Vācijas Demokrātiskā Republika bija sociālistiska valsts Centrāleiropā, mūsdienu Vācijas teritorijas austrumdaļā, kas pastāvēja no 1949. līdz 1990. gadam. 

Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves Otrajā pasaules karā Vācijas teritoriju sadalīja četrās okupācijas zonās — tā sauktajā Okupācijas pārvaldē Vācijā(vācu: Besatzungsverwaltung in Deutschland).

Atšķirīgās okupētājvalstu politiskās ideoloģijas noveda pie tā, ka 1948. gadā rietumu sabiedrotie pieņēma lēmumu izveidot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR). Kā atbildes reakcija PSRS okupācijas zonā trīs nedēļas vēlāk tapa Vācijas Demokrātiskā Republika, kurā vara piederēja Vācijas Sociālistiskās vienības partijai, kura sekoja komunistu ideoloģijai.

Pirmais piecgades plāns paredzēja ekonomikas centralizāciju valsts pakļautībā, un industrializāciju. Tā kā robeža starp abām vācu valstīm bija relatīvi brīva, VDR pilsoņi sāka atstāt valsti.

1953. gadā vidēji 37 000 cilvēku ik mēnesi bēga uz Rietumvāciju.

1961. gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskā Republika slēdza robežu starp Berlīnes austrumu un rietumu sektoru, lai neļautu iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumiem. Mūra celtniecība tika uzsākta, balstoties uz lēmumu, kuru pieņema VDR Tautas palāta 11. augustā.

1989. gadā, sabrūkot PSRS kontrolei pār Austrumeiropu, VDR vēl paspēja atzīmēt savas pastāvēšanas 40. gadskārtu, taču komunisti drīz zaudēja varu.

Berlīnes mūris krita 1989. gada 9. novembrī, kas tiek arī uzskatīs par Aukstā karabeigu datumu. Liels Austrumvācijas iedzīvotāju skaits šajā dienā pārrāpās tam pāri, unde facto šajā dienā izbeidzās Vācijas iedalījums divās atsevišķās valstīs.

Oficiāli Vācijas atkalapvienošanās notika 1990. gada 3. oktobrī.

Mūsdienās no 155 km garā Berlīnes mūra ir saglabājies tikai trīs kilometru garš posms. To Vācijas valdība ir nolēmusi saglabāt, kā liecību nākamajām paaudzēm.