Jaunievēlētais Zviedrijas karalis Kārlis X Gustavs piedāvāja Janam I Kazimiram noslēgt pret Krieviju vērstu militāru savienību, pretī prasot uz visiem laikiem atteikties no Polijas Vāzu dinastijas pretenzijām uz Zviedrijas troni un visām protestantu zemēm Polijas kronim pakļautajā teritorijā.

Kad Polijas karalis noraidīja zviedru prasību, 1655. gada jūlijā Zviedrijas karaspēks no Zviedru Vidzemes iebruka Latgales teritorijā.

11.jūlijā tika ieņemta Daugavpils, pēc tam Birži, vēlāk Žemaitijas rietumu daļa. Lietuvas lielkņazistē tajā laikā no austrumiem iebruka liela krievu armija, kurai pretojās Lietuvas karaspēks Jonuša Radvila vadībā, tomēr krievi

• 3. jūlijā ieņēma Minsku, 31. jūlijā Viļņu,
• 6. augustā Kauņu,
• 28. augustā Grodņu.

Lietuvas lielhetmanis Jonušs Radvils (Jonušas Radvila, Janusz Radziwiłł) Ķēdaiņos 18. augustā parakstīja Zviedrijas-Lietuvas līgumu, kas anulēja līdz tam pastāvošo Polijas un Lietuvas savienību.

Otra zviedru karaspēka daļa no Zviedru Pomerānijas iebruka Lielpolijā, Polijas armija kapitulēja zviedriem pie Ujščes (Lielpolijas vojevodiste) 25.jūlijā.

• 8. septembrī zviedri karaļa Kārļa X vadībā ieņēma Varšavu,
• 16. septembrī uzvarēja kaujā pie Żarnovas,
• 3. oktobrī kaujā pie Vojničas,
• 19. oktobrī padevās Krakovas cietoksnis, bet Polijas karalis aizbēga uz Svētās Romas impērijas sastāvā esošo Silēziju. Polijas kontrolē palika vienīgi Ļvovas apkārtne.

20.oktobrī Ķēdaiņu pilī tika parakstīts Zviedrijas-Lietuvas kopvalsts izveides līgums ar Kārli X Gustavu kā Lietuvas lielhercogu. Kurzemes hercogs Jēkabs pasludināja neitralitāti.

12. novembrī Polijas pakļautībā bijušās Prūsijas zemes noslēdza savienību ar Brandenburgas kūrfirstu, kas ieveda tajās savu karaspēku. Tas izsauca zviedru pretdarbību un militāru sadursmi, kas beidzās ar Kēnigsbergas līgumu 1656. gada 17. janvārī, pēc kura Brandenburgas kūrfirsts saņēma Prūsijas hercogisti lēnī no Zviedrijas karaļa.