Nikolajs Rērihs (krievu: Николай Константинович Рёрих, vācu: Nicholas Roerich, dzimis 1874. gada 9. oktobrī [v.s. 27. septembrī], miris 1947. gada 13. decembrī) bija vācbaltiešu cilmes krievu gleznotājs, ceļotājs, rakstnieks un domātājs. Viņš ierosināja pieņemt t.s. "Rēriha paktu" kultūras mantojuma aizsardzībai militāru konfliktu gadījumos.

Kopā ar savu sievu Helēnu Rērihu nodibināja biedrību "Agni joga".

Dzimis 1874. gada 9. oktobrī Pēterburgā. Viņa tēvs Konstantīns Rērihs bija cēlies no Kurzemes hercogistes, ieceļojis Pēterburgā un kļuvis par notāru , māte Marija Kalašņikova bija cēlusies no jauktas krievu-tatāru tirgotāju ģimenes Ostrovā.

"

“Latvija mums vienmēr bija tuva, gan ar savām tautas dainām, gan kā manu senču zeme. Manas sievas vecvectēvs arī ir no Rīgas,” — tā rakstīja trīsdesmitajos gados saviem Rīgas draugiem Nikolajs Rērihs.

Rērihu dzimta ir skandināvu izcelsmes, dižciltīga un veca. Ir saglabājušās vecas vikingu sāgas un nostāsti par šo seno dzimtu, par šīs dzimtas karavadoņiem un valstsvīriem. Senais skandināvu vārds “Rērihs” latviski nozīmē — ar slavu vainagotais.

Rēriha senči vikingi pirms diviem gadu simteņiem bija atstājuši Skandināviju un pārcēlušies uz dzīvi Kurzemē, gan Liepājas un Durbes apkaimē, gan Grobiņā, Hāzenpotā (tagadējā Aizpute) un Ventspilī. Rērihi bija plaša un liela, ievērojama dzimta.

Nikolaja Rēriha vecvectēvam — Johanam Rēriham Durbes tuvumā piederēja lauku īpašums — kāda pusmuiža.."

1893. gadā viņš beidza Kārļa Maja ģimnāziju Pēterburgā un vienlaicīgi iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē (beidza 1898.) un Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā (beidza 1897.), kur mācījās glezniecību pie Arhipa Kuindži. Viņa beigšanas darbs "Sūtnis" bija veltīts senvēsturei un to iegādājās mākslas kolekcionārs P.Tretjakovs.

Studiju laikā viņš kļuva par Krievijas Arheoloģijas biedrības locekli un vēlāk vadīja arheoloģiskos izrakumus Pēterburgas, Pleskavas, Novgorodas, Tveras, Jaroslavļas un Smoļenskas guberņās.

1901. gadā Rērihs apprecējās ar Helēnu Šapošņikovu, 1902. un 1904. gadā viņiem piedzima divi dēli. Šajā laikā viņi apceļoja apmēram 40 Krievijas impērijas pilsētu, pētot arhitektūru un ikonu glezniecību, 1903. gadā apmeklējot arī Rīgu.

1903. un 1904.gadā Nikolaja Rēriha ģimene dzīvoja pie vectēva Rīgas jūrmalā. Šeit Rērihs gleznoja Vecrīgas skatus, Cēsis, Jelgavu, Aizputi, Ventspili un Siguldu. Pavisam tapa ap 90 gleznu. Šis gleznas tika aizsūtītas uz izstādi Savienotajās Valstīs un tagad atrodas Kanādā, Kalifornijā un Ņujorkas Rēriha muzejā.

1904. gadā viņš atklāja vairākas neolīta apmetnes Valdaja augstienē, kas izpelnījās plašu ievērību. Šajā laikā tapa vairākas vēsturiskām tēmām veltītas gleznas, kurām raksturīga līnijas skaidrība, lakonisms, izteiksmes vienkāršība un patiesīgums.

1905.gadā profesors Nikolajs Rērihs tika ievēlēts par akadēmiķi Pēterpils Mākslas akadēmijā. Rērihs bija dziļi ticīgs. Jau studiju gados viņš strādāja, gleznodams ikonas Pēterpils jaunceļamām pareizticīgo baznīcām. Jau mākslinieks būdams, viņš apceļoja ap 40 Krievzemes pilsētas, gleznodams senos klosterus un baznīcas.

1905.g. aprīlī Rērihs kļūst arī par Pēterpils Mākslas veicināšanas skolas direktoru un pats pasniedz kompozīciju un izveido muzeju un darbnīcas. Šeit mācās mūsu nākamie izcilie mākslinieki Kārlis Miesnieks, Alberts Kronenbergs, Indriķis Zeberiņš un Francisks Varslavāns.

Rērihs mācīja saviem audzēkņiem: “Kad esi uzklausījis skolotāju padomus, tomēr dari tā, kā tas ir vajadzīgs tev pašam.” Tas liecina, cik ļoti Rērihs cienīja savu skolnieku patstāvīgi domāšanu. Tieši Rēriha vadītajā klasē mācījās nākamie mākslinieki Prande un Strunke.

1906.gadā viņš strādāja Parhomovkas jaunceļamās baznīcas sienu svētbilžu un griestu apgleznošanā Kijevas apgabalā Viktoa Golubeva īpašumā, 1911.g. — kņazienes Zeniševas darbnīcās, veidojot Talaškino Svētā gara baznīcas freskas.

1909. gadā Rērihu ievēlēja par Krievijas Mākslas akadēmijas locekli.

 Pēdējais eņģelis (1912).

No 1910. gada viņš vadīja mākslinieku apvienību "Mākslas pasaule".

Pirmā Pasaules kara laikā viņš cīnījās pret karu un iestājās par kultūras vērtību saglabāšanu karadarbības zonās.

1916. gadā viņš plaušu kaites dēļ pārcēlās uz dzīvi Somijas teritorijā, pēc Oktobra revolūcijas 1919. gadā viņš rīkoja izstādes Skandināvijas valstīs.

1920.-1923. gadā viņš rīkoja izstādes apmēram 30 ASV pilsētās, dibināja kultūras un apgaismības organizācijas, ieskaitot "The Master Institute of United Arts", “Cor Ardens”, “Corona Mundi”.

1924.-1928. gadā viņš vadīja ģeogrāfiskas un etnogrāfiskas ekspedīcijas cauri grūti pieejamiem Sikimas, Kašmiras, Ladakas un Tibetas kalniem uz Altaja un Mongolijas reģionu.

1928. gada Rērihs apmetās Rietumhimalajos, kur Kulu ielejā nodibināja Himalaju studiju institūtu "Urusvati" (Rītazvagznes gaisma).

1934.-1935. gadā viņš vadīja ASV lauksaimniecības departamenta organizētu ekspedīciju uz Iekšējo Mongoliju, Mandzūriju un Ķīnu, lai vāktu lauksaimniecībā izmantojamu augu sēklas.

1935. gadā Baltajā namā Vašingtonā ASV prezidenta F.D.Rūzvelta klātbūtnē tika parakstīts pēc Rēriha iniciatīvas tapušais Pakts kultūras vērtību aizsardzībai.

1937. gadā pie Latvijas Rēriha biedrības tika atvērts Rēriha muzejs, kura kolekcijā ietilpa ietilpa 45 Nikolaja Rēriha un 10 Svatoslava Rēriha gleznas.

1940. gadā padomju varas iestādes Rēriha biedrību un muzeju likvidēja un gleznas tika nodotas Rīgas pilsētas mākslas muzejam.

Otrā Pasaules kara laikā viņš aktīvi atbalstīja PSRS un Sarkano armiju, uztverot to kā krievu tautas cīņu pret paverdzināšanu. Visu mūžu viņš saglabāja Krievijas impērijas pasi.

1942. gadā pie Rēriha Kullu viesojās Indijas neatkarības cīnītājs Dž.Neru un viņa meita I.Gandija, pārrunājot Indijas un PSRS sadarbības iespējas.

Savus pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja gleznojot Himalaju ainas.

1947. gadā viņš iesniedza lūgumu PSRS apmeklējumam, bet mira 13.decembrī, neuzzinot, ka iebraukšanas atļauja tika atteikta. Viņa mirstīgās atliekas tika sadedzinātas uz sārta.

Tagad šajā vietā atrodas liels kubisks akmens ar N.Rēriham veltītu uzrakstu.