Īres nams ar veikaliem Brīvības ielā nr. 61 celts 1911.-1912.g., arhitekts Aleksandrs Vanags; bijušais Tetera nams, kopš 20. gadiem valsts (Finanšu, vēlāk Iekšlietu ministrijas) īpašums. Citos avotos (redzet.lv) kā arhitekts nosaukts - Oskars Aleksandrs Johans Bārs, lai gan. šķiet, tam nav pamats.

Ēka ir četrstūra, vidū pagalms ar iebrauktuvi no Stabu ielas. Katrā stūrī ir kāpņu telpas, bet pa visiem stāviem ir gaiteņi, tā kā katrā stāvā mājai pa iekšu var apiet apkārt. Acīmredzot, padomju laikā ēkai bija izveidota rezerves izeja uz blakus esošās iekšpagalma ēkas dzīvokli. Padomju laikā no stūra bija ieeja Pilsoņu pieņemšanas birojā - nelielā istabā ar galdu un krēsliem. Ja radās nepieciešamība kādai personai iekļūt ēkā, te tika izrakstīta caurlaide.

Pirms Pirmā pasaules kara namā darbojās Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolas nodaļa.

1919.g. sākumā namā izvietojās Latvijas Revolucionārā kara komiteja.

20. un 30. gados namā darbojās Iekšlietu ministrija un iekšlietu resora darbinieku krājaizdevu kase, Latvijas aizsargu krājaizdevu sabiedrība, Latvijas Pretalkohola biedrība (dibināta 1908.g., šajā namā līdz 30. gadu vidum), Latvijas Centrālā pretalkohola savienība (dibināta 1924.g.) un pretalkohola propagandas žurnāla “Jaunā Balss” (1923-1940) redakcija, 20. gadu 1. pusē arī Latvijas Ev.-lut. baznīcas virsvalde.

Nama Stabu ielas pusē līdz 30. gadu vidum darbojās Valsts statistiskā pārvalde (vēlāk Lāčplēša 1) un Izpostīto apgabalu kongresa padome, 30. gadu beigās - Sabiedrisko lietu ministrija un valsts izdevniecība “Pagalms”.

Līdz 30. gadu vidum, kad namu pilnībā pārņēma Iekšlietu ministrija, tur atradās ~ 10 veikali, t. sk. M. A. Polugajevska grāmatu veikals un bibliotēka, L. Brennera muzikāliju veikals, Š. Levenšteina dāmu veļas un mežģīņu tirgotava, F. Grintuha, vēlāk F. Joseloviča modes preču veikals, V. Renca, vēlāk R. Beilkinda konditoreja un maiznīca, Augusta Šulca puķu veikals, arī saldumu un augļu, piena produktu veikali, namā atradās arī Tautas labklājības ministrijas aptieka.

Padomju okupācijas laikā 1940.-1941.g. un no 1944.g. namā izvietojās Iekšlietu tautas komisariāts, vēlāk Valsts drošības komiteja (“čeka”, VDK, KGB), nama pagrabstāvā atradās ieslodzīto kameras.

Vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kara gados namā darbojās virkne vietējo pārvaldes iestāžu:

• Iekšlietu ģenerāldirekcija,
• Administratīvais departaments,
• Kārtības policijas departaments,
• Pašvaldību departaments,
• Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija,
• Baznīcu un konfesiju departaments,
• Mākslas un sabiedrisko lietu departaments,
• žurnāla “Latvju Mēnešraksts” (1942-1944) redakcija.

Pēc 1991.gada augusta puča namu Eināra Repšes vadībā pārņēma LR Augstākā Padome un .. pameta, atstājot pie durvim vienu dežurējošo milici. Vēlāk notika VDK izformēšana un mantas pārņemšana.

90. gados namā izvietojās Valsts policija. [avots: R. Zalcmanis "Nezināmā Rīga"].

25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas tika uzsākts darbs pie Okupācijas muzeja paplašināšanas, nez kāpēc izvēloties vēl vairāk aizbūvēt Vecrīgā esošo Rātslaukumu, turpinot nejēdzīgā Strēlnieku muzeja klučveidīgo būvi. Mūsuprāt, pateicīgāka vieta ne tikai Latvijas, bet Baltijas vai pat Austrumeiropas okupācijas muzejam ir grūti atrast. Šobrīd namā, kurš no vienas puses ir izcils arhitektūras piemineklis, bet no otras - kurš saistās ar ciešanām vairākās paaudzēs un kurā salauzti tik daudz likteņi, nav pamata veidot viesnīcu, ofisus vai dot tām citu pielietojumu. Tas būtu pielidzināms kādas kapa apgānīšanai vai piemiņas zaimošanai. 

Izmantoti materiāli no "Zudusī Latvija"