Voldemārs Irbe ir viens no ievērojamākajiem un ražīgākajiem reālisma pārstāvjiem latviešu glezniecībā.

Viņš zīmēja (galvenokārt ar krītiņiem) ainavas, pārsvarā Rīgas un tās apkārtnes, Jūrmalas un Tukuma nomaļu skatus, sadzīvisko ainu tēlojumus, portretus un klusās dabas.

Voldemārs Irbe dzimis 1893.gada 13.novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā. Vecāki un arī viņš pats bijuši ļoti reliģiozi.

1908.–1911.g. Voldemārs mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju biedrības vakara skolā pie B.Dzeņa, J.Kugas, A.Cimermaņa un 1911–1913.g. J.Madernieka studijā, 1914.gadā viņš piedalījās 4.latviešu mākslas izstādē.

1915.gadā pēc tēva nāves Irbe iestājās Alekseja klosterī, bet drīzumā sakarā ar vācu karadarbības draudiem klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs nolēma ceļot vēl tālāk – uz Ēģipti, taču tālāk par Kaukāza kalniem viņš netika. Ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas, Abonas (Suhumi) klosteros.

1919.gadā atgriezies Rīgā, Irbe īsu laiku strādājis par zīmēšanas skolotāju trijās skolās. Tai pašā gadā viņš piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē. Irbem izdevās izvairītie no karadienesta, jo pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem – ārstu komisija viņu atzinusi par garīgi nepilnvērtīgu. 20.–30.gadu Rīgā, Jūrmalā un Tukumā itin bieži varēja redzēt pusteciņiem skrejošo īpatni – ātrgleznotāju – baskāji, Irbīti, ko tukumnieki savā izloksnē saukuši par Irbits. Irbīte esot neticami ātri strādājis.

Kā pats gleznotājs reiz izteicies, viņš pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas (tas neattiecoties uz lielformāta gleznu radīšanu). Irbe radījis arī ļoti mazus darbiņus, sākot no 3×4 cm. Cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte neviens šobrīd nezina, daudzus darbus viņš vienkārši atdeva tiem, kas vēlējās, par niecīgu samaksu vai par velti.

Viņš strādāja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem, uzsākot baskāja gaitas, mazliet ar ogli, bet caurmērā ar pasteļu krītiņiem. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt, un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu, lai to sagatavotu. Par darba virsmām viņš izmantoja melnā vai pelēkā krāsā krāsotus kartonus, jo melnais pamats izceļot krāsu košumu un dzidrumu.

Tāpat viņš izmantoja melno jumta papi un smilšpapīru – smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu. Irbīte bijis veģetārietis un nelietojis alkoholu. It kā esot mazgājies tikai reizi gadā, pirms Lieldienu dievkalpojuma.

Uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Savus pasaules skatījumu atklājis 26 paša apgādā izdotos, publicistiskos darbos. Savus darbus viņš pastāvīgi izstādījis savā darbnīcā, Brīvības ielā 103. un paša izremontētā šķūnītī, Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26.

1944.gadā Irbe gāja bojā 51 gada vecumā no nejaušas šķembas pēc uzlidojuma Rīgai. Apglabāts Miķeļa kapos. Pie Dailes teātra atrodas viņam uzstādīts piemineklis.

***

Tēvijas Avīzē (1944-02-24) publicēts mirušo sarakstā.

***

Voldemārs Irbe dzimis 1893.gada 13.novembrī Valkas apriņķa Beļavas pagastā kā septītais dēls. Vecāki un arī viņš pats bijuši ļoti reliģiozi. 1908.–1911.gadā Voldemārs mācījās Rīgas Daiļkrāsotāju biedrības vakara skolā pie B.Dzeņa, J.Kugas, A.Cimermaņa un 1911–1913.gadā J.Madernieka studijā. 1914.gadā viņš piedalījās 4.latviešu mākslas izstādē. Viņš priecājās, ka viņa darbi atradās blakus tādu slavenību darbiem kā Rozentāla, Grosvalda, Tilberga. Priecajās arī par to, ka darbi tika nopirkti par veseliem 16 rubļiem. 1915.gadā pēc tēva pašnāvības Irbe iestājās Alekseja klosterī, bet drīzumā sakarā ar vācu karadarbības draudiem klosteris tika evakuēts uz Krieviju. Voldemārs nolēma ceļot vēl tālāk – uz Ēģipti, taču tālāk par Kaukāza kalniem viņš netika. Ceļojuma laikā mākslinieks dzīvoja Pēterburgas, Maskavas, Abonas (Suhumi) klosteros. 1919.gadā atgriezies Rīgā, Irbe saticis bijušo Madernieka studijas biedru Jāni Sakni, kurš viņam ieteicis nomazgāties, pieklājīgāk saģērbties un sameklēt darbu kādā skolā par zīmēšanas skolotāju. Sapucējies un iesmaržojies ar "odieri", Irbe dabūjis darbu trijās bēgļu pamatskolās, bet visās viņam drīz vien uzteica ar ieganstu, ka viņa rokas nekad neesot pietiekami tīras. Tai pašā gadā viņš piedalījās latviešu retrospektīvajā mākslas izstādē.
Irbem izdevās arī izvairīties no karadienesta, jo pārliecība nav ļāvusi šaut uz cilvēkiem – ārstu komisija viņu atzinusi par garīgi nepilnvērtīgu. Viņu aizsūtīja ārstēties uz Jurjevas (Tartu) Universitātes nervu klīniku. Tur viņam tīri labi paticis - varēja gulšņāt, lasīt, sarunāties ar interesantiem tipiem un zīmēt viņu portretus.

20.–30.gadu Rīgā, Jūrmalā un Tukumā itin bieži varēja redzēt pusteciņiem skrejošo īpatni – ātrgleznotāju – baskāji. Irbīte esot neticami ātri strādājis. Kā pats gleznotājs reiz izteicies, viņš pie katra atsevišķa darba strādājot tik ilgi, cik nenoguris varot nostāvēt uz vienas kājas (tas neattiecoties uz lielformāta gleznu radīšanu). Irbe radījis arī ļoti mazus darbiņus, sākot no 3×4 cm. Cik darbu pavisam uzgleznojis Irbīte neviens šobrīd nezina, daudzus darbus viņš vienkārši atdeva tiem, kas vēlējās, par niecīgu samaksu vai par velti.Viņš strādāja ar ogli, akvareli, eļļu un tempera krītiņiem, bet caurmērā ar pasteļu krītiņiem. Pasteļi viņam patikuši tāpēc, ka ar tiem varējis ātri strādāt un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Tāpat arī darba virsma nav prasījusi daudz līdzekļu un pūliņu, lai to sagatavotu. Par darba virsmām viņš izmantoja melnā vai pelēkā krāsā krāsotus kartonus, jo melnais pamats izceļot krāsu košumu un dzidrumu. Tāpat viņš izmantoja melno jumta papi un smilšpapīru – smilšpapīra kvarca graudiņi krāsām piešķir sevišķu mirdzumu.
Irbīte bijis veģetārietis un nelietojis alkoholu. It kā esot mazgājies tikai reizi gadā, pirms Lieldienu dievkalpojuma. Uzskatījis par savu pienākumu pēc iespējas mazāk ņemt no šīs pasaules un pēc iespējas vairāk tai dot, cik nu tas gleznotāja spēkos. Savus darbus viņš pastāvīgi izstādījis savā darbnīcā, Brīvības ielā 103. un paša izremontētā šķūnītī, Pārdaugavā, Akmeņu ielā 26. Irbīte savus pasaules skatījumu atklājis arī 26 paša apgādā izdotos, publicistiskos darbos.

1944.gadā Irbe gāja bojā 51 gada vecumā no nomaldījušās šķembas trāpījuma galvā pēc uzlidojuma Rīgai Brīvības un Matīsa ielas stūrī. Viņš sēdējis ormaņa ratos un vedis mājās nopirkto vatmaņpapīru. Par viņa bojāeju Irbes brāļi uzzināja tikai nākamajā rītā, pārnesa viņu mājās un pašrocīgi sanagloja zārku.1944.gada 15.oktobrī viņu izvadīja uz Miķeļa kapiem. 1999.gadā skvērā pie Dailes teātra viņam atklāja pieminekli.