Protestantu reformācija bija XVI gs. notikusī kustība, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu Eiropā, un kuras rezultātā notika baznīcas šķelšanās un izveidojās vairākas konfesijas, kuras pastāv arī mūsdienās, kā luterānisms, reformisms, prezbiteriānisms, anabaptisms, anglikānisms un citas.

Par reformācijas oficiālo sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes, vērstas pret indulgenču tirdzniecību, pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm.

Reformatoru pamatprasības un pamatiezīmes:

• Bībeli var lasīt un izprast katrs;
• cilvēks pats atrod ticībā savas dvēseles glābšanu, tāpēc nav nepieciešamības pēc svētbildēm, mūku ordeņiem, gavēņiem, baznīcas hierarhijas un tās laicīgajiem īpašumiem;
• pār sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli - Dievs, savukārt mācītājs ir no draudzes vidus izvēlēts dievkalpojumu vadītājs;
• dievkalpojumu jānotur draudzes dzimtajā valodā;
• starp Dievu un cilvēku nevar būt nekādu citu starpnieku.

Konflikta sākumu izraisīja t.s. „jubilejas atlaides”, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai savāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Saksijā to organizēja Maincas arhibīskaps Albrehts, kas reizē bija arī Magdeburgas bīskaps, un Augsburgas baņķieris Fuggers. Atlaides pārdeva pieredzējis atlaižu pārdevējs slavenais sprediķotājs Janis Tecels.

Sākotnēji Luters neuzstājas pret Romas katoļu baznīcu un pāvesta institutu; viņš protestē pret viņam pašam - augustīniešiem - atņemtajām tiesībām tirgot indulgences (vācu zemēs indulgenču tirdzniecības monopols tikko kā bija pārdots ebreju banķieru Fugeru bankai, kas par tās tehnisko realizāciju maksāja Vācijas arhibīskapiem un dominikāņiem procentus no ienākumiem.)

Romas kūrija sākumā nepievērš uzmanību ķildām ap indulgenču tirgošanos, taču tirdzniecībā ieinteresētie vietējie baznīcas tēvi un dominikāņi ir sašutuši par augustīniešu (Lutera) pretenzijām uz viņu jauniegūto biznesu un aktīvi uzbruka Luteram. Savukārt Luters meklēja Bībelē argumentus savām tēzēm, un šajos meklējumos nāca pie jauniem atklājumiem un atziņām, kas padarīja lielāku plaisu starp viņu un Baznīcu. Lutera acīs apšaubāmas kļūst ne tikai Baznīcas tiesības piedot grēkus, bet arī pats pāvesta varas harismātiskums, koncilu nemaldība un Baznīcas hierarhu autoritāte.

Pāvests sākumā centās Luteru vest pie prāta mierīgā ceļā, taču tas atteicās ierasties Itālijā uz bīskapu tiesu (1518. gadā viņa pretinieki izvirza apsūdzību ķecerībā). Saksijas kūrfirsts Fridrihs pieprasīja izskatīt visas apsūdzības uz vietas.

1519. gadā Leipcigā notiek disputs starp teologu Eku un Lutera piekritēju Karlstadtu, kurā iejaucās arī pats Luters. Te viņš disputa karstumā apšaubīja gan pāvesta, gan koncilu nemaldību, kas jau bija ķecerība.

1520. gadā tika publicēta pāvesta bulla, kurā pavēlēts sadedzināt Lutera grāmatas un draud Luteram un tā piekritējiem uzlikt Baznīcas lāstus, ja tie konkrētā laikā neatsacīsies no saviem maldiem; ja tas nenotiks, pēc šī termiņa notecēšanas, laicīgās varas pārstāvjiem piedraudot ar interdiktu, tika pavēlēts Luteru arestēt un nosūtīt uz Romu. Sākās atklāts konflikts un savstarpēji apvainojumi starp Luteru un Romas kūriju, līdz 1520. gada 10. decembrī pie Vitenbergas pilsētas vārtiem viņš publiski sadedzina pāvesta bullu. Lutera uzsaukumi tā atbalstītājos iesaista gan firstus, kas cer iedzīvoties uz baznīcas īpašumu rēķina, gan bruņiniekus, kam klerikāļi riebj principā, gan pilsētniekus, uz kuru naudas lādēm Baznīca vienmēr metusi kāru aci, gan laicīgā inteliģence, kurai riebj mūku neizglītotība un liekulība, gan zemniekus, kuriem apnicis dot desmito tiesu.

• 1521. - Vormsas reihstāgs. Pieņem ediktu pret Luteru, pasludinot to par ķeceri (Luters šajā gadā pārtulko vācu valodā "Jauno Derību"). Saksijas kūrfirsts paglābj viņu, noslēpjot Vartburgas pilī.
• 1524.-1525. - zemnieku karš Vācijā (Luters nostājas firstu pusē). Lielākajās Livonijas konfederācijas pilsētās notika luterāņuiebrukumi katoļu baznīcās un svētbilžu grautiņi.
• 1529. gadā Špeieras reihstāgā virkne firstu un brīvpilsētu noprotestē "Vormsas ediktu". Sakarā ar to reformācijas piekritējus sāk saukt par protestantiem.
• 1531. g. protestantu valstis dibina "Šmālkaldenas savienību" ('Schmalkaldic League).
• 1534. gadā tiek pārtulkota vāciski "Bībele". Reformācijas kustība aptver visu Vācu nācijas sv. Romas impēriju, Šveici, Skotiju unNīderlandi.

Jau 16. gs. 30. gados Lutera sekotāji izveidoja reģionālās konsistorijas, kurās darbojās teologi un advokāti, kas pārraudzīja un vadīja jauno protestantu baznīcu. Filips Melanhtons bija kustības garīgais vadonis. Protestantisms ātri izplatījās Dānijā un Zviedrijā, un pat dažās Polijas provincēs.

Ar 1555. gada Augsburgas miera līgumu bija panākta savstarpēja vienošanās, sekojot principam: cuius regio, eius religio (kurš valda, tas arī nosaka reliģiju). Anabaptisti un kalvinisti netika iekļauti šajā līgumā. Anabaptisti atkāpās, tačukalvinisti organizēja paši savu revolūciju visā Ziemeļeiropā

Fragmenti no: http://Kristīgās baznīcas vēsture, (1936) laikrakstu publikācijas u.c.