Kārlis Nīcis dzimis 1888. gada 18. jūlijā Eķengrāves pagasta Zīlītēs. Tās ir mežsarga mājas un par to lietošanu jāatkalpo graudā: jādedzina ogles muižas vajadzībām, jādod zināms skaits darba dienu lielo darbu periodos. Ģimenē, bez tēva Jurģa un mātes Jūles, ir vecaistēvs, vecāmāte un četri bērni. Vecākais brālis Jānis 8 gadus vecāks par Kārli, māsa Otīlija 5 gadus vecāka, un mazā māsiņa Anna piedzimst, kad Kārlim ir seši gadi. Kārlītis dziedāšanu sācis ar kādu ceturto vai piekto mūža gadu, skatīdamies mātes dziesmu grāmatā svētdienas rītu pātaru laikā. Dziedāšana veikusies un sagādājusi prieku, un meldijas pašas "gājušas" galvā.

Eķengrāves pagastu Latvijas laikā pēc tuvējā Viesītes ezera un Viesītes upes pārdēvē latviskā un daiļskanīgākā vārdā par Viesītes pagastu. Kā tādu mēs to pazīstam arī tagad. Kad Kārlim seši gadi, to „ieceļ" par teļu un aitu ganu. Īstais lopu gans vēl arvien ir lielākais brālis, bet sīklopus novaldīt, lai tie, mežā ganoties, nenoklīstu no bara, nākas Kārlim. Kārlim deviņi gadi, kad ģimene Jura dienā pārceļas uz jaunu dzīves vietu. Pilskungiem mainoties un jaunajam palielinot klaušu apmērus, tie tēvam vairs neliekas samērīgi ar māju vērtību. Viņš iepērk meža gabalu un nolemj tur izcirst pats savu saimniecību. Tur ģimene pārceļas uz dzīvi un ar īstu latviešu neatlaidību sāk līst līdumu un kopt saimniecību. Kārlis sāk savas skolas gaitas Eķengrāves skolā. Galva viegla, un Kārlis skolu beidz ar uzslavu. Par atjautīgo zēnu ieinteresējas palīgskolotājs, kas vasaras brīvlaikā sagatavo Kārli uz Jēkabpils apriņķa skolu. To Kārlis beidz 17 gadu vecumā un būtu gudrojis par tālākām studijām Kalnu institūtā, ja tēvam būtu bijis pa spēkam sūtīt dēlu tālumā skolā un segt ar to saistītos izdevumus. Tā šo vēlēšanos neizdodas reālizēt. Ap Kārļa skolas beigšanas laiku apkārtni pārstaigā 1905. gada revolūcijas strāvojumi un tiem sekojošais "dragūnu vilnis". Jaunie Nīči nav nekādi aktīvie ne vienā, ne otrā pusē, tādēļ tiešas briesmas nedraud. Noder Kārļa krievu valoda, ko skolā iemanījies un kas izglābj ne tikai dzimtas pārtikas krājumus, bet arī māsas godu. 18 gadu vecumā Kārlis pāriet uz Jelgavu pie tēva māsas. Maize jāpelna pašam, un pirmo laiku viņš to mēģina darīt dzelzs lietuvē. Tās karstums tomēr lauku zēnam, kas pieradis pie svaiga gaisa un brīvas telpas, nav paciešams, un jaunais Nīcis pārceļas uz Rīgu. Pirmās gaitas arī tur nav vieglas. Par 50 kapeikām dienā viņš "lādē" kuģus, līdz izdodas dabūt darbu Rīgas 2. stacijas kancelejā un dzīve kļūst ciešamāka. Kārlis Nīcis pieteicas Izglītības biedrības korī un mācās dziedāšanu un mūzikas teoriju Gižicka mūzikas skolā Aleksandra bulvārī. Pirmais skolotājs ir vēlāk labi pazīstamais Latvijas konservātorijas mācībasspēks Pauls Sakss. Skolas direktors Nikolajs Alunāns, Ādolfa Alunāna brālis. N. Alunāns ir arī Jaunā teātra orķestra diriģents, un Nīca ceļš līdz skatuvei nebūtu nemaz tik garš, ja nesāktos Pasaules karš. Kārli Nīci iesauc, un jādodas „sist" vāciešus Austrumprūsijā. Tas nav viegli, jo vācieši ieroču ziņā krieviem stipri priekšā. Kur krievi ar savām plintēm, vācieši pretī ar ložmetējiem. „Nober" tikai pa kārtai, un puikas „veļas" viens pēc otra. Pēc pāris mēnešiem arī Nīča kājā „iesēžas" vācu šrapneļa šķemba un karošana jāpārtrauc. Kad no slimnīcas atkal izlaiž, dzimtajā pusē jau priekšā vācieši. Vietu, kur tādā gadījumā veseļoties, atļauts izvēlēties pašam. Nīcis nolemj to lietderīgi izmantot. Uz kartes redzams, ka frontei vistālākā vieta Krievijas robežās ir Vladivostoka, Klusā okeāna krastā. Pārcelšanās atļauju Nīcis iegūst bez grūtībām, bet mēnesi pavada ceļā vien. Harbinā muitas kontrole. Jāpāriet Ķīnas robeža, jo apgabals pieder Ķīnai, bet krieviem tiesības tam cauri sūtīt savus vilcienus. Muitas kontrolieris, slaida auguma cilvēks, ievēro, ka Nīcis nāk no Kurlandskajas guberņas. — Tātad jūs runājat latviski! — Kontrolierim brālis dzīvojot Vladivostokā, tam piederot tur alus brūzis, un par latviešu trūkumu šajā pilsētā nebūšot jārūpējas. Tā arī izrādās. Vladivostokā kādi 3000 latvieši, un pastāv arī Latviešu biedrība. Darbojas universālveikals, kur koloniālnodaļu vada kāds latvietis, un Nīci pieņem šajā nodaļā darbā. Tur viņš nostrādā gandrīz gadu, līdz veikalam filiāli atver arī kaimiņu pilsētiņā un Nīci izrauga par tās vadītāju. Bet jaukajam slimības atvaļinājumam pienāk arī beigas un jāpieteicas kara klausības komisijā. Neko darīt. Starplaikā Nīcis uzzinājis, ka mācītus amatniekus patur darbam turpat vietējā cietoksnī. No tēva viņš savā laikā iemanījies ar kokiem apieties, tādēļ droši pieteicas par galdnieku un nonāk Vladivostokas artilērijas cietoksnī. Pulkā darbojas orķestris, tajā Nīcis spēlē vijoli un mandolīnu, bet pulka balalaiku orķestrī dombru. Mācībās jāpiedalās, nakts dežūras jāpilda, bet iespējams arī aizbraukt uz pilsētu un satikties ar draugiem. Tā tas turpinās līdz 1917.gada otrajai pusei, kad arī Vladivostokas artilērijas pulku sūta uz fronti. Brauciens ilgst vairāk par mēnesi, un līdz Pliskavai "varoņu" skaits sadilis uz pusi. Atlikušos nākas sadalīt pa dažādām citām frontes vienībām. Ceļā notiek arī nelaimes. Nīča draugi sapulcējušies ešelona pēdējā vagonā. Vagona tilpums piemērots 8 zirgiem vai 40 cilvēkiem, un Nīcim tur vairs vietas neiznāk. Viņam jābūt mierā gulēt kādā lažiņā vienā no vidējiem vagoniem. Bet kādā naktī, dzelzceļa uzraugu nolaidības dēļ, pa nepareizām sliedēm novirzīts, cits vilciens iedrāžas ešelonam astē un pilnīgi sadragā piecus pēdējos vagonus. No trieciena Nīcis tikai noveļas no savas lāvas. Draugu vairs nav ... Tikko pāri Urāliem, apstākļi krasi mainās: inflācija, bads, un  jāpiedalās „izpolkomu", „izkosolu" un citos „mītiņos". Pēc pulka izformēšanas Pliskavā Nīcis nonāk Valkas artilērijas pulka kancelejā. Nav ko ēst. Maize kā akmens. Zirgi nograuž sava aploka kārtis. Bet Valkas stacijā pastāv kantīne caurbraucēju apgādei. Kancelejas ierēdņi nebūtu savu uzdevumu augstumos, ja neprastu izrakstīt komandējumu apliecības un tādā kārtā papildināt niecīgos pārtikas krājumus. Tā pienāk 1918. gada pavasaris. lespējams demobilizēties. Nīcim izdodas iepazīties ar vietējās komisijas ārsti, žīdieti, tātad arī nekrievieti. Vai smēķējat? Nē! Nu, tad 24 stundas pirms komisijas sasmēķējieties, cik iespējat! Tā notiek. Otrā dienā piecu locekļu komisija, kuras vienīgā ārste minētā žīdiete, atzīst Nīci par "nāves kandidātu" un tātad armijai nederīgu. Atgriezies Vladivstokā, Nīcim izdodas dabūt darbu ostas policijā, lai tulkotu ķīniešu pases, kas rakstītas angliski. Dzīvoklis atrodams pie vietējiem latviešiem. Šajā darbā Nīcis nostrādā apmēram gadu, pēc tam neilgu laiku dzelzceļa kancelejā. 1919. gada otrā pusē sabrauc lielāks skaits atvaļināto karavīru. Sabiedriskā dzīvē rosība liela. Latviešu biedrībā spēlē teātri. Nīcis nolemj papildināt savu izglītību un vietējā mūzikas skolā mācās dziedāšanu pie prof. Lugarti, bet tehnikumā — grāmatvedību. Lai materiālos apstākļus uzlabotu, Nīcis liek lietā savu fotoaparātu. Ostā stāv daudz amerikāņu, angļu, franču kuģu. Karavīru daudz, bet skatu kartīšu sveicieniem uz mājām nav. Nīcis izbrauc ostā, nofotografē labākos skatus un nokopē kādas simts kartītes. Amerikāņu kuģī tās izķer uz vietas. Formējas Imantas pulks ģenerāļa Kureļa vadībā, kas 1920. gada sākumā ar kuģi Dania sāk atpakaļbraucienu uz Rīgu. Liepājā 1300 cilvēku lielais pulks nonāk īsi pirms Jāņiem. Nīcis atceras, ka liepājnieki mudinājuši atbraucējus apmeklēt vietējo kabarē. Kad tur dziedātāji viens pēc otra mēģinājuši iepriecināt tautu ar dziesmām krievu valodā, imantieši, kā viens, piecēlušies un pametuši zāli tukšu. Liepājā gatavojušies uzvest teātra zālē komēdiju Smalki ļaudis, kur arī Nīcim būtu jāpiedalās, bet pienākusi pavēle pulkam doties tālāk uz Rīgu, kur tas izklīst. Pāri paliek tikai nodibinātās draudzības. 1920. gadā Nīcis iestājas Latvijas konservātorijā un mācās dziedāšanu pie latviešu izcelsmes tenora Vitinga, bijušā Marijas teātra dziedoņa. Tajā pašā laikā viņu pieņem Nacionālās operas korī un bez tam uztic arī nelielas solo partijas. Pirmā no tām ir Rūbinšteina operā Dēmons. Studijas konservātorijā Nīcis beidz 1925. gadā un ar Kultūras fonda piešķirto naudas balvu, divi tūkstoši latu apmērā, dodas uz Itāliju reizē ar dziedoni Marisu Vētru turpināt dziedāšanas studijas. Viņš nonāk Kapri salā pie prof. Kannones (Cannone) un mācās pie viņa 6 mēnešus. Pēc atgriešanās Latvijā Nīcis turpina darbu Nacionālā operā, sarīko vairākus patstāvīgus koncertus, dzied radiofonā. Viņam piešķir arvien atbildīgākas lomas. Zīmīgi, ka kritikās par Nīci nekur nav lasāmas pulgojošas atsauksmes. Tad Nīča dzīvē notiek jauns lūzums. Operas vadība īstu kontraktu vēl arvien nepiedāvā, un tādēļ Nīcis nolemj apskatīties citur pasaulē. 1927. gada novembrī Nīcis rīko savu atvadīšanās koncertu. Pēdējo reizi Rīgā Nīcis dzied radio raidījumā 1928. gada 4.februārī. Kopā ar vijolnieku Rūdolfu Miķelsonu viņš apspriež Amerikas vilinājumus. Jaunākās Ziņās parādās intervija ar virsrakstu: Kāpēc jūs atstājat Nacionālo operu? Aizeju no Nacionālās operas ne intrigu, ne aprēķina, ne citu kādu sevišķu iemeslu dēĻ bet tādēļ, ka mana aiziešana bij jau agrāk nolemta. Jau pagājušā sezonā sarakstījos ar Amerikā dzīvojošiem latviešiem, kas mani aicināja braukt uz Ameriku un sarīkot veselu rindu koncertu latvju kolonijās. Bez tam esmu arī liels nemiera gars, kas pārāk ilgi nevar nosēdēt vienā vietā. Nenoliedzu, ir arī bijušas dažādas nepatikšanas un sarūgtinājumi visā tai laikā, kamēr darbojos mūsu operā. Daudzreiz esmu juties aizskarts kā mākslinieks, jo redzēju, ka ne tikvien man, bet arī daudziem citiem darīja pāri. Bez sliktās saimniekošanas agrākai operas vadībai vēl var arī to pārmest, ka viņa nelaida pie darba vienu otru, kas sajuta sevī spējas un gribēja sevi parādīt kādā lielākā partijā.
Uz Ameriku brauksim abi ar vijoļu virtuozu Rūdolfu Miķelsonu. Līdz tam laikam darbošos operā, par ko esmu jau vienojies ar direkciju. Pēc līguma Amerikā koncertēšu vienu gadu, pēc tam ceru atkal atgriezties Nacionālā operā, kura man tomēr ir mīļa. Uz jautājumu, vai prombūtne no operas neietekmēs Nīča mākslinieka attīstību, viņš saka: Nedomāju vis. Pēc manām domām, nevienam skatuves māksliniekam nevajadzētu pārāk ilgi „sēdēt" vienā vietā. Tas mazina publikas interesi par viņu. Runājot par mani, jāsaka, ka nebūt nedomāju palikt tik ilgi projām no skatuves, lai varētu kaut ko zaudēt no savas mākslinieciskās īpatnības. Ceru pa prombūtnes laiku arī iepazīties ar pasaules ievērojamāko centru mākslas sniegumiem un gūt daudz svaigu ierosinājumu.

Bet iebraukšanas noteikumi Amerikā ir komplicēti, formalitātes velkas ilgi, un, bez tam, pusgada laikā jāatrod pastāvīgs darbs, citādi tūlīt jāatgriežas mājās.

Nīcis pārdomā vēlreiz, atminas Vladivostokas laikos dzirdētos nostāstus par Sidneju un Austrāliju vispār un padodas kārdinājumam uz kartes izvēlēties iespējami tālāko ceļa mērķi. 1928. gada 14. aprīlī viņš 40 gadu vecumā ar kuģi Commissaire Ramel iebrauc Austrālijā. Lai gūtu pareizu uzskatu par Kārļa Nīča pirmajiem soļiem piektajā kontinentā, jāmēģina iedomāties, ko toreizējai Austrālijai bija iespējams piedāvāt iebraucējam no Eiropas. Ziemeļnieka uzmanību vispirms saista krāšņā dienvidu daba. Jaunpienācēja dzīvē un darbā tai tomēr svarīgas nozīmes nav. Ja Nīcis atstāja Eiropu, neapmierināts ar tās noraidošo nostāju pret viņa talantu, tad jājautā, ko gan viņš drīkstēja cerēt Austrālijā?  Austrālijas Nacionālās operas pamati tiek likti tikai 1956. gadā, t.i., 28 gadus pēc Kārļa Nīča iebraukšanas Austrālijā. Un pat tajā laikā dziedātāju normālais dzīves veids ir nomadiskas dabas, ceļojot no vienas pilsētas uz otru. Pastāvīgs operas orķestris sāk darboties tikai 1967. gadā, un tikai kopš tā laika dziedātāji vairs nav atkarīgi no vietējo orķestru brīvā laika, bet tiem ceļo līdz pašu orķestris. Mēģinot iedomāties Nīča stāvokli 1928. gadā, nāk prātā vecais latviešu sakāmvārds: No skopa vēl kaut ko izspiedīsi, bet no tukša nekā! Tajā laikā darbojas radiostacijas, ir mēmās filmas ziedu laiki, kur uzvedumu starpbrīžos parasts sarīkot nelielus vokālus priekšnesumus, notiek atsevišķu uzņēmīgu cilvēku rīkoti koncerti un darbojas iebraucēja itāliešu Grand-opera, kas brīžam sarīko izrādes lielākajās Austrālijas pilsētās. Jaunpienācējam jāspēj atrast šajās izdarībās sev brīvu stūrīti, kur piespiesties. Viss tas jāpatur prātā, lai pareizi novērtētu Nīča pūles un panākumus jaunajā kontinentā. Vispirms Nīcis dodas uz Sidnejas radiofonu. Te ir viņa raksts Jaunākām Ziņām 1928. gada jūlijā: Pirmā latvju dziesma Austrālijas radiofonā. Austrālieši par Latviju zina tikpat daudz, cik latvieši par Havaju salu un mežoņu ciltīm. Daži domā, ka tā atrodas Amerikā, citi, ka Karpatos, bet ja saka, ka pie Baltijas jūras, tad nelīdz ne zāles, ne plāksteris — tu esi krievs! Raksturīgs gadījums man bij Sidnejas radiofonā, kur programmā biju ievietojis blakus kādai Čaikovska kompozicijai arī Jāņa Mediņa dziesmu Ak jūs atmiņas. Programmas vadītājs teica, ka divas krievu dziesmas vienā programmā būšot par daudz. Neatlika nekas cits kā abas dziesmas turpat uz vietas nodziedāt. Tik tad viņš sāka interesēties, vai mums esot arī citas tikpat brīnišķīgas dziesmas. Rādīju viņam dažas Vītola, Zālīša un citu mūsu komponistu dziesmas, un viņš mani lūdza arvien likt pa kādai latvju dziesmai programmā, ko es, protams, ar lielāko prieku arī darīšu. Tā 1928. gada 15. jūlijā Sidnejas radiofonā pirmo reizi atskanēja latvju dziesma. Pēc tam man gadījās runāt ar kādu latvieti no provinces, kas tanī vakarā klausījies radio un dzirdējis dziesmu skaidrā latviešu valodā. Neesot varējis savām ausīm ticēt, kamēr piesaucis otru biedru latvieti, un tikai tad pārliecinājies, ka dzirdētais nav hallucinācija. 1929. gadā notiek Sidnejas karaliskās filharmonijas sabiedrības rīkotais Vāgnera operu koncerta uzvedums, kur Nīcis dzied Loengrīnu un stūrmani Holandietī. Turpinās piedalīšanās radio raidījumos, nākas dziedāt Manriko Trubadūrā un Ļenski Oņeginā u.c.
Kritikas labas, var domāt, ka Nīča karjerai nekas nestāvētu ceļā, ja pieprasījums pēc mākslas Austrālijā būtu tāds pats kā Eiropā. 1932. gadā Nīcis sāk savu mūzikas studiju un piedāvājas organizēt arī citu ieinteresētu mūziķu koncertus. 1933. gada oktobra un novembra mēnesī ABC (Australian Broadcasting Commission) rīko Melburnā Brāmsa un Vāgnera festivālu, kur Nīcis dzied Loengrīnu, Ēriku Holandietī un Parzifalu. 1934. gada 29. jūlijā Sidnejas radiofons visai Austrālijai noraida latvju nacionālo programmu. Tur vispirms nolasa ziņas par Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, Latvijas vēsturi un latvju mūzikas attīstību, un pēc tam koncerts ar solo dziesmām un duetiem, piedaloties Emīlijai Jurevič-Cielavai un Kārlim Nīcim.
1937. gadā Kārlis Nīcis saņem angažementu Jaunzēlandes radiofonā. Divu mēnešu kontrakts pagarinās uz astoņiem mēnešiem, un Nīcis apceļo visu zemi, dziedādams galveno pilsētu radiofonos. No 1938. līdz 1940. gadam Nīcis ir atkal atpakaļ Austrālijā, piedalās koncertos un rīko tos arī citiem māksliniekiem. Austrāliešu presē parādās atsauksmes par operām un dziedoņiem, arī par Nīci. 1928. gada decembrī Sydney Morning Herald kritiķis par Nīča dziesmu vakaru raksta: Nīcis ir tenors, kas pārvalda balsi un parāda savu individuālitāti, temperamentu un ievērojamas raksturotāja spējas. Dažreiz viņam gadās neparedzēti pārspīlējumi, bet tie domāti, lai pavairotu izjūtu spēku un gūtu bagātāku iespaidu. 

Ar saviem sarīkojumiem vien visa gada materiālai iztikai tomēr nepietiek. Nepieciešams solīdāks nodrošinājums. Nīcis atminas, ka mācījies arī grāmatvedību. Kādai no dziedātājām, ko mūziķa gaitās nācies sastapt, ir laulātais draugs, kam pieder rūpniecības uzņēmums un līdz ar to grāmatvedības birojs, kur viņu pieņem darbā.
Tā pienāk Otrais pasaules karš un pēc tā lielais imigrantu vilnis. 1947. gadā Austrālijā ierodas pirmais iebraucēju transports. Pirmais latvietis, kas to Bonnegillā apmeklē, ir Kārlis Nīcis. Pie šī paraduma viņš turējies arī visos vēlākos gados, sagaidīdams katru ienākušo atbraucēju kuģi, apciemodams katru nometni. 1947. gada 3. oktobrī Kārlis Nīcis kopā ar F. Brūveri un K. Šicu dibina Austrālijas latviešu labdarības biedrību, no kuras 1952. gadā izveidojas Sidnejas latviešu biedrība. Austrālijas latviešu labdarības biedrība Sidnejā reģistrēta kā labdarības biedrība un tai nav juridiskas personas tiesību. Pie tās tomēr darbojas tūristu kopa, sporta kopa un, sākot ar 1951. gada vidu, jauktais koris. Sidnejas latviešu teātris atklāj darbību ar Mārtiņa Zīverta lugas Tīreļpurvs izrādi 1951. gada 6. janvārī. Teātra pirmais valdes priekšsēdis ir Kārlis Nīcis, kas šajā amatā sabijis līdz 1953. gadam. 45 gadus Nīcis bijis arī reģistrēts tiesu tulks un dokumentu tulkotājs. Šis atbalsts bijis jāsniedz vienam otram latvietim, kam angļu valoda sagādājusi grūtības. Tāpat daudz ir to, kam ar Nīča padomu vai palīdzību izdevies atrast spējām atbilstošu nodarbošanos. Nīcis piedalījies arī Sidnejas ev.-lut. draudzes dibināšanā. Būdams Pirmo Austrālijas latviešu kultūras dienu rīcības komitejā, izstrādājis visu kultūras dienu programmu un noorganizējis tās norisi. 1952. gadā Nīcis atlicina laiku arī vēl 40 gadu skatuves darbības jubilejas koncertam Sidnejas konservātorijas zālē, kur piedalās arī pianiste Mirdza Stūre un pavadītāja Teodora Peidže.
Sākot ar 1953. gadu Kārlis Nīcis raksta recenzijas par latviešu mākslinieku koncertiem, uzrakstīdams ik gadus ap 15 recenziju, un turpina to līdz 1969. gadam. Pēdējo reizi Nīci uz skatuves dzird Latvijas konservātorijas 50 gadu pastāvēšanas atceres koncertā 1970. gada 12. jūnijā, kur piedalās seši Latvijas konservātorijas bijušie audzēkņi: Elvīra Arone Freimane, Olga Pijole, Kārlis Nīcis, Mirdza Stūre, Voldemārs Rullis ar Sidnejas Latviešu biedrības jaukto kori un Otto (Oto) Kārkliņš, kas referē par Latvijas konservātorijas darbību. 

Nīcim pieder vienā no zaļākajām Sidnejas priekšpilsētām nams ar krāšņu dārzu, vienlaicīgi pilnu ziedu un augļu, kā jau tas īstam dienvidzemju dārzam pienākas. Tur, gan brīvā dabā, gan paša celtā siltumnīcā, Nīcis audzina savu kaktusu izlasi. Kā katram posmam savā ilgajā mūžā, viņš arī vecuma dienām mācējis atrast piemērotu nodarbību. Nīcim pieder apm. 3000 kaktusu, pārstāvētas gandrīz visas līdz šim pazīstamās šķirnes. Viņš piedalās arī izstādēs.Tā Nīča ikdiena vienmēr ir skaistuma apvīta.

Avots: Latvju mūzika, 01.01.1983

Miris Sidnejā.