Livonija (Līvzeme) jeb Māras zeme (Terra Mariana vai terra matris) bija 1225. gadā tagadējās Vidzemes, Latgales un Igaunijas dienvidu daļā izveidota suverēna teritorija Svētās Romas impērijas nominālā pakļautībā.

Vārda etimoloģija, iespējams, saistāma ar somugru liv - smiltis, un igauņu Liivimaa, jo Daugavas līvi bija pirmā kristītā šī reģiona tauta, un to zemēs radās pirmie kristīgās kultūras atbalsta punkti. Tātad apzīmējumu varētu tulkot kā "smilšu zeme", kas saskan ar tās novietojumu gar Rīgas jūras līča piekrasti, Piejūras zemienes smilts augšņu zonā.

Livonijas krusta karu perioda sākumā par Livoniju dēvēja vienīgi 1188. gada 1. oktobrī izveidotās Livonijas bīskapijas teritoriju. Livonijas bīskaps Alberts un ar viņa svētību 1202. gadā izveidotais Zobenbrāļu ordenis pakāpeniski pakļāva ne tikai Daugavas un Gaujas līvu zemes tagadējās Latvijas teritorijā, bet arī latgaļu un sēļu zemes gar Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļiem un sakaliešu un ugauņu zemes tagadējās Igaunijas dienvidu daļā.

Pirmo reizi Livonijas jeb Līvzemes (vikingu: Iflanti vai Liflandi) vārds pieminēts Trosas rūnu akmens un Vekholmas rūnu akmens uzrakstā un liecina par zviedru vikinga Frejgera (Freygeirr) Livonijas karagājieniem 11. gadsimtā.

1188. gada 1. oktobrī izveidojās Livonijas bīskapija, kuras bīskapiem ar katoļticībā pārgājušo līvu un letgaļu vasaļu palīdzību izdevās pakļaut Jersikas un Kokneses zemes, 1208. gadā sākās arī igauņu zemju pakļaušana.

1214. gada 20. februārī Romas pāvests Inocents III atbrīvoja Livonijas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības.

1218. gadā bīskaps Alberts ieguva tiesības iecelt jaunus bīskapus viņam pakļautajās zemēs, un tajā pašā gadā Daugavas kreisā krasta pakļautajās zemēs tika dibināta Sēlijas bīskapija.

1220. gadā Lundas arhibīskaps paziņoja, ka visa Igaunija piederot Dānijas karalim, pret ko iebilda Livonijas bīskaps Alberts. Dānijas karalisValdemārs II (1170-1241) dusmās pavēlēja nobloķēt Rīgas tirdzniecību. Nesaņēmis Romas pāvesta Honorija III (1216-1227) un ķeizaraFrīdriha atbalstu, bīskaps Alberts piekāpās un 1221. gadā gan Igaunija, gan Livonija tika pakļautas Dānijas karaļa virskundzībai, taču ar noteikumu, ka viņa konventu prelāti, viņa vīri un visi rīdzinieki ar līviem un letiem šim nolīgumam dotu savu piekrišanu.

1222. gadā bīskaps Alberts Sāmsalas tikšanās laikā pārliecināja Dānijas karali dot Livonijai suverenitāti.

1224. gadā Livonijas bīskapa pakļautībā tika nodibināta arī Tērbatas bīskapija,

1226. gadā Zemgales bīskapija ar mērķi iekarot visas zemgaļu un žemaišu zemes līdz pat Nemunas upei. Tomēr Albertam I neizdevās iegūt kāroto Livonijas arhibīskapa titulu un viņa diacēzes robežās juridiski ietilpa tikai Līvzeme, Vidzemes latgaļu daļa (Letija) un daļa no Igaunijas.

Par suverēnas Livonijas izveides brīdi uzskatāms 1225. gada 1. decembris, kad Livonijas bīskaps Alberts kļuva par Svētās Romas impērijas firstu.

1228. gadā ar Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas misiju (1224-1251) starpniecību tika nodibināta Sāmsalas-Vīkas bīskapija

1234. gadā nodibināta Kurzemes bīskapija.

Kopš 1243. gada 1. oktobra, par Livoniju var runāt kā reģionu (t.s. Livonijas konfederācija), kad sapulcējušies Rīgā uz kopēju apspriedi, Livonijas zemes kungi, Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapi, kā arī Teitoņu ordeņavicemestrs, noslēdza valstu sadarbības līgumu. Bīskapa Alberta I sapnis piepildījās tikai pēc viņa nāves 1245. gadā, kad Romas pāvests par arhibīskapa sēdekli izvēlējās Rīgu, kas kļuva par Livonijas metropoli. No šā brīža Livonijas bīskapijas oficiālais nosaukums bija Rīgas arhibīskapija, un tai pakļāvās ne tikai Livonijas bīskapi, bet arī trīs Prūsijas bīskapi.

Līdz 1255. gadam Livonijas jēdziens, lai atšķirtu no Prūsijas, nostabilizējās kā piecu valstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas, kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju savienības nosaukums.

Vēlāk Livonija iekšējo ķildu dēļ Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas vadībā tika pārveidota par valstu savienību ar metropoli Rīgā, kas tika saukta arī par Livonijas konfederāciju. Tajā ietilpa (pakļaušanas kārtībā) Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme un, īslaicīgi, arī Žemaitija.

No 1419. gada regulāri tika sasaukti Livonijas landtāgi kā Livonijas konfederācijas augstākais pārvaldes orgāns.