Avots

Kopš teroristiskās organizācijas "Hamas" uzbrukuma 2023. gada 7. oktobrī, kura laikā tika veikti raķešu uzlidojumi Izraēlai, un "Hamas" teroristi, šķērsojot Izraēlas robežu, noslepkavoja vairāk nekā 1400 Izraēlas iedzīvotāju, kā arī sagrāba un uz Gazas teritoriju aizveda vairāk nekā 200 ķīlnieku, kuru vidū ir arī ārvalstu pilsoņi, un tam sekojošās Izraēlas atbildes, veicot uzlidojumus Gazas joslai un militārus iebrukumus tās teritorijā, kā arī pārstājot Gazai piegādāt ūdeni un elektrību, starptautiskās sabiedrības uzmanība atkal ir pievērsta tam, kas jau gadiem ilgi tiek dēvēts par "Izraēlas un Palestīnas konfliktu".

Mēs, šīs vēstules parakstītāji un parakstītājas, izsakām bezierunu nosodījumu "Hamas" pastrādātajiem noziegumiem pret Izraēlas civiliedzīvotājiem. Terorismam, vardarbībai un slepkavībām nav vietas nevienā civilizētā sabiedrībā.

Taču Izraēlas un Palestīnas "konflikta" iemesli meklējami daudz senāk par 7. oktobra uzbrukumu. Un, nē –, vēsturiskais un politiskais konteksts nav attaisnojums aukstasinīgai nevainīgu civiliedzīvotāju noslepkavošanai. Tomēr šis konteksts ir ļoti būtisks, lai izprastu tagadējo situāciju Izraēlā un Gazā; un vēsturiskā konteksta izprašana ir ārkārtīgi būtiska, lai, iestādamies pret varmācību, mēs neviļus nekļūtu par citas, ne mazākas varmācības atbalstītājiem, veicinātājiem vai piesedzējiem. 

Kopš 1967. gadā notikušā Sešu dienu kara Izraēla ir okupējusi sauszemes teritoriju, dēvētu par Rietumkrastu, kura pēc ANO 1947. gada rezolūcijas nr. 181, kas noteica divu valstu  – Palestīnas un Izraēlas  – izveidi,  bija paredzēta Palestīnas valsts izveidošanai. Kopš 1994. gada ar Izraēlas atļauju okupētajā teritorijā ir izveidota Palestīnas autonomija, kuru vada Palestīnas nacionālā adminstrācija, taču Palestīnu par neatkarīgu valsti nav atzinušas nedz ASV, nedz lielākā daļa Eiropas Savienības valstu, arī Latvija nē. Okupēto teritoriju formāli pārvalda Palestīnas Atbrīvošanas organizācija, taču faktiski tā atrodas Izraēlas militāro spēku kontrolē. Šajā teritorijā ir izvietoti vairāki simti militāro kontrolpunktu, kas ierobežo un kontrolē civiliedzīvotāju pārvietošanos. Izraēlas spēki pret palestīniešiem īsteno aparteīdu, ierobežojot palestīniešu tiesības dažādās jomās, piemēram, tiesības brīvi pārvietoties vai saņemt atļauju uz savas zemes celt māju. Rietumkrastā izplatītā setleru (kolonistu) kustība šo vārdu vistiešākajā nozīmē palestīniešus izdzen no viņu mājām, lai tur varētu apmesties Izraēlas pilsoņi. Sadursmēs ar armiju un vietējiem kolonistiem regulāri iet bojā civiliedzīvotāji.

Gazas josla jeb Gazas sektors (Gaza strip) ir 363 km² liela sauszemes teritorija, kas tās Dienvidrietumos robežojas ar Ēģipti, bet Austrumos un Ziemeļos ar Izraēlu un kuru apdzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Teorētiski Gaza atrodas Palestīnas nacionālās adminstrācijas pārvaldībā, taču kopš 2007. gada to kontrolē teroristiskā organizācija "Hamas", un tā atrodas Izraēlas īstenotā un Ēģiptes atbalstītā sauszemes, jūras un gaisa blokādē – Gaza tiek dēvēta arī par brīvdabas cietumu. Aptuveni puse Gazas iedzīvotāju ir bez darba un cieš no nabadzības. Tā kā Izraēla bloķē visas Gazas robežas, Gazas iedzīvotāju izceļošana un humānās palīdzības piegāde arī nosacītos miera apstākļos ir ļoti apgrūtināta. Gazas josla arī pirms 7. oktobra notikumiem cieta no regulāriem Izraēlas veiktiem gaisa uzlidojumiem, un tajā jau iepriekš ir notikuši vairāki Izraēlas militāri sauszemes iebrukumi, kas ir prasījuši lielu civilo upuru skaitu.

Pēc 7. oktobra uzbrukuma Izraēla pārtrauca ūdens un elektrības piegādi Gazai, tādējādi atstājot simtiem tūkstošus civiliedzīvotāju bez dzeramā ūdens un izraisot humāno krīzi. Izraēlas militāro uzbrukumu rezultātā tikai dažu dienu laikā gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju. Izraēla regulāri veic gaisa uzlidojumus, kuru rezultātā cieš civilā infrastruktūra, tostarp slimnīcas. Gazā tiek veikti arī militāri sauszemes reidi. Būtiski ņemt vērā, ka apmēram puse Gazā dzīvojošo ir jaunāki par 18 gadiem, un, saskaņā ar “Unicef” 24. oktobrī publicētajiem datiem, Gazā 18 dienu laikā bija nogalināti 2360 bērni, savukārt ievainoti  –  5364 bērni. Jaunākie dati liecina, ka nogalināti jau vairāk nekā 4000 bērni. Kopējais upuru skaits Gazā šobrīd pārsniedz desmit tūkstošus. Un aizvien jauni Gazas iedzīvotāji, pārsvarā sievietes un bērni, tiek ievainoti un mirst, kamēr top šī vēstule, un kamēr jūs to lasāt. 

13. oktobrī Izraēlas armija,  sākot gatavoties iespējamam sauszemes iebrukumam Gazā, deva rīkojumu aptuveni miljonam Gazas Ziemeļu teritorijas iedzīvotāju 24 stundu laikā pamest savas mājas un doties uz Gazas Dienvidiem. 

Vēršoties pret neaizsargātiem civiliedzīvotājiem un mērķtiecīgi radot apstākļus, kuros Gazas iedzīvotāji netiek nodrošināti ar ūdeni un citiem izdzīvošanai nepieciešamajiem resursiem, Izraēla ir pārkāpusi Ženēvas konvenciju, kas militāra konflikta gadījumā aizliedz radīt nevajadzīgas ciešanas un apdraudējumu grupām, kuras šīs konvencijas ietvaros tiek aizsargātas, šajā gadījumā tie ir neapbruņoti civiliedzīvotāji.

Izraēlas valdība apgalvo, ka brīdina Gazas iedzīvotājus, pirms bombardēšanas izplatot skrejlapas, taču saskaņā ar Gazas iedzīvotāju teikto, tas tā notiek ne vienmēr. Un, pat gadījumos, kad notiek –, civilās infrastruktūras apzināta iznīcināšana un cilvēku atstāšana bez pajumtes nav humāna rīcība. Saskaņā ar Ženēvas konvenciju, tas ir kara noziegums. Turklāt sagrautā infrastruktūra apgrūtina gan evakuēšanās, gan patvēruma rašanas iespējas. Gazā nav civiliedzīvotājiem pieejamu bumbu patvertņu. Nav arī drošu teritoriju, uz kurām bēgt, jo Gazas joslu pamest civiliedzīvotāji nedrīkst, bet gaisa uzbrukumi notiek visā Gazas teritorijā, arī Dienvidu daļā; ar raķetēm tiek apšaudīta, piemēram, Dienvidos esošā Hānjūnisas pilsēta, uz kuru pēc Izraēlas rīkojuma Ziemeļu daļas iedzīvotājiem pamest mājas devušies vairāki simti tūkstošu bēgļu.

Gaza ir viena no visblīvāk apdzīvotājām sauszemes teritorijām visā pasaulē; blīvā apdzīvotība padara militāru iebrukumu, kas ļautu neitralizēt teroristus, izvairoties no liela skaita civilo upuru, praktiski neiespējamu. Izraēlas valdība atsakās uzņemties atbildību par Gazas civiliedzīvotāju nogalināšanu, apgalvojot, ka civiliedzīvotāju aizsargāšana ir "Hamas" atbildība. Taču šāds arguments ir atruna, kuru Izraēlas armija izmanto, lai  ik dienas turpinātu slepkavot un atstāt bez pajumtes nevainīgus cilvēkus, kuriem nav nedz ieroču, nedz iespējas pamest Gazu, nedz arī varas, lai ietekmētu "Hamas". Lielai daļai šo cilvēku nav pat ūdens, ko dzert vai ar ko mazgāties. Pašlaik Izraēla pret Gazā dzīvojošajiem palestīniešiem starptautiskās sabiedrības acu priekšā īsteno genocīdu.

Viens no Izraēlas militārās vardarbības pret Gazu centrālajiem pamatojumiem ir centieni atbrīvot "Hamas" 7. oktobrī  sagrābtos ķīlniekus, taču masveida militāri uzbrukumi Gazai šo ķīlnieku dzīvības tikai apdraud vēl vairāk. Vienīgais veids, kā izglābt pēc iespējas vairāk gūstā sagrābto cilvēku dzīvību un atgriezt viņus Izraēlā, būtu sarunu uzsākšana par iespējamu ķīlnieku apmaiņu pret Izraēlas cietumos ieslodzītajiem palestīniešiem. 

Kopš 7. oktobra ir ievērojami pieaugusi arī Izraēlas armijas un kolonistu vardarbība pret Rietumkrastā un Austrumjeruzālemē mītošajiem palestīniešiem. 3. novembrī Apvienoto Nāciju organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra birojs ziņoja, ka Rietumkrastā kopš 7 oktobra nogalināts vismaz 131 palestīnietis, 42 no nogalinātajiem bija bērni. 

Publiskajā diskursā un medijos šobrīd dominē Izraēlas valdības veidotais naratīvs, kura ietvaros Izraēla atrodas upura pozīcijā un tai ir tiesības atbildēt uz "Hamas" uzbrukumu ar militāru vardarbību. Kritikas izteikšana Izraēlas valdībai nereti rezultējas tajā, ka šādas kritikas paudēji tiek nodēvēti par antisemītiem vai terorisma atbalstītājiem, taču Izraēlas valdības un Izraēlas armijas noziedzīgo darbību nosaukšana vārdā un nosodīšana nav antisemītisms vai terorisma slavinājums, tā ir spēja kritiski izvērtēt notiekošo un būt empātiskiem pret cilvēkiem, kuri piedzīvo neizmērojamas ciešanas, nešķirojot upurus pēc viņu izcelsmes. Humāna attieksme pret civiliedzīvotājiem ir viens no faktoriem, kam vajadzētu atšķirt demokrātisku valsti no teroristiskas. Genocīds nav adekvāta un taisnīga atbilde uz teroraktu. Iestājoties par taisnīgumu, Latvijas amatpersonām un sabiedrībai nevajadzētu īstenot dubultos standartus. Mēs stingri iestājamies pret Krievijas agresiju Ukrainā un atbalstām Ukrainas tiesības uz savas valsts aizstāvēšanu. Līdzīgi mums būtu jāiestājas arī par Palestīnas tiesībām neatrasties Izraēlas militārā kontrolē un par Gazas atbrīvošanu no pilna mēroga aplenkuma. 

Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu un citas Izraēlas amatpersonas publiskajā telpā veido naratīvu, kas Gazas iedzīvotājus mērķtiecīgi dehumanizē, pārliecinot starptautisko sabiedrību, ka viņu dzīvībām nav būtiskas vērtības, ka viņus drīkst nogalināt tik lielā skaitā, cik būs nepieciešams, lai uzveiktu "Hamas". Taču šo cilvēku dzīvības ir neapstrīdama vērtība, tās aizsargā starptautiskas vienošanās, un tās vajadzētu aizsargāt arī cilvēcībai un empātijai. Savā līdzjūtībā pret ciešanās nonākušajiem mums nebūtu jāšķiro cilvēki pēc viņu etniskās vai reliģiskās piederības. 

Kultūrkritiķe Džūdita Batlere šo situāciju ļoti precīzi komentē, rakstīdama: “Es pati esmu ebrejiete, kas dzīvo ar paaudzēs pārmantotu traumu pēc tām zvērībām, kas savulaik tika paveiktas pret tādiem pašiem cilvēkiem kā es. Taču tādas ir veiktas arī pret cilvēkiem, kas nav tādi kā es. Lai nosauktu vārdā vardarbības aktu, man nav jāidentificējas ar [upura] seju vai vārdu.”

Mēs, šīs vēstules parakstītājas un parakstītāji:

pieprasām Latvijas valsts amatpersonām izteikt Izraēlas valdībai nosodījumu par tās veikto nesamērīgo militāro vardarbību pret Gazas civiliedzīvotājiem;

mēs uzsveram, ka genocīds un masveida civilās infrastruktūras sagraušana ir kara noziegumi, kurus aizliedz Ženēvas konvencija, un prasām šajā jautājumā paust skaidru nostāju, neatturoties turpmākajos ANO balsojumos, kas skartu humāno pamieru Gazā, ja tādi sekotu;

mēs prasām Izraēlas valdībai tūlītēju humānu pamieru Gazas teritorijā, gaisa uzlidojumu un sauszemes iebrukumu pilnīgu pārtraukšanu, ūdens, elektrības, degvielas un humānās palīdzības piegādi Gazas iedzīvotājiem;

mēs prasām Izraēlas amatpersonām atvērt Gazas robežas, lai būtu iespējams evakuēt ievainotos un sniegt tiem nepieciešamo medicīnisko palīdzību;

tā kā tas ir vienīgais veids, kas ļautu atbrīvot pēc iespējas vairāk "Hamas" sagrābto ķīlnieku, mēs prasām, lai Izraēlas valdība uzsāktu sarunas par ķīlnieku apmaiņu;

mēs prasām Izraēlas valdībai vardarbības izbeigšanu pret civiliedzīvotājiem Rietumkrastā un Austrumjeruzālemē un Rietumkrasta okupācijas pārtraukšanu;

mēs prasām Latvijas Republikas Saeimai atzīt Palestīnu par neatkarīgu valsti. 

1. Katrīna Rudzīte, dzejniece, aktīviste
2. Liene Jurgelāne, māksliniece, kultūras darbiniece
3. Lelde Vaivode, projektu koordinatore, aktīviste
4. Olivers Bērzs, programmētājs
5. Lauris Melkers, profesionāls ceļotājs
6. Laura Aizporiete
7. Laura Auliciema, jaunatnes darbiniece vides izglītības biedrībās
8. Anna Žabicka, sociālantropoloģe
9. Ieva Balode, biedrības “Baltic Analog Lab” vadītāja
10. Agate Dārzniece, studente
11. Inga Gaile, rakstniece
12. Dita Meija, bakalaura grāds komunikācijas zinātnēs, mājmācības mamma, iestājas par visa veida taisnīgumu un patiesu brīvību
13. Karīna Ješkina, doktorantūras studente, pētniece
14. Marija Luīze Meļķe, dzejniece
15. Dārta Treimane, sociālā darba studente
16. Dainis Deigelis, dzejnieks, sociālais mentors
17. Mētra Saberova, māksliniece, aktīviste
18. Toms Grīnbergs, scenogrāfs, dekorāciju gleznotājs
19. Lolita Dalbiņa, ārste-psihiatre
20. Ilze Jēče, neformālās izglītības mācību vadītāja
21. Marija Stefānija Linuža, režisore, filmu nozares darbiniece
22. Lenija Ratniece, studente, kura iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti
23. Janta Paula Putniņa, studente, aktīviste
24. Vita Jaunbērziņa-Stīvensa, tekstu autore
25. Patrīcija Puķe, studente, kura iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti
26. Brigita Medne, projektu koordinatore
27. Līna Orste, antropoloģe
28. Raivis Misjuns, komponists, mūziķis
29. Iļja Kozins, uzņēmējs
30. Anastasija Neimane, vecākā laborante LU Farmācijas katedrā
31. Annija Sprīvule, izglītības darbiniece, cilvēktiesību aktīviste
32. Lauris Veips, dzejnieks
33. Sintija Sudmale, brīvmāksliniece, konsultante
34. Jurita Krūma, sociālo mediju eksperte
35. Edgars Rubenis, mūziķis
36. Sandris Ādminis, dzīvnieku aizstāvis 
37. Zane Skuja, psiholoģe
38. Laura Prusakova, pašizaugsmes trenere, apmācību vadītāja
39. Selma Levrence, cilvēktiesību aktīviste
40. Agija Jirgena, starptautisko projektu koordinatore
41. Rasa Liepiņa, aktīviste, pašnodarbinātā, cilvēks ar sirdi
42. Anita Smeltere, muzejpedagogs
43. Krišjānis Vaivods, pašnodarbinātais
44. Anna Paula Veidemane, projektu koordinatore
45. Linda Gabarajeva, dzejniece
46. Ieva Raudsepa, māksliniece
47. Madara Mazjāne, neformālās izglītības mācību vadītāja, vardarbības prevencijas programmu izstrādātāja
48. Ina Lenca, interešu aizstāvības speciāliste, cilvēktiesību aktīviste
49. Intars Kirhners, mūzikas meklētājs
50. Sindija Mierture, aktīviste
51. Alīna Apine, programmu vadītāja
52. Lūkass Šmeļkovs, laborants
53. Enija Caune, kostīmu departamenta speciāliste kino un TV projektos
54. Mihails Simvulidi, programmētājs un aktīvists
55. Kristens Bērziņš 
56. Kaspars Kursišs, komunikācijas speciālists ar bakalaura grādu filozofijā no Lēvenas Katoliskās universitātes
57. Dāvis Kaņepe, producents
58. Kirils Surovovs, pētnieks, lektors
59. Emīls Ozoliņš, sabiedrisko attiecību speciālists
60. Dārta Kalniņa, dokumentācijas speciāliste
61. Monta Beca, tekstilmākslas studente, skolotāja
62. Anete Biteniece, pedagogs
63. Ulrika Skakovska, kultūras un sociālā antropoloģe
64. Valts Roberts Zirnis, loģistikas brokeris
65. Yvan Beca
66. Rūta Arāja, psiholoģe
67. Konstance Saltupe, kultūras studente
68. Marta Bergmane, sociālās uzņēmējdarbības eksperte
69. Johanna Lohrengel, māksliniece
70. Weronika Felcis, socioloģe un izvērtētaja
71. Elgars Felcis, ilgtspējības zinātnieks 
72. Elīna Indričāne, pašnodarbinātais 
73. Krišjānis Liepa, projektu koordinators, nvo sektora darbonis
74. Vita Sjomkāne, skolotāja, brīvprātīgā
75. Aija Cepliša, pašnodarbinātā
76. Elizabete Bērziņa, studente
77. Māris Graudiņš, politologs
78. Jete Gudeta, psihologijas studente
79. Mārtiņš Sīlis, tulkotājs
80. Liene Krauja, vides aktīviste
81. Santa Remere, publiciste
82. Toms Bergmanis, Dr., mākslīgā intelekta pētnieks
83. Eva Junga, māksliniece, skolotāja
84. Madara Kanasta-Ieviņa, projektu koordinatore, neformālās izglītības mācību vadītāja vardarbības prevencijā
85. Rita Ploce, pensionāre
86. Zanda Butkeviča, tekstu autore
87. Ilona Turkovska, informācijas tehnoloģiju testētāja
88. Monta Mestere, starptautisko attiecību studente
89. Solveiga Čakstiņa, projektu koordinatore, cilvēktiesību aktīviste
90. Linda Mazure, starptautisko tiesību un cilvēktiesību eksperte
91. Roberta Zvejniece, studente
92. Kristīne Auniņa, mākslas telpas MALA vadītāja
93. Baiba Dakša, web izstrādātāja
94. Māris Meldris, mežsaimnieks
95. Līvajs Amareins, aktīvists
96. Spāre Vītola, mūziķe
97. Maruta Rampāne, tekstu autore
98. Daniela Odrija Solovjova, LMMDV audzēkne
99. Mārtiņš Barinskis, IT speciālists
100. Linda Lapiņa, asociētā profesore Roskildes Universitātē
101. Renāte Burova, projektu vadītāja
102. Zane Pūpola, Rīgas domes deputāte, politiķe, aktīviste
103. Reinis Rinka, montāžas redaktors
104. Rūta Vimba, projektu vadītāja
105. Juta Celmāre, angļu valodas pasniedzēja, sociāli aktīvs cilvēks
106. Reinis Ivanovs, programmētājs, aktīvists
107. Miks Celmiņš, NVO "Make Room" dibinātājs
108. Mariia Fomina, kostīmu māksliniece
109. Agate Rublovska, studente
110. Agnese Berele-Aleksandrova, iestājas par cilvēktiesībām
111. Anna Rebeka Roziņa, Eiropas Studiju bakalaura studente, aktīviste
112. Ieva Raubiško, sociālantropoloģe
113. Anete Krūmiņa, uzņēmēja
114. Lauma Muižarāja, māksliniece
115. Laura Bužinska, aktīviste
116. Aldis Austers, sabiedriskais darbinieks un pasniedzējs
117. Aigars Ozoliņš, krāsotājs
118. Evija Zubova, projektu vadītāja
119. Lolita Krastiņa, pašnodarbinātā veselības aprūpē
120. Gints Romanovskis, redaktors
121. Kristiāna Bruce, cilvēktiesību aktīviste
122. Ieva Lange, komunikācijas speciāliste
123. Matīss Šteinerts, arhitekts, antropologs
124. Marta Bogustova, studente, aktīviste, jaunatnes NVO vadītāja
125. Kate Melnalksne, studente, aktīviste
126. Agnese Radziņa, aktīviste, publiciste
127. Meta Mickeviča, multimākslinieks un mūziķis (pazīstams kā Marss The Person)
128. Matīss Baķis, pašnodarbinātais, IT projektu koordinators
129. Gundega Graudiņa, tulkotāja, mūziķe
130. Eva Lipiņa, projektu vadītāja
131. Agita Pusvilka, darbojas vides aizsardzībā un iestājas par mieru
132. Agita Lūse, RSU Komunikācijas fakultātes docente
133. Vitālijs Meinerts, DU Bioloģijas bakalaura 1.kursa students, "Cita Daugavpils " brīvprātīgais biedrs, palīgaktīvists
134. Jana Ribkina, māksliniece
135. Marija Linarte, aktrise
136. Krista Ozola, jogas pasniedzēja
137. Iveta De Bēra
138. Aiga Preimane, uzņēmēja
139. Visvaldis Knuts Bērziņš, Saeimas darbinieks, students un aktīvists
140. Rolands Mālnieks, RSU students
141. Dāvis Malahovs
142. Patriks Jānis Pudāns, students, aktīvists
143. Emīls Prancāns, students Latvijas Universitātē somugru studiju programmā
144. Lidija Burtniece, studente
145. Romeks Sorokins, aktīvists, cīņas sporta profesionālis
146. Laura Sproģe, atbalstītājs
147. Annamarija Trausa, zinātniskā asistente
148. Konstantīns Jefimovs, fotogrāfs
149. Elīna Kokarēviča, rakstniece, redaktore, biedrības “Valodu muzejs” valdes priekšsēdētāja
150. Katrīne Koks, students, datu pārvaldības speciālists, aktīvists
151. Jolanta Ločmele, studente
152. Marika Kacare, IT projektu vadītāja
153. Kaspars Kārkliņš, IT procesu vadītājs
154. Diāna Rezņikova, uzņēmēja
155. Dāvids Rezņiks-Martovs, psihiterapeits
156. Ikars Kubliņš, žurnālists
157. Asnāte Zepa, studente
158. Liene Rācene-Riekstiņa, juriste, sabiedrības vadības maģistre, studē sociālo antropoloģiju RSU
159. Rihards Jērums, grāmatu tirgotājs
160. Kristaps Renga
161. Līga Justīne Cīrule, klientu apkalpošanas speciālists
162. Liene Brizga, vecākā eksperte Latvijas dabas fondā
163. Krista Solovjova, angļu valodas skolotāja
164. Antons Visockis, mūziķis
165. Anna Āboltiņa, pašnodarbinātā
166. Ance Sirsone, studente
167. Elza Sirsone, studente