Dzimis 1873. gada 6. decembrī  mežsarga ģimenē Dignājas Jaunzemos. Agrā jaunībā kļūst skolotājs un rosīgs sabiedrisks darbinieks — pirms 1905. gada sevišķi Jēkabpils saviesīga biedrībā. Piedalījies arī revolūcijas kustībā un, cariskās Krievijas žandarmērijas vajāts, emigrē no Latvijas—vispirms uz 
Poliju, tad uz Brazīliju, kur Akuraters ir kādas sporta biedrības kapelmeistars.

Ar brāļa Jāņa palīdzību P. Akurātcram rodas iespēja 1928. gadā atgriezties Latvijā. Se viņu atkal gaida rosīgs darbs gan skolā, gan sabiedrībā.

No 1934. gada līdz 1941. gada pavasarim P. Akuraters ir daugavpilietis. Strādādams dažādās Daugavpils pamatskolās, ir rosīgs ari ārpusskolas kultūrālos pasākumos — sevišķi muzikālā darbībā. 

Kad 1937. gadā kādā drūmā novembra svētdienā Daugavpils pilsētas 3. pamatskolā sanāk pieci pamatskolas skolotāji, lai pārrunātu skolotāju orķestra dibināšanas iespējas, P. Akuraters ir starp tiem. Orķestri nodibina, un Akuraters uzņemas kontrabasista pienākumus. (Tajā pašā laikā viņš lr aktīvs skolotāju korists). Sirmais kontrabasists ir viens no viskārtīgākiem un apzinīgākiem mūziķiem. Bet ja viņš ierodas orķestra mēģinājumā savu partiju nezinājis, to iestudē pirms mēģinājuma, un šajā sakarībā bieži var redzēt veco Akurateru (kā orķestrī mēdza viņu titulēt) pa krēslainām ielām slīdam ar kontrabasu uz muguras no mēģinājuma mājās vai uz mēģinājumu. 

Kad orķestris, kā plaša simfoniska vienība, pāriet Daugavpils latviešu biedrībā un mēģinājumi notiek Vienības nama koncertzāles balkonā, tad Akuratera kontrabass bieži labu laiku pirms mēģinājuma sakuma jau trīcina zāles plašo telpu. Ja kādreiz gadījās, ka sevišķu iemeslu dēļ Akuraters nevarēja mēģinajumā ierasties un ari par to paziņot, 
tad sirmais mūziķis bērna pazemībā un sirsnībā nākošā mēģinājumi lūdza diriģentu viņu atvainot Tādas reizēs vienam otram jauneklim patiešām pienākuma un atbildības sajūta lika ausim sārtot. Koncertos Akuratera tēva svinīgā pozā ir kopā ar savu instrumentu, un, 
galvu mazliet noliecis, manāmi caur pieri skatīdamies, skaita pauzes un seko diriģenta žestiem. 
Čakls, asprātīgs, iecienīts un mīļš bija Pēteris Akuraters. Tagad ir atkal novembris. Dzestras, zeltainas rudens dienas mainās ar drūmām, mirkli miglotām, atkal skolās čalo Jaunības prieks, un mūzikas mīļotāji pulcējas kalpot mūzikas dievei, bet vecā Akuratera viņu vidū vairs nava.

TT, Daugavas Vēstnesis, Nr.260 (07.11.1943)

***

Mazmeitas dziedātājas Ievas Akurateres stāsts:

Pēteris strādā par skolotāju, spēlē orķestrī, bet sirdī un darbos ir riktīgs 1905. gada revolucionārs (mājas arhīvā glabājas lapiņa, kurā melns uz balta rakstīts, ka baznīcā kaismīgu runu pret caru turēs Pēteris Akuraters). Kad melnā sotņa viņam dzen pēdas, Pēteris bēg uz Jēkabpili, no turienes uz Poliju, kur tiek sagūstīts, bet nāves soda priekšvakarā izbēg. Liktenis viņu aizsviež uz Brazīliju, kur staltais latvietis ar falšu vārdu Ādams Verbickis iemīlas dižciltīgā un dzirkstīgā poļu muižniecē Marjā Kuharskā, atraitnē ar trim bērniem, kuras vīrs gājis bojā džungļos. Necik ilgi — bērnu bariņu papildina meita Vanda un divi dēli — Jānis un Voldemārs (Ievas tēvs). Pēteris strādā gadījuma darbus, dodas peļņā uz Urugvaju, Paragvaju un Argentīnu, muzicē un dibina orķestrus, līdz neatkarīgās Latvijas laikā ģimene atgriežas Latvijā, kur Pēteris strādā par skolotāju Daugavpilī, Krāslavā, Jēkabpilī, Biržos un Secē, bet 1934. gadā nodibina Daugavpils skolotāju orķestri.

Bet Pētera brālis, dzejnieks revolucionārs Jānis Akuraters apprec mājskolotāju Mariju Annu Dišleri (viņu meita vēlāk kļūs par pazīstamu literāti) un pievēršas sabiedriskajai darbībai, 1918. gadā rosīgi līdzdarbojoties Latvijas brīvvalsts dibināšanā. Tieši Akurateru mājās visus padomju laikus glabājās pirmais Latvijas karogs — tas pats, kurš plīvoja pirmajās Atmodas laika demonstrācijās 1991. gadā. Vācieša ielā izveidots Jāņa Akuratera muzejs.

(Ieva. Pagātnes atmiņas Dace Judina, Rīgas Balss (08.01.04.))