Pēc ilgākām ciešanām 1993. gada 23.novembrī atpestīšanu ar aiziešanu Dieva dārzos guva 1905. g. dzimušais rīdzinieks Rūdolfs Miķelsons, plaši pazīstams vijolnieks. Vijoļspēlei piesaistījās jau agrā jaunībā I pasaules kara gaitās, Sanktpēterburgā, brīvmākslinieka diplomu vēlāk ieguva Latvijas Konservatorijā. Bija gados jaunākais stipendiāts Parīzes Mūzikas akadēmijā. Kad Rīgā atvēra moderno kafejnīcu "Luna", literātu u.c. radošo darbinieku iecienītu satikšanās vietu, veldzi tiem tur sniedza R. Miķelsona vadītais stīgu ansamblis. Pēc Baigā gada Miķelsons vadīja vijoļklasi Latvijas Konservatorijā. Vijolnieka sūtību turpināja 1959. gadā Indianapoles, ASV, simfoniskajā orķestrī, no kura viņu pie sevis atvilināja populārais St.Luisas simfoniskais orķestris, kurā viņš muzicēja 18 gadus. Mākslinieks pēc rakstura bija sirsnīgs un sabiedrisks; bija Indianas Akadēmiskās kopas dalībnieks. Sēro dēls Juris ("American Trans-Air" lidmašīnu sabiedrības vadītājs Indianapolē) ar ģimeni, māsa Alīda Bogdanoviča un draugu pulks visās debesu pusēs.

Avots: Laiks, 15.01.1994

           Jaunākās ziņas, 02.03.1940

Jau Lunas kafejnīcas priekštecē Sudma|a "Monā", tās intīmo gaisotni muzikālā ielogā ietina labs mūziķu ansamblis ar gados jauno, izskatīgo, Parīzes šarma piesātināto Rūdolfu Miķelsonu kā koncertmeistaru. Tas palika it prāvam regulāro cienītāju pušķim, un ne jau par velti toreiz kafejnīcu mamzelītes par viņu jūsmoja ar Aleksandra Čaka pārfrāzēto vārsmu: "Melodija jauku jaukā, līst no stīgu zelta trauka — te tā smejas, saldi lūdzas, pārkāpj žogus, torņus, zvaigznes, sirdi ņem un projām aiznes..."; Neapturamais laika skrējiens tagad aiznesis 80-tajā gadskārā pašu meistarmūziķi, kam nu lociņš pakārts uz naglas Indianapolē... Rūdolfs Miķelsons, kas piedzima 1905.g. 11. augustā Rīgā, apskaužami ātri ieguva "brīnumbērna" slavu - 5 gadu vecumā viņš jau čīgāja pēc notīm pie Epšteina Gižicka mūzikas skolā, kur klavieres bungoja 7 gadus vecā Lilija Kalniņa, kas izauga par ievērojamu mūsu kamermūziķi (apprecēja prof. Ozoliņu). Kalniņas tēvs bija viens no pirmajiem latviešu klavierbūvētājiem. Kad Miķelsonam bija 9 gadi, viņš bija otrais koncertmeistars Pāvula Jurjāna organizētajā latviešu operas vienībā, bet 10 gadu vecumā jau plūca publikas aplausus kā solists Nikolaja Aluāna rīkotajos labdarības koncertos par labu latviešu strēlniekiem. Kad 1. pas. kara bēgļu straume aiznesa arī jauno vijolnieku uz Krieviju, tas, prof. Jāzepa Vītola ieteikts, mācās Pēterpils ķeizariskajā konservatorijā pie slavenā vijoļspēles tehniķa ungāra Leopolda Auera. Mūsu izglītības ministrijas Kultūras fonda daļas vadītājs mag. iur. A. Šnornieks vēlāk rakstīja, ja revolūcija nebūtu pārtraukusi R.M. studijas pie prof. Auera, pēdējais no jaunā rīdzinieka būtu izveidojis starptautisku slavenību, līdzīgu Viļņā dzimušajam Jašam Heifecam, kas arī bija Auera skolnieks. Pēc revolūcijas, līdz atgriešanai dzimtenē, M. mācās Maskavas konservatorijā un ir solists Borisova teātrī. 1924. g. mūsu Kultūras fonds piešķir R. M. stipendiju studijām Parīzē pie prof. Lisjena Kapē (Capet) sagatavoties pedagoģiskam darbam Latvijā. 1926. g. Miķelsons kā pirmais latviešu vijolnieks sarīko Parīzē koncertu, kurā komponiste pianiste Lūcija Garuta atskaņo savu M. veltītu sonātu vijolei un klavierēm. Rīgā atgriezies, M. ir solists radiofonā, koncertmeistars Dailes teātrī, kādu laiciņu ar lociņu pelna "labu naudiņu" Monas (vēlākajā Lunas) kafejnīcā, ik pirmdienas vakarus ar savu ansambli sniegdams stilizētu koncertprogrammu. Prof. Jāzepa Vītola aicināts, 1929. g. ir docents, vēlāk profesors, Latvijas konservatorijā. Bēgļu gaitās Vācijā. 1944.— 49. g. koncertē angļu militārās pārvaldes sarīkojumos. Izceļo uz Austrāliju, kur strādā par tulku, 1959. g. pārnākot uz Indianapoles simfonisko orķestri ASV. Pēcāk spēlē Ziemeļkarolinas (1961. g.), bet no 1963. līdz 81 gadu vecumam, kad aiziet pensijā, St. Luisas simfoniskā orķestrī.

Avots: Latvija Amerikā, 24.08.1985 Mikelsona jubilejas sakarā

****

Dēls - Juris Georgs Miķelsons (dz.1937.g. 8.apr., citur minēts 1938.gada 1.janvāris). No 1950.gada dzīvo ASV. Studējis žurnalistiku, mācījes vairākās aviācijas pilotu skolās. 1967-1973 galvenais pilots un saimn. direktors aviisabiedrībā Voyager 1000 travel club. 1973.g. dibinājis un līdz 2005.g. vadījis aviosabiedrību ATA  Airlines. Sieva - Muriel, vijolniece; bērni - Jay, David. 2021.gadā uzņemts Indianas aviācijas slavas zālē.