Par galveno iemeslu iebrukumam Kuveitā Irāka izmantoja Irākas — Kuveitas nesaskaņas par bagātīgiem naftas laukiem abu valstu pierobežā. Lai gan Kuveita bija Irākas sabiedrotais Irānas - Irākas kara laikā (Kuveita ļāva izmantot savas ostas, kamēr uzbrukuma dēļ bija slēgta Irākas lielākā ostas pilsēta Basra), tomēr pēc šī kara beigām dažādu ekonomisku un diplomātisku nesaskaņu dēļ attiecības strauji pasliktinājās.

Strīdus pastiprināja arī Irākas 14 miljardus dolārus lielais parāds Kuveitai, kas bija radies Kuveitai finansiāli atbalstot Irāku karā pret Irānu. Irāka uzskatija, ka sakarā ar Irānas ietekmes apturēšanu arābu pasaulē, parāds būtu jādzēš, tomēr Kuveitas vadība negrasījās pieņemt šādu lēmumu.

1989. gada beigās notika vairākas abu valstu diplomātu sarunas, taču tajās neidevās atrisināt nesaskaņas. Beigu beigās Irāka izlēma palielināt naftas pārdošanas cenas, cerot, ka naftas pārdošanas ienākumi palīdzēs kara nomocītajai valstij. Kuveita, reaģējot uz Irākas naftas cenas pacelšanu, palielināja savas naftas apjoma iegūšanu un rezultātā naftas cenas kritās.

Lielākā daļa irākiešu šādu rīcību uzskatīja par tiešu agresiju, kas vērsta pret Irākas ekonomiku. Pēc FIB aģentūras aģenta ziņām, kādā tikšanās reizē Kuveitas emīrs Al-Sabahs Irākas ārlietu ministram paziņojis, ka konflikts starp abām valstīm beigsies tiklīdz emīrs ar savu rīcību nebūs panācis to, ka "katra Irākas sieviete ir spiesta strādāt par 10 dolārus vērtu prostitūtu". Visdrīzāk tieši šis izteikums kalpoja kā pēdējais piliens Huseina pacietības kausā un viņš izlēma iebrukt Kuveitā.

1990. gada 2. augustā ap pulksten 2:00 naktī četras Irākas regulārās armijas elites divīzijas (1. Hamurapi bruņtransporta divīzija, 2. Al-Medinas Al-Munavera bruņutransporta divīzija, 3. Tavalkala ala-Allah mehanizētā kājinieku divīzija un 6. Nebukandecara motorizētā kājinieku divīzija), kā arī Irākas armijas speciālo uzdevumu vienība iebruka Kuveitā. Specvienību uzdevums bija ieņemt Kuveitas galvaspilsētu, kamēr pārējā armija ieņem lidostu un divas gaisa spēku karabāzes. Neskatoties uz to, ka Irākas armijai bija skaitlisks pārsvars, Kuveitas armija izrādīja sīvu pretestību, taču tai nācās atkāpties uz Saūda Arābijas teritoriju un arī lielākā daļa Kuveitas gaisa spēku paspēja pārbāzēties uz Saūda Arābijas aviobāzēm.

Līdz dienas beigām Kuveitas galvaspilsēta bija nonākusi Irākas armijas rokās.

Kā galvo iemeslu ātrajai Kuveitas okupācijai min faktu par nesamērojamajiem spēkiem starp Irāku un Kuveitu.

Tomēr Irākas veiktā Kuveitas okupācija neritēja kā sākumā cerēts, jo Sadamam Huseinam bija plāns sagūstīt arī Kuveitas emīru Al-Sabahu. Irākas armija nosūtīja uz Kuveitas galvaspilsētu gaisa desantniekus, taču viņu operācija izrādījās neveiksmīga. Irākas gaisa desantniekiem ne tikai neizdevās sagūstīt Kuveitas emīru, bet viņi cieta lielus zaudējumus, jo negaidīti sīvu pretestību izrādija Kuveitas gaisa spēki, kas iznīcināja lielu daļu no operācijā esošajiem Irākas gaisa desanta helikopteriem.

Pateicoties tieši Kuveitas gaisa spēkiem Kuveitas emīram izdevās neskartam nokļūt Saūda Arābijā. Irākas armija sagūstija emīra jaunāko pusbrāli šeihu Fahadu Al-Ahmadu Al-Sabahu, kas bija palicis aizstāvēt Kuveitu. Vēlāk šeihs tika nošauts un viņa līķi sadragāja irākiešu tanki. Pēc Kuveitas ieņemšanas par marionešu valdības vadītāju Irākas armija iecēla Alā Huseinu Alī.

Jau 2. augustā ANO pieņēma rezolūciju ar numuru 660, kurā bija nosodīts Irākas iebrukums Kuveitā kā arī pieprasīts Irākai nekavējoties izvest savu karaspēku no okupētajām Kuveitas teritorijām.

6. augustā ANO pieņēma rezolūciju ar numuru 661, kas noteica ekonomiskās sankcijas pret Irāku. Kuveitā tika izveidota pagaidu valdība, kas lūdza Irāku, lai tā uzņem Kuveitu savā sastāvā.

8. augustā tika paziņots par Kuveitas pilnīgu aneksiju. Daļa no Kuveitas teritorijas tika pievienota Irākas Basras provincei, bet no otras daļas izveidoja jaunu provinci.

Saūda Arābijā sāka ierasties bēgļi no Kuveitas.

ANO Drošības padome regulāri pievērsās Kuveitas jautājumam, tika pieņemta rezolūcija. Pret Irāku tika noteiktas dažādas sankcijas un tika veikta arī jūras blokāde.

29. novembris: ANO paziņo Irākai par termiņu, līdz kurai tai jāizvāc karaspēks no Kuveitas — 1991. gada 15. janvāris — vai arī ANO reaģēs ar militāriem līdzekļiem

Kā atbildes reakcija tam no Irākas puses sekoja ārvalstnieku sagūstīšana no tām valstīm, kas bija ieviesušas sankcijas pret Irāku. Šie cilvēki faktiski atradās Irākas gūstā, kas ar tiem veica politiskas manipulācijas. Situācija ar gūstā saņemtajiem ārzemniekiem pilnībā tika atrisināta 1990. gada decembrī.

1991. gada 12. janvārī ASV Kongress pieņēma lēmumu izmantot militāru spēku,, lai atbrīvotu Kuveitu no Irākas karaspēka klātbūtnes. Drīz pēc tam arī pārējās koalīcijas valstis pieņema tādu pašu lēmumu.

Līča karš sākās ar masveidīgu bombardēšanu izmantojot lidmašīnas. Kopumā koalīcijas spēki nometa 88 500 tonnas bumbu nogalinot gan civiliedzīvotājus, gan iznīcinot militāro un civilo infrastruktūru

Dienu pēc noteiktā termiņa beigām, koalīcija uzsāka masīvu gaisa kampaņu ar nosaukumu "Operācija Tuksneša vētra", kuras laikā katru dienu tika veikti ap 1000 kaujas lidojumiem.

Operācija "Tuksneša vētra" sākās 1991. gada 17. janvārī pulksten 2:38 naktī pēc Bagdādes laika, kad astoņi ASV AH-64 Apache kaujas helikopteri un divi MH-53 Pave Low triecienhelikopteri iznīcināja Irākas radarstacijas pie Irākas — Saūda Arābijas robežas. Gaisa uzbrukuma gadījumā šīs radarstacijas pirmās reģistrētu uzbrukumu un brīdinātu Irākas karaspēku. Pāris minūtes vēlāk divas EF-111 Ravens izlūklidmašīnas, kuras bija aprīkotas ar īpašiem radariem, kas ļauj lidot ļoti zemos augstumos, ieveda Irākas teritorijā 22 F-15E Strike Eagle iznīcinātājus, kuri uzbruka diviem lidlaukiem Irākas rietumos.