Kārlis Pabriks bija latviešu aktieris un režisors, kurš ilgus gadus strādājis Dailes teātrī.

Dzimis strādnieku ģimenē Valmierā.

Teātrā lomas spēlē jau kopš 1919.gada  un jau tā laika Latvijas presē izpelnījies kritiķu uzmanību, kuri analizējuši viņa sniegumu.

1928.g. apprecējies.

Viena no viņa izcilākajām lomām bija Benjāmiņš „Jāzepā un viņa brāļi”  (1933. gadā). Lugu iestudēja Dailes teātra mākslinieciskā toņa noteicējs Eduards Smiļģis, uzņemoties arī titullomu.

Kārlis Kundziņš rakstīja:

„Tapa viens no monumentālākajiem un skaidrākajiem Smiļģa tā laika inscenējumiem. Izrādes veidotājus iedvesmoja apziņa, ka ar šo darbu teātris var pateikt svarīgu un nepieciešamu vārdu saviem laikabiedriem.” Iestudējuma aktieru ansambli veido tā laika Dailes teātra spilgtākie mākslinieki, starp kuriem ir Kārlis Pabriks (Benjamiņš), Arveds Mihelsons (Rubenss), Emīls Mačs (Simsons), Lilita Bērziņa (Asnate 23 izrādes) un Dailes teātra pirmās studijas absolventi Artūrs Filipsons (Jūda) un Benita Ozoliņa (Dina).

***

K. Pabriks

..Lai jaunie studisti gūtu audzināšanu, Smiļģis mūs salika kopā ar veciem meistariem. Zinādams, ka rakstu dzejas, viņš mani iemitināja vienā garderobē ar Rutku Tēvu jeb Arvedu Mihelsonu, kurš rakstīja romānus, un Marģeri Zariņu, mūzikas daļas vadītāju un literātu. No viņiem iemācījos dzert tikai konjaku. Kaut ko jau gribējās, bet aldziņa maza, nevarējām neko prātīgu atļauties. Mēs, studijas puiši, izdomājām saliet kopā alu ar šņabi, bet Rutku Tēvs sauca: "To gan, puikas, nedariet! Labāk mazāk, bet tīru mantu." Šo skolu ievēroju līdz šai dienai. Kārlis Pabriks dzēra tikai konjaku un nodzīvoja 80 gadu, Ēvalds Valters dzēra tikai konjaku un nodzīvoja līdz 100, pats jau esmu 83. gadā...

Filmējies vienā no pirmajām Latvijas spēlfilmām "Dzimtene sauc" (1935) pēc V. Lāča scenārija.

Spēlējis galveno- Līgavaiņa lomu.

1958.g. ieguvis Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu.

Pabrika aforismi:

*

Starp izdomu un fantāziju ir liela starpība: izdoma ir sīciņa, bet fantāzija iet uz ideju – mērķi.

*

Cilvēkam vajadzētu nonākt tik tālu, ka nava ne kaislību, ne naida. Vienaldzīgi sīkie dzīves panākumi un vērtības, pat sava kailā nabadzība. Tad cilvēks ir brīvs.