5. aprīlī mirusi mūsu pirmā un vecākā tēlniece Marija Zaļkalne. M. Zaļkalne dzimusi 1878.gada 9. oktobrī Nikolajevā, Ukrainā. Tēlniecības mākslu viņa apguva Pēterburgā Teodora Zaļkalna vadībā un visu mūžu strādāja līdzās mūsu tēlniecības vecmeistaram akadēmiķim T. Zaļkalnam. Skulpturālo porteretu mākslā viņa tiecās pēc psihholoģiska izteiksmīguma un lakoniskas formu valodas. Viņas daiļrades raža nav bagāta, bet, kopš 1913. gada piedalīdamās mākslas izstādēs (sevišķi rosīgi pēc 2.pasaules kara), M. Zaļkalne atstājusi latviešu tēlniecībā nozīmīgus darbus. Viņas marmorā darinātais „T. Zaļkalna krūšu tēls" ir viens no labākajiem. Par „Urzuliņas portretu" Mariju Zaļkalni Vispasaules istādē Briselē 1958. gadā apbalvoja ar bronzas medaļu. Lielā vecuma un vārgās veselības dēļ viņas pēdējos gados aizsāktie darbi palikuši nepabeigti. Marija Zaļkalne ne dienas nav gājusi Mākslas akadēmijā, bet viņai ir bijusi lielāka laime — mācīties latviešu ievērojamākā tēlnieka ilgstošā vadībā. Viņas skolotāji ir arī lielās mākslas darbu krātuves — Ermitāžas un Aleksandra III muzejs. Būdama 1927. gadā Parīzē, viņa vairākus mēnešus vai ik dienas apmeklē Luvru. Marija Zaļkalne veidojusi nedaudzus žanriskus darbus un animālijas, bet viņas sirds pieder intīmai, plastiskai, izteiksmīgai ģīmetnei. 1913. gadā viņa debitē Pēterpils Mākslas akadēmijā Pavasara izstādē ar marmora galvu „Žeņa". Savu īsto uzplaukumu Marijas Zaļkalnes māksla sasniedz laikā pēc 1944. gada. Rodas ģīmetnes keramikā, bronzā, marmorā. Viņa ar saviem darbiem piedalās apmēram divdesmit piecās republikas, Vissavienības un ārzemju izstādēs. Atcerēsimies Strādnieces galvu (tera kota) vai rūpju pilno Agnesi, divas brīnišķīgas meiteņu ģīmetnes marmorā, dziedātājas Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas sejas nopietnību bronzā, advokāta Vilpiševska galvu un Teodora Zaļkalna krūšutēlu marmorā. Dzīvesbiedra ģīmetne un Urzuliņa ir pērles latviešu ģīmetņu skulptūrā. Jaunībā viņa bija dziedājusi latviešu korī Pēterpilī, dziedājusi arī tautasdziesmas, kuras nelielā rakstnieku un mākslinieku sabiedrībā diriģējis Rūdolfs Blaumanis, tikusies ar „Rūķa" māksliniekiem, sevišķi ar Romānu un Zīvartu. Tādu jautru, jaunības sapņu un nākotnes cerību alkās viņu izveidojis Teodors Zaļkalns 1903. gadā „Bronza" un 1911. gadā "Marmors".

Avots: Tilts, 01.10.1970

           Rīgas balss, 1970