alberts Baumanis (rotas komandieris), 
• Augusts Purgals, 
• Toms Rozenbergs (sākotnēji komandēja rotu, bet vēlāk bataljonu), 
• Egons Ernsts
• Valerians Štrombergs,

kā arī daudzi citi latviešu karavīri bija šī kara veterāni. Krievijas-Japānas kara veterāns bija arī vēlākais Latvijas

• premjerministrs Hugo Celmiņš,
• otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals un
• kara ārsts un zinātnieks Jānis Dzirne.

Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Eduards Kalniņš piedalījās Portartūras aizstāvēšanā un līdz 1906. gadam bija japāņu gūstā.

Līdzīgi, vēlākais Latvijas armijas komandkapteinis LKOK Ērihs Fītingofs-Šēls cīnījās Portartūrā un krita japāņu gūstā.