Dzimusi mākslas zinātnieka Kristapa Eliasa ģimenē.

Tēvabrālis Ģederts Eliass – gleznotājs.

1949. gadā beidz Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju Stājglezniecības nodaļu ar diplomdarbu „Ābolu novākšana” (diplomdarba vadītājs Ģ. Eliass).

Oficiālajā raksturojumā Ģ. Eliass atzina, ka Maija “izceļas ar skaidru, dzīvespriecīgu īstenības izjūtu, kuru tiecas atainot savos darbos ar reālisma iespējām. Glezno viegli, zīmē labi. Mācībās akadēmijā uzrādīja labu sekmību un uzņēmību. Ir visas dotības izaugt par vērtīgu mākslinieku"

Izstādēs piedalās no 1949. gada.

Personālizstādes:

• Siguldā, Ulbrokā, Jelgavā (1986.),
• Platonē (1979.),
• Stokholmā (1989.),
• Rīgā (1991.)  

Mākslinieku Savienības biedre no 1957. gada.  

          Strādāja gandrīz visos stājglezniecības žanros, galvenokārt gleznojusi lauku dzīves ainas (Ravētājas, Sievas ar kapļiem), kultūras darbinieku portretus (Marģeris Zariņš, Mirdza Ķempe, Ārija Elksne, Pēteris Pētersons ar dzīvesbiedri).

Gleznojusi arī klusās dabas, izmantojot vienkāršus sadzīves priekšmetus un trauku grupas. Darbu pamatvērtības balstītas uz darbu, cilvēka individualitāti, vienkāršu lietu skaistumu.  

          Darbojusies arī lietišķajā grafikā, (preču zīmes un etiķetes) un monumentālajā mākslā (sienu gleznojumi Rīgas 32. vsk., Madlienas vsk.., Rīgas kooperatīvajam tehnikumam, interjera izveide viesnīcai „Tūrists”).  

 Reāliste.  

          Daiļrades attīstības ceļā veidojusies no precīzas, detalizētas dzīves vērotājas līdz nosacīta vispārinājuma atklājēja.

Literatūrai izmantots:

Māksla un arhitektūra biogrāfijās,1.sēj., - R.,:"Latvijas enciklopēdija", - 1995., 239. lpp., - 146. lpp..

Vairāk:

http://maijaeliase.blogspot.com/p/maija.html

Darbi

Par viņu stāsta viņas māsīca, Dr.lzabella Cielēna: "Strupdegunu kapi, Platones pagastā, Zemgalē. lepretim vecajam zvanu tornim pulcējas bērinieki pie smiltainē izraktā kapa. "Zīlēnu" dzimtas senajā kapu vietā guldīsim mākslinieci Maiju Eliasi blakus viņas tēvam Kristapam un tēvocim Ģedertam. Rudens vējš ar savu šalkoņu simtgadīgajos kokos pavada bēru ceremonijas izpildītājus. Viss liekas saskaņots kosmiskajā nosacījumā. Maija Eliase atgriežas pie savas zemnieku cilts, mūsu atvadu vārdiem un ziedu veltēm pavadīta.
Pēdējā gaitā esam atvedusi Maiju no Rīgas, kur jau notikusi īsa sēru ceremonija Meža kapu kapličā, lai dotu viņas draugiem, cienītājiem un kolēgām iespēju pēdējo reizi atvadīties pie vaļēja šķirsta, kā tas parasts mūsu dzimtenē. Mākslinieku savienības priekšsēde Džemma Skulme ir nodevusi pēdējos sveicienus no mākslinieku saimes, izceļot Maijas Eliases devumu latviešu glezniecībā, pēc tam atvadu vārdi no agrākās darba vietas kombināta "Māksla", kā arī no Sociāldemokrātu partijas. Šī ceremonija risinājās oficiālā noskaņojumā, kapellas kailā telpā, sērojošiem pavadītājiem stāvot kājās. Mediņa un Šopēna sēru mūzikai izskanot atstājām kapellu, lai dotos ceļā uz Platoni, vienkāršā zaļi pelēka smagā mašīnā pārvedot Maijas mirstīgas atliekas uz Eliasu dzimtas kapiem. No mums ir aizgājusi gleznotāja, ne visiem varbūt tik pazīstama, bet kura, jaunajam laikam iestājoties, tagad tikusi izcelta kā liels talants. Stokholmas latviešu saimei gan Maijas māksla nav gluži sveša, jo 1989.g. janvārī Ģederta Eliasa fonds bija viņai sarīkojis izstādi, kad pirmo reizi radās iespēja tādu pasākumu īstenot bez oficiālo iestāžu starpniecības. Jo Maija piederēja pie tiem cilvēkiem, kas negribēja pielāgoties okupācijas režīmam, un tā arī viņa neieguva to atzinību, kas viņai būtu pienākusies. Tā arī viņa netika līdz mākslinieku mekai — Parīzei, kuru mums, abām māsīcām, tieši tagad bija iecerēts kopīgi apmeklēt. Tā nu vilinošā mākslas pilsēta palika par viņas "Ulubeli", kā viņa pati to sacīja. Tomēr viņa piedzīvoja to gandarījumu, ka šī gada 3.jūlijā atklāja viņas personālizstādi Rīgā, jaunatvērtajā Sociāldemokrātu vēstures muzejā, agrākā Ļeņina muzeja telpās, šī izstāde bija arī veltīta viņas tēva, bijušā Sociāldemokrāta redaktora Kristapa Eliasa piemiņai, atgādinot arī par Sibirijas izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Izstāde bija paredzēta līdz septembrim, bet 19. augustā muzeja vadība paziņojusi, ka nevarot uzņemties atbildību par viņas darbiem — agrākais Ļeņina muzejs pārvērsts par sociāldemokrātijas bastionu, viss kas varot notikt. Tā nu slimajai māksliniecei bija jādod piekrišana gleznas pirms termiņa noņemt. Šai izstādē varēja atkal sastapties ar Maijas agrīniem darbiem, kā piemēram psiholoģiski dziļi izteiksmīgo tēva portretu no 60-tiem gadiem, zili pelēcīgos neitrālos toņos, tas ļauj spēcīgāk runāt tieši formai-vaibstiem un pārējām ķermeņa līnijām. Varēja arī sastapt Maijas cienītāju iemīļotos, spilgti krāšņos ziedus, kā arī intensīvi kvēlojošās ainavas. Bet izstādes apmeklētājus pārsteidza un sevišķi iepriecināja divu pēdējo gadu sniegums. Maija nu likās atradusi pati savu īpatnējo izteiksmes veidu, abstrahējot izraudzītos motīvus, lai jo tiešāk izteiktu savas izjūtas spēcīgā krāsu dinamismā. Jo spilgti tas parādījās darbos, kur Maija iemūžinājusi janvāra dienu vēsturiskos notikumus, kā "Barikāde", "Bastejkalnā" u.c. Tur viņa apliecināja savu saistību ar šo nozīmīgo laikmetu, tā īstenojot sava skolotāja Ģederta Eliasa domu: "Ja gleznā nebūs ielikts paša mākslinieka gars, personīgās izjūtas, pārdzīvojumi, tā nespēs arī citos izsaukt emocionālus pārdzīvojumus, tai nebūs mākslas vērtības." Maijai bija vēl daudz jaunu ieceru kā attīstīt savu daiļradi — diemžēl tās viņai nebija lemts īstenot. Tomēr viņa vēl dabūja piedzīvot Latvijas valsts neatkarības proklamēšanu un atzīšanu visā pasaulē, kas viņai pēdējās mūža dienās esot bijis liels gandarījums — šķirties no ģimenes pārliecībā, ka bērniem un mazbērniem nebūs vairs jādzīvo apspiestībā un bailēs. Bet latviešu mākslai Maijas Eliases pāragrā aiziešana mūžībā ir liels zaudējums — atliek tikai cerēt, ka tas devums, ko viņa mums ir atstājusi, tiks pienācīgi saglabāts un atradīs savu paliekošu vietu latviešu māklas pūrā.

Avots: Brīvā Latvija, 21.10.1991