Rīdzinieks

1941. gada 14. jūnijā arī Vidvuda Sveica vecāki un brālis izsūtīti uz Gulaga arhipelāgu. Tāpēc nav brīnums, ka Vidvuds Šveics 1943. gadā nestājas vis VK(b)P rindās, bet leģionā

2. PK laikā ģenerāļa R. Bangerska šoferis,

Pēc kara strādāja Rīgā inventarizācijas birojā, par sadarbību ar padomju okupācijas režīmu apbalvots ar Sarkanās zvaigznes ordeni

Vidvuds Šveics (miris 1963.gadā), aģents ar segvārdu Apogs, bijušais leģionārs, vainojams 9 cilvēku represēšanā, diviem no viņiem piespriests nāvessods

http://www.diena.lv/arhivs/novika-lidzgaitniekus-netiesa-10011301

Lai vēl efektīvāk kontrolētu rietumvalstu izlūkdienestu operācijas un paātrinātu nacionālās pretošanās kustību sagrāvi Baltijā, padomju drošības iestādes ar 1948. gadu sāka savu aģentu iefiltrēšanu Lielbritānijas SIS attiecīgās nodaļas aģentūrā. Padomju puse bija pārliecināta, ka tā iespējams vājināt t. s. Baltijas kārti, ko pēdējie izmantoja diplomātiskajā un politiskajā cīņā ar PSRS. Padomju laika dokumenti liecina, ka viena no pirmajām tāda veida padomju aģentu iefiltrēšanas operācijām saistībā ar Baltijas valstīm aizsākās 1948. gada oktobrī.

Čekas aģents Vidvuds Šveics kā nacionālo pretošanās spēku pārstāvis tika nelegāli nosūtīts uz Zviedriju. Šveicam bija piemērota biogrāfija – latviešu leģiona virsnieks ar lomu Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālajā apvienībā, taču pēc padomju režīma izveidošanās Latvijā ieradās drošības orgānos, nožēloja savu iepriekšējo darbību un apstiprināja gatavību sadarboties. Zviedrijā Šveics ieradās ar LCP aktīvista Osvalda Bīleskalna rekomendācijas vēstuli, kuru uzrādīja ģenerālim Tepferam, kurš savukārt sadarbojās ar Lielbritānijas SIS operāciju vadītāju Baltijas valstīs Makibinu. Latvijas PSR drošības iestādes aģentam bija uzdevušas iegūt ģenerāļa uzticību un ar tā atbalstu uzņemt kontaktus ar britu izlūkdienesta pārstāvjiem. Šveicam bija jāpanāk, lai viņu kā britu izlūkdienesta aģentu vienu vai kopā ar grupu nosūta uz Latviju kāda uzdevuma veikšanai. Čeka bija iecerējusi ar Šveica palīdzību piespēlēt ārzemju izlūkdienestam viltus nacionālās pretošanās kustības aktīvistus, it kā uzticamus cilvēkus.

Ģenerālis Tepfers iekrita čekas izliktajās lamatās un atzina, ka Šveics noteikti jāizmanto britu izlūkdienesta operācijās Latvijā. Viņu iekļāva latviešu, igauņu un lietuviešu grupā, ko SIS plānoja nosūtīt uz Baltiju. Līdzās tradicionālajiem uzdevumiem – kontaktu dibināšana ar nacionālajiem partizāniem, ekonomiskās un politiskās informācijas vākšana – īpašu uzmanību sāka pievērst ziņu iegūšanai par padomju militārajām bāzēm, PSRS kodolieroču programmu.

1949. gada 20. aprīlī Šveics piecu aģentu grupā pāri jūrai devās uz Kurzemi, bet, izvērtējot konkrētos operācijas norises apstākļus, laiva tomēr atgriezās atpakaļ Zviedrijā. Otrreiz grupa uz Baltijas jūras austrumu piekrasti devās no Vācijas.

Operāciju vadīja pats Makibins. 5. maijā britu sagatavotā baltiešu aģentu grupa ar vācu kara laika ātrgaitas kuteri "Lursens–S" izsēdās pie Palangas. Šveics uzreiz atdalījās no grupas un slepeni kontaktējās ar padomju drošības iestādēm. Tika organizēts uzbrukums aģentu grupai, kura laikā divi igauņi tika nogalināti, bet lietuviešiem izdevās aizbēgt. Tādējādi Šveicam radās laba leģenda kā uzticamam cīnītājam. Viena no britu SIS atbildīgajām amatpersonām – Harijs Kars – pat uzskatīja, ka operācija bijusi veiksmīga.

1950. gadā SIS izstrādāja operāciju ar kodētu nosaukumu "Džungļi", kas paredzēja jaunu aģentu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. Naktī no 31. oktobra uz 1. novembri Anglijā apmācītie aģenti Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš tika izsēdināti Jūrkalnē. Šī operācija tāpat bija nolemta neveiksmei, jo abi izmantoja Šveica piedāvātos cilvēkus un adreses. Čeka pat izveidoja viltus nacionālo partizānu grupu "Maksis", kurā iekļāva Berķi un Galdiņu.

1951. gada aprīļa beigās netālu no Ventspils pie Užavas tika desantēta kārtējā SIS aģentu grupa. Tās sastāvā bija trīs latvieši un viens igaunis. Bez izlūkošanas informācijas iegūšanas Makibins uzdeva veikt pārbaudi Berķa un Galdiņa nacionālo partizānu grupā "Maksis", jo angļiem bija radušās aizdomas. Arī šoreiz padomju izlūkdienests nostrādāja filigrāni. Lai novērstu aizdomas, slimo Berķi tika nolemts nosūtīt uz Rietumiem kopā ar "Makša" komandieri čekistu Arvīdu Gailīti. To izdarīja 1951. gada septembra beigās, kad Latvijā ieradās jauna SIS aģentu grupa – latvietis Boļeslavs Pitāns un igauņi Leo Audova un Marks Pedaks. Grupa bija ļoti labi ekipēta un bruņota.

Ar 1952. gadu Lielbritānijas SIS aizvien vairāk nostiprinājās aizdomas, ka viņu slepenās operācijas Baltijas valstīs kontrolē padomju drošības iestādes. Aizdomas pastiprināja neveiksmes ar visiem aģentiem, kuri bija kaut kādos kontaktos ar viltus partizānu grupām "Maksis" un "Roberts". SIS operācijas Baltijā vēl turpinājās līdz 1954. gadam, bet, apsīkstot nacionālo partizānu darbībai, tās pārtrauca.

Trimdā dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija gatavi strādāt Lielbritānijas izlūkdienesta labā, cerot sekmēt savu valstu neatkarības atjaunošanu, taču SIS slepenās operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nebija sekmīgas, jo padomju izlūkdienests tās kontrolēja un neitralizēja. Tas noveda pie tā, ka daudzi iesūtītie baltiešu aģenti tika notverti un nogalināti.