Teodors Zaļkalns (līdz 1930. gadam - Teodors Grīnbergs bija viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu tēlniekiem.

Dzimis Allažu pagasta "Zaļajā Kalnā", zemnieka un tirgotāja ģimenē. 

Zaļkalns mācījās Allažu draudzes skolā, tad Rīgas pilsētas reālskolā.

1893. gadā viņš iestājās Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā (to beidza 1899. gadā reizē ar Gustavu Šķilteru), kur specializējās dekoratīvajā glezniecībā un ofortā.

Pēc mācībām Zaļkalns devās studēt uz Minheni, pēc tam arī uz Parīzi ar mērķi papildināties dekoratīvajā glezniecībā, taču, sastapies ar Ogistu Rodēnu, nolēma kļūt par tēlnieku. Zaļkalns daudz apmeklēja muzejus un īpašu uzmanību pievērsa Ēģiptes akmens tēlniecībai.

Atgriezies Pēterburgā, Zaļkalns strādāja K. Faberžē juvelierizstrādājumu uzņēmumā, kur veidoja modeļus cilvēku un dzīvnieku figūriņām. Vasarās viņš atgriezās mājās un strādāja galvenokārt ar portretiem (šajā laikā tikās arī ar tādiem māksliniekiem kā Janis Rozentāls un Jūlijs Madernieks).

1903. gadā Zaļkalns pārcēlās uz Jekaterinburgu, kur strādāja par mākslas skolotāju. Paralēli viņš arī veidoja portetus un statuetes.

1907. gadā Zaļkalns devās uz Itāliju un Florencē pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnologiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu origināliem.

1909. - 20.g. dzīvoja Pēterburgā, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas pedagogs (1918 - 1919).

1920.g., atgriezies Latvijā, Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā, izveidojis mākslinieku biedrību "Sadarbs".

Kā pasūtījuma darbus veidoja

1929. gadā rakstnieka Jāņa Akurātera (1929) un

1931. gadā dzejnieces Aspazijas krūšutēlus,

1930. gadā dzejnieka Jāņa Poruka kapa pieminekli Meža kapos Rīgā

1933. gadā Fr. Bārdas piemineklī Umurgas kapos

1931. gadā Kazdangā uzstādīja viņa kalto pieminekli Māteru Jurim, bet Plācī cilni Pirmajā pasaules karā kritušajiem.

1937. gadā Centrāltirgū bija paredzēts uzstādīt vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert arī kā Latvijas bekona simbolu, bet šī iecere netika īstenota.

1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā atklāja viņa veidoto Kronvaldu Ata pieminekli.

No 1944. līdz 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un Tēlniecības katedras vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā. 

Pēc Otrā pasaules kara Zaļkalns arī aktīvi sadarbojās ar okupētās Latvijas varas iestādēm. Vēsturē paliekošākā šī laika viņa "ierosme" bijusi aicinājums nojaukt Brīvības pieminekli kā mākslinieciski mazvērtīgu un padomju ideoloģijai kaitīgu. Var teikt, ka pieminekli lielā mērā izglāba Rīgā dzimušās krievu mākslinieces un PSRS autoritātes Veras Muhinas aizstāvība. Padomju laikā gan tika noklusēts fakts, ka T. Zaļkalns bija viens no tiem māksliniekiem, kurš ļoti aktīvi piedalījās Brīvības pieminekļa skiču konkursā. Viņš bija sagatavojis pat 6 dažādus metus piemineklim, taču rezultātā žūrija izvēlējās K. Zāles variantu, Zaļkalnu atstājot 2. vietā un apbalvojot ar 3000 latu prēmiju.

Vienlaikus, visur citur Latvijā šajā laikā tika nojaukti un izpostīti desmitiem Latvijas brīvības cīņām un neatkarībai veltīto pieminekļu.

1945. gadā ieguvis  Latvijas PSR Tautas mākslinieka titulu.

1947—1955. gadā ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu

1947. gadā ievēlēts par PSRS Mākslas akadēmijas īstenais locekli

1957. gadā ieguvis PSRS Tautas mākslinieka titulu 

1971. gadā kļuvis par Sociālistiskā Darba Varoni

***

Pirmie Zaļkalna darbi bija figurāli veidojumi; viņa agrīnā posma dabiem raksturīgs dabiskums, plastiskas formas ("Bronza"), kompozicionāla vienkāršība (nav vairākfigūru kompozīcijas, neparastu izteiksmju vai pozu), materiāli — bronza vai marmors. 

Granītā Zaļkalns veidoja kapu pieminekļus (piemēram, obeliska formas kapakmeni ar tautas ornamentiku, stilizētiem ziediem Emīlam Dārziņam). Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā Zaļkalns veidoja vairākus māmiņu tēlus, kuriem pozēja latviešu bēgles, piemēram, "Stāvošā māmiņa" (1915), "Sēdošā māmiņa" (1916 - 1923), kas ir simboliski tēli.

Zaļkalna veidots pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1928), A. Kronvalda piemineklis Siguldā (1938).

Zaļkalns veidojis arī dzīvnieku tēlus, bijis izcils animālists - "Jēriņš" (1933), "Cūka" (1937). Zaļkalna daiļradi var nosacīti iedalīt trijos posmos:

• impresionistiskais posms ("Ludmila"), Ēģiptes mākslas ietekmes posms, kurā parādās simboliski tēli,
• vispārinājums, atsevišķi kubisma paņēmieni (māmiņu tēli),
• vēlīnais posms (kapu pieminekļi, piemēram, Poruka Meža kapos Rīgā (1930) un Bārdas Umurgas kapos (1933)).

Zaļkalns darbojies arī mākslas kritikā.

Tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā 13, Rīgā no 1967. līdz 1994.g. darbojās memoriālais muzejs.

No 1973. līdz 1988. gadam Latvijas Mākslas akadēmija saucās Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmija.