Tulkotāja, dzejniece, [precējusies ar agronomu Frici Osi (bijis izsūtījumā, pēc atgriešanās miris 1976.gadā; rakstnieka Jāņa Akuratera meita]

Laima ir beigusi Rīgas 3. pilsētas ģimnāziju un 30. gados studējusi Latvijas Universitātes Filozofijas un filoloģijas fakultātē Romāņu filoloģijas nodaļā. 1938. gadā viņas atdzejojumā iznāk izcilā itāļu renesanses autora Frančesko Petrarkas „Soneti madonnai Laurai”. Laimas tulkojumā ir publicēti arī Viljama Šekspīra, Dantes, Šarla Bodlēra, Alfrēda Misē un daudzu citu autoru darbi no angļu, franču, itāļu un krievu valodas.

Talantīgas personība, kuru laikabiedri raksturoja kā smalku, trauslu un dziļu, kuru pārvērta notikumi, kas sekoja pēc 1940.gada, kuras jaunība pagāja jaunajā Latvijas valstī, bet karš un okupācija izpostīja sapņus, ieceres, degradēja vērtības, samala likteņus.

Viņa nekādi nav spējusi iztapt okupācijas cenzoru prasībām un redaktoru pamācībām, tālab sekojusi klusēšana. Laiku pa laikam radušies origināldzejoļi, no kuriem neviens nav lespiests. 50.gadu otrā pusē grūti saslimusi, Laima Akurātere bija rakstījusi sev pašai veltītu rekvlēmu, no kura te kāds fragments:
Aizsaules gaišajos dārzos
Mieru un ialml mums gūt,
Aizsaules gaišajos dārzos
Mūžīgā saskaņā būt.
Dzīves skaistuma mirkļi
Mūžīgā daiļumā plauks,
Bezgala pilnības ilgas
Dieva pagalmos sauks.
Viss pēckara laiks, bet jo sevišķi pēdējie gadi nelaiķei bija ļoti grūti. Viņai vajadzēja būt savas jau 82 gadus vecās un ļoti slimās mātes kopējai. Abas dzīvoja ļoti nabadzīgi. Dzimtenes apciemotāji liecina, ka Laima Akurātere redzēta ejam pa Rīgu skrandainā apģērbā. Zīmīgi, ka uz Rietumiem rakstītās vēstulēs viņa atkārtoti citēja tēva vārdus: "Un maize dienišķā, vai daudz man vajag tās?..." Bet viņai bija ari tēva lepnums, kas liedza lūgt pēc palīdzības. Kādā vēstulē lasāms: "Vai nevarētu man piekrist, ka cilvēcīgāk lr atteikties no cilvēcības, ja cilvēkam tā ir pārāk sāpīga" . (Laiks, 27.09.1969)