Vitolds Pileckis bija poļu Otrā pasaules kara kavalērijas virsnieks, neatkarīgās Polijas izlūkošanas dienestu  aģents un pretošanās kustības vadītājs.

Vitolds Pileckis dzimis 1901. gada 13. maijā Oloņecas pilsētā, Karēlijā, Krievijas Impērijā.

Vitolds bija viens no pieciem meža inspektora Juliana Pilecka un Ludvikas Osjecimskas bērniem. Viņš bija dižciltīgas dzimtas (šļahtas) pēctecis.  Viņa senči no savām mājām Lietuvā bija deportēti uz Krieviju par piedalīšanos Janvāra sacelšanās (1863—1864).

1910. gadā Vitolds kopā ar māti, brāļiem un māsām pārcēlās uz Viļņu, bet tēvs palika Oloņecā. Viļņā Pileckis apmeklēja vietējo skolu un pievienojās pagrīdes Polijas skautu un gaidu asociācijai (Związek Harcerstwa Polskiego, ZHP).

1916. gadā māte Pilecki nosūtīja uz skolu Krievijas pilsētā Orlā, kur viņš mācījās ģimnāzijā, kā arī nodibināja tajā ZHP vietējo nodaļu.

1918. gadā pēc Krievijas revolūcijas un boļševiku veiktā apvērsuma un Centrālo lielvalstu sakāves Pirmajā pasaules karā Pileckis atgriezās Viļņā (tolaik neatkarību atguvušās Polijas Otrās Republikas sastāvā) un pievienojās Lietuvas un Baltkrievijas pašaizsardzības milicijas ZHP sekcijai — paramilitāram formējumam, kas darbojās Baltās kustības ģenerāļa Vladislava Vejko vadībā.

Milicija atbruņoja atkāpušos vācu karaspēku un ieņēma pozīcijas, lai aizsargātu pilsētu no draudošā Sarkanās armijas uzbrukuma.

Tomēr 1919. gada 5. janvārī Viļņa krita boļševiku spēku rokās, un Pileckis un viņa vienība uzsāka partizānu karu, bet vēlāk atkāpās uz Bjalistoku, kur Pileckis iestājās Polijas jaunizveidotajā Brīvprātīgo armijā kā ierindnieks.

Viņš piedalījās poļu—krievu (padomju) karā no 1919. līdz 1921. gadam.

1939. gadā piedalījās Polijas kampaņā, aizsardzībā pret vācu - krievu (PSRS) iebrukumu, kura rezultātā Poliju okupēja un sadalīja savā starpa nacsociālistu- komunistu okupanti. Neilgi pēc valsts nonākšanas zem 2 okupācijas varām, palika "Vācijas zonā" un  pievienojās Polijas pretestības kustībai, līdzdibinot Polijas slepenās armijas pretošanās kustību.

1940. gadā Pileckis brīvprātīgi veica bīstamu uzdevumu — ļāva vāciešiem sevi sagūstīt, lai iefiltrētos Aušvicas koncentrācijas nometnē.

Aušvicā viņš organizēja pretošanās kustību, kurā iesaistījās simtiem ieslodzīto. Pileckis slepeni sastādīja ziņojumus, kuros sīki izklāstīja vāciešu zvērības nometnē. Ziņojumi slepeni tika izvesti uz pretosanās organizācijas Armia Krajowa štābu un nodoti arī Rietumu sabiedrotajiem.

Pēc bēgšanas no Aušvicas Pileckis piedalījās Varšavas sacelšanās cīņās 1944. gada augustā—oktobrī. Pēc tās apspiešanas viņš tika internēts Vācijas karagūstekņu nometnē.

Kad Polijā varu pārņēma PSRS pilnībā kontrolētie marionetes- poļu komunisti, Pileckis palika uzticīgs Londonā bāzētajai Polijas trimdas valdībai.

1945. gadā viņš atgriezās Polijā, lai ziņotu trimdas valdībai par situāciju Polijā.

 Pirms atgriešanās Pileckis uzrakstīja "Vitolda ziņojumu" par savu Aušvicas pieredzi, paredzot, ka Polijas jaunās komunistiskās varas iestādes viņu varētu nogalināt.

1947. gadā slepenpolicija viņu arestēja saistībā ar apsūdzībām par darbu "ārvalstu imperiālisma" labā. Viņš tika spīdzināts un pēc tam tiesāts paraugprāvā.

1948. gada 25. maijā Pileckim tika izpildīts nāvessods.

Pilecka paveiktais Aušvicā, PSRS- Vācijas alianse 2 gadu garumā otrā Pasaules kara sākumā, PSRS spēku apzinātā uzbrukuma kavēšana Varšavas sacelšanās laikā 1944. (lai panāktu, ka vācieši pilnībā iznīcina poļu  neatkarības cīnītāju spēkus) u.c. bija neērti temati Maskavas marionešu - Polijas komunistiskajai varai, tāpēc viņa veikums vairākus gadu desmitus lielākoties palika nezināms. Viens no pirmajiem informāciju par Pilecka misiju Aušvicā sniedza poļu vēsturnieks Juzefs Garlinskis (bijušais Aušvicas ieslodzītais, kurš pēc kara emigrēja uz Lielbritāniju) savā grāmatā "Cīņa Aušvicā: Pretošanās kustība koncentrācijas nometnē" (1975). 

Turpmākajos gados parādījās vairākas monogrāfijas, īpaši pēc komunisma sabrukuma Polijā, kas sekmēja Pilecka dzīves izpēti.