Boriss Jeļcins tika atkārtoti ievēlēts par Krievijas prezidentu 1996. gada 3. jūlijā, uzvarot otrajā kārtā pret Komunistiskās partijas kandidātu Genādiju Zjuganovu, iegūstot 54,4% balsu.

Viņa kampaņa un politiskā vide ap 1996. gada vēlēšanām bija sarežģīta, un to ietekmēja gan viņa veselības problēmas (t.sk. alkoholisms) , gan ekonomiskie un politiskie notikumi Krievijā. 

Kas virzīja Borisa Jeļcina kandidatūru?

Boriss Jeļcins kandidēja kā neatkarīgs kandidāts, taču viņa kampaņu atbalstīja plaša koalīcija, kas ietvēra:

1. Biznesa elite jeb oligarhi:
Jeļcins aktīvi iesaistīja Krievijas jaunās biznesa elites pārstāvjus, kuri kļuva par galvenajiem kampaņas finansētājiem un mediju atbalstītājiem. Viņi baidījās no Zjuganova uzvaras, kas varētu novest pie privatizēto uzņēmumu nacionalizācijas. Galvenie atbalstītāji bija:

•   Vladimirs Gusinskis: Most Bank, Independent Television un NTV īpašnieks, kurš nodrošināja mediju atbalstu. NTV, kas iepriekš kritizēja Jeļcinu par Čečenijas karu, mainīja toni, lai atbalstītu viņu.
• Boriss Berezovskis: ORT (Krievijas sabiedriskās televīzijas) valdes priekšsēdētājs, kurš sadarbojās ar Gusinski, lai atbalstītu Jeļcina kampaņu.
• Vagit Alekperov (Lukoil vadītājs),
• Rem Vjahirev (Gazprom vadītājs),
• Mihails Hodorkovskis,
• Romans Abramovičs,
• Vladimirs Potanins,
• Viktors Černomirdins,
• Viktors Vekselbergs un
• Mihails Fridmans, kuri ieguva ievērojamas valsts aktīvu daļas privatizācijas procesā (t.s. "kredīti pret akcijām" shēma).

2. Politiskie atbalstītāji: 
Jeļcina kandidatūru atbalstīja Demokrātiskās Krievijas kustības līderi, piemēram, Ļevs Ponomarjovs un Gļebs Jakunins, kuri aicināja savus biedrus atbalstīt Jeļcinu.

3. Starptautiskais atbalsts:
Jeļcina kampaņa saņēma netiešu atbalstu no starptautiskām organizācijām. 1996. gada maijā Pasaules Banka piešķīra Krievijai aizdevumu, un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) piešķīra 10 miljardu dolāru aizdevumu, ko Jeļcins izmantoja, lai segtu valsts parādus un maksājumus valsts darbiniekiem, tādējādi uzlabojot savu tēlu vēlētāju vidū.

Jeļcina tuvākās aprindas un galvenās personālijas

Jeļcina kampaņu vadīja cieša komanda, ko mēdza dēvēt par "Ģimeni" un kurā galvenās lomas spēlēja:

1. Tatjana Djačenko (Jeļcina meita)**:
Viņa bija de facto kampaņas līdzvadītāja un galvenā komunikācijas starpniece starp Jeļcinu un kampaņas komandu. 

2. Anatolijs Čubais:
Oficiālais kampaņas vadītājs un privatizācijas programmas konsultants. Čubais izmantoja privatizācijas shēmas, lai piesaistītu oligarhu atbalstu, piedāvājot tiem valsts uzņēmumu akcijas par zemām cenām.

3. Boriss Ņemcovs

4. Genadijs Burbulis

5. Jurijs Jarovs: Kampaņas izpildvadītājs, kurš nodarbojās ar operatīvajām aktivitātēm.

6. Georgijs Rogozins:
Atbildēja par drošību un tēla vadību, strādājot no President-Hotel birojiem

7. Viktorija Mitina:
Djačenko piesaistīta līdzstrādniece kampaņas darbā.

8. Viktors Iļjušins:
Pārraudzīja kampaņas stratēģisko vadību.

9. Amerikāņu konsultanti:
Neliela ASV konsultantu grupa, tostarp Džordžs Gortons, Džo Šumeits un Ričards Dresners, sniedza padomus Djačenko, palīdzot ar kampaņas stratēģiju un tēla veidošanu. Viņi ieteica, piemēram, nomainīt Jeļcina attēlus no stingriem uz smaidošiem, lai uzlabotu viņa tēlu. Tomēr viņu ietekme tiek uzskatīta par marginālu.

Krievijas politiskā elite 1996. gadā

1996. gadā Krievijas politiskā elite sastāvēja no vairākiem galvenajiem grupējumiem, kas veidoja varas struktūru ap Jeļcinu:

1. Prezidenta administrācija un valdība:

   - Viktors Černomirdins:
Premjerministrs (1992–1998), bijušais Gazprom vadītājs un viens no ietekmīgākajiem oligarhiem, kurš atbalstīja Jeļcina ekonomiskās reformas un kampaņu.

   - Aleksandrs Ļebedjs**:
Drošības padomes vadītājs, kurš 1996. gadā panāca miera līgumu Čečenijā, tādējādi palīdzot uzlabot Jeļcina tēlu pirms vēlēšanām.

   - Jegors Gaidars:
Bijušais premjerministra pienākumu izpildītājs (1991–1992), ekonomisko reformu arhitekts, kurš, lai gan 1996. gadā vairs nebija vadošā amatā, saglabāja ietekmi reformistu aprindās.

2. Oligarhi un biznesa elite:
Kā minēts, tādi kā Berezovskis, Gusinskis, Hodorkovskis, Alekperovs un citi kontrolēja ievērojamus ekonomiskos aktīvus un medijus, nodrošinot Jeļcinam finansiālu un mediju atbalstu. Viņi ieguva bagātību caur privatizāciju, īpaši "kredīti pret akcijām" shēmu, kas tika uzskatīta par koruptīvu.

3. Reformatori un demokrātiskie politiķi:
Tādas figūras kā Grigorijs Javļinskis (Jabloko partijas līderis) un Svjatoslavs Fjodorovs (Strādnieku pašpārvaldes partijas vadītājs) pārstāvēja liberālo un sociāldemokrātisko spārnu, taču viņiem nebija pietiekama atbalsta, lai konkurētu ar Jeļcinu vai Zjuganovu.

4. Reģionālie līderi:
Reģionālie gubernatori un vietējās elites, lai gan to ietekme pieauga vēlāk, 1996. gadā galvenokārt atbalstīja Jeļcinu, baidoties no komunistu atgriešanās pie varas.

5. Drošības struktūras:
Militārās un drošības iestādes, tostarp Aizsardzības ministrija (vadīja Pāvels Gračevs) un FSB, atbalstīja Jeļcinu, lai gan to loma kampaņā bija mazāk publiska.

Jeļcina kampaņa 1996. gadā tika uzskatīta par sarežģītu, jo viņa popularitāte bija tuvu nullei, galvenokārt Čečenijas kara, ekonomiskās krīzes un veselības problēmu dēļ (viņš pārcieta vairākus sirdslēkmes, tostarp vienu kampaņas laikā). Neskatoties uz to, kampaņa bija veiksmīga, pateicoties:

- Mediju kontrolei:
Oligarhu kontrolētie mediji, tostarp NTV un ORT, attēloja Jeļcinu kā vienīgo alternatīvu "komunisma atgriešanās" draudiem.

- Finansiālajam atbalstam**:
Oligarhi ziedoja kampaņai summas, kas tiek lēstas no 100 līdz 500 miljoniem dolāru, lai gan oficiāli tika ziņots par 3 miljoniem dolāru.

- Starptautiskajam atbalstam:
Jeļcins saņēma netiešu atbalstu no ASV prezidenta Bila Klintona, kurš nodrošināja SVF aizdevumu un atturējās no NATO paplašināšanas pirms vēlēšanām, lai nepasliktinātu Jeļcina izredzes.

- Čečenijas miera līgums:
1996. gada 27. maijā parakstītais pamiera līgums ar Čečenijas prezidentu Zeļimhanu Jandarbijevu un Jeļcina vizīte Čečenijā stiprināja viņa tēlu kā līderim, kurš spēj atrisināt konfliktus.

Vēlēšanas tika kritizētas par manipulācijām, tostarp balsu pirkšanu, mediju neobjektivitāti un iespējamo viltošanu. Mihails Gorbačovs un citi opozīcijas līderi apgalvoja, ka rezultāti tika falsificēti, un pat 2012. gadā Dmitrijs Medvedevs netieši atzina, ka Jeļcina uzvara nebija pilnībā godīga. Turklāt ASV konsultantu iesaiste izraisīja diskusijas par ārvalstu ietekmi, lai gan to loma tiek uzskatīta par pārspīlētu.

Borisa Jeļcina 1996. gada atkārtota ievēlēšana balstījās uz spēcīgu biznesa elites, mediju un starptautisko atbalstu, kā arī uz viņa tuvinieku un padomnieku stratēģisko vadību. Politiskā elite ap Jeļcinu ietvēra gan reformatorus, gan oligarhus, kuri izmantoja privatizāciju, lai nostiprinātu savu ietekmi. Neskatoties uz pretrunām, Jeļcina uzvara nodrošināja turpmāku Krievijas pāreju uz tirgus ekonomiku, taču tā arī nostiprināja oligarhisko sistēmu, kas ietekmēja Krievijas politiku turpmākajos gados. Jeļcina vadības laiks iezīmējas gan ar oligargiem, gan plašu demokrātiju, gan sabiedrības ekonomisku noslāņošanos. Turpinājās nekontrolēta dabas resursu izlaupīšana, radot īpašu slāni - "jaunos krievus" un perifērijas grimšana bezcerīgā nabadzībā.