Krišs Ķūķis (dzimis 1874. gadā Kuldīgas apriņķa Padures pagastā (tagadējā Kuldīgas novadā), miris 1945. gadā turpat) bija virsnieks Krievijas impērijas armijā Pirmajā pasaules karā, vēlāk Latvijas Bruņoto spēku virsnieks Latvijas brīvības cīņās. Miris mocekļa nāvē "Sarkanās bultas" padomju partizānu vienības rokās 1945. gada februārī.

Krišs Ķūķis dzimis 1874. gadā Kuldīgas apriņķa Padures pagasta kalpa ģimenē.

Pirmo izglītību iegūst Padures pagastskolā, kuru beidz kā labākais skolnieks, taču tālāku izglītību ir spiests neturpināt līdzekļu trūkuma dēļ, nākas iztikt ar pašmācību.

1900. gadā Ķūķis iestājas Odesas junkuru skolā, kuru beidz vecākā junkura pakāpē.

No 08.1902., dienēja 37. kājnieku pulkā Lodzā (Polijā); 

no 10.1902. dienēja 39. kājnieku pulkā Lovičā (Polijā; ).

01.1905. K. Ķūķis no Polijas tika komandēts uz Mandžuriju. 10. Sibīrijas strēlnieku pulka sastāvā piedalījās Krievijas–Japānas karā (rotas komandieris);

06.1906. atgriezās 39. kājnieku pulkā Polijā.

Dienesta pakāpes:

1902. Podporučiks 

1906. poručiks, mācību komandas jaunākais virsnieks, vēlāk – pulka ieroču pārzinis, pēc tam – ložmetēju komandas priekšnieks.

1910. štābkapteinis 

No 1914. gada frontē Polijā (ložmetēju komandas priekšnieks, no 1915. gada sākuma rotas, no 12.1915. bataljona komandieris).

28.08.1914. K. Ķūķis tika smagi ievainots, lodei izejot cauri abām plaušām. 

Par spīti smagam ievainojumam Ķūķis turpina vadīt uzbrukumu, saņemot ievērojamu skaitu gūstekņu, 20 ienaidnieka ložmetējus un iegūstot divus trofeju karogus. Par izrādīto drosmi viņš tiek apbalvots ar Svētā Jura oficiera ordeni (IV šķiras), Svētā Vladimira krustu (III šķiras) un tiek paaugstināts pulkveža pakāpē.

1915. kapteinis

11.1915. apakšpulkvedis (par kaujas nopelniem),

08.1916. pulkvedis (par kaujas nopelniem). 

28.04.1916., būdams ievainots trešo reizi (rokā), kaujā pie Naročas ezera (Baltkrievijā) krita vācu gūstā, no kura atbrīvots 1918. gada beigās. Atradās karagūstekņu nometnēs Vācijā.

07.1919. no bijušo karagūstekņu nometnes Helmštedā Vācijā devās uz Angliju, dzīvoja krievu virsnieku nometnē Ņūmārketā.

10.1919. No turienes devās uz Igauniju.

29.10.1919. Narvā K. Ķūķis iestājās Krievijas Ziemeļrietumu armijā, 2. Rēveles, pēc tam bija 6. Talabas kājnieku pulka rotas komandieris. Pēc armijas sabrukuma un internēšanas Igaunijā atgriezās Latvijā.

20.12.1919. Rīgā K. Ķūķis brīvprātīgi pieteicās Latvijas armijā (pulkvedis).

Dienests Latvijas armijā

No vācu gūsta Ķūķim izdodas nokļūt Anglijā, un 1919. gadā viņš atgriežas Latvijā, tā paša gada nogalē viņš jau piedalās Bauskas kājnieku pulka formēšanā, ar kuru kopā Zemgales divīzijas sastāvā piedalās Latgales atbrīvošanas cīņās pret lieliniekiem.

No 1920. gada aprīļa līdz 28. maijam izpilda 1. Kurzemes kājnieku divīzijas komandiera pienākumus, no 28. maija tiek iecelts par Zemgales divīzijas pagaidu komandiera pienākumu izpildītāju, vēlāk 1920. gadā tiek iecelts par Kurzemes kājnieku divīzijas komandieri, piedalās arī īslaicīgajā robežkonfliktā ar Lietuvas armiju pie Subates.

***

No 1920. gada - Liepājā.

Arī 1921. gadā valsts varas pretspēki, izmantojot demokrātiskās tiesības, Liepājas elektrostacijā organizēja streiku. Apstājās visas Liepājas rūpnīcas, jo to mašīnu dzinējs bija elektroenerģija. Liepāja tolaik bija otra lielākā rūpnīcu pilsēta. Netika ražota produkcija, valsts kasē neienāca nauda. Bija 1921. gads, kaut gan tikai 1920. gadā bija iestājies ilgi gaidītais miers. Bija jau uzņemti pirmie sakari ar ārzemēm, uz kurieni sūtīja Latvijas ražojumus. Un pēkšņi Liepāja pārtraukusi ražošanu, satricināti visas valsts ekonomiskie pamati. Ko darīt? Streikotāji, savu vadoņu mudināti, bija nepielūdzami. Pulkvedis Ķūķis nosūtīja darbā uz elektrostaciju kareivjus virsnieku vadībā no Liepājas garnizona. Elektrostacija atsāka ražot strāvu, un rūpnīcas varēja turpināt darbu. Pēc laika atgriezās darbā elektrostacijas personāls. Izmantodami iegūto pieredzi, streiku vadoņi uzsāka jaunu, nu jau plašāku streiku — šoreiz ostā. Atkal K. Ķūķis sūtīja savu garnizonu palīgā ostai, jo saprata, ka par neizkrautiem vai neiekrautiem kuģiem jāmaksā soda nauda, bet valsts nav tik bagāta, lai naudu sētu vējā. Turklāt strādnieki streika laikā nepelnīja un viņiem bija jādzīvo no vadoņu runām un dāsnajiem solījumiem. Streiki turpinājās no 1921. līdz 1924. gadam, bet pulkvedim bija tikai viena doma — jebkādos apstākļos jāglābj Latvijas ekonomika. Streiki tika rīkoti ostā, uz dzelzceļa, pastā un citur, un vienmēr pulkvedis atrisināja streiku jautājumu valstiski, pretēji citādi domājošo iecerēm. Tas radīja nelabvēlīgu attieksmi pret pulkvedi, jo citādi domājošie gan cīnījās par demokrātiju, bet tajā pašā laikā tik grūtajā valsts situācijā grāva tās ekonomiku. Pulkvedis Ķūķis pats «Brīvās Zemes» 1924. gada 8. marta numurā rakstīja: «Karavīri ir savas Tēvijas sargi, un, ja nu Tēvijai draud briesmas no ekonomijas puses, tad karavīru pienākums ir šīs briesmas novērst.  Liepājas garnizona karavīri to ir izpildījuši, par to izpelnījušies pilsoņu atzinību. Liepājas garnizona devīze arvien ir bijusi «Visu par Latviju!», un es ticu, ka viņa paliks arī uz priekšu.»

Tāda bija reālā situācija Liepājā un Liepājas garnizonā no 1921. līdz 1924. gadam. Kā jau tādos gadījumos, arī šajā tika meklētas un atrastas vājās puses. Pulkvedim pārmeta jaukšanos politikā, viena politiskā virziena aizstāvēšanu. Vai viņš toreiz domāja valstiski? Varbūt vajadzēja ļaut tukšot jau tā tukšo valsts kasi, graut prestižu citu valstu tirgotāju acīs, dzīvot bez elektrības? Kas to šobrīd spēs pareizi novērtēt?

Tika panākta K. Ķūķa atstādināšana, un 1924. gada 29. februārī viņš rakstīja savu pēdējo pavēli Liepājas garnizonam sakarā ar pārcelšanos uz Rīgu (kara padomi, dienesta labā). Toreizējais kara ministrs pulkvežleitnants Birkenšteins pārmeta K. Ķūķim pavēļu nepildīšanu, iejaukšanos partiju politiskajā dzīvē, tāpēc dienesta labā viņš tika pārcelts uz Rīgu. Tāda bija oficiālā versija. 

Gunārs Kušķis

***

K.Ķūķis paskaidro savu darbību : Cik labi arī armija nebūtu apmācīta un apbruņota, bet ja viņa nebūs audzināta nacionāli-valstiski-militārā garā, viņas vērtība būs ļoti maza. Mēs uzbrukšanas karus nevedīsim, pirmie nevienam neuzbruksim, bet mums jābūt gataviem savu Latviju sargāt no ienaidnieka uzbrukumiem uz dzīvību un nāvi (Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, 1993)

1924. gada februārī pulkvedis Ķūķis tiek demobilizēts, kā piemiņu viņš saņem trīs 300 mm lielgabala šāviņus.

1930. gada 8. maijā, 12. Bauskas kājnieku pulka 10 gadu jubilejā viņš tiek apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Vēlākā dzīve

Pēc demobilizācijas Ķūķis nodarbojas ar zirgkopību lauku saimniecībā Padures pagasta "Vindulās", pie mājas viņš iedēsta ozolu aleju.

Ķūķis arī nodarbojas ar politisko darbību, darbojas Nacionālajā apvienībā, kā arī ir Nacionālā kluba prezidents.

No Nacionālās apvienības tiek ievēlēts 2. Saeimā, taču pēc pusgada Saeimu pamet partejisko konfliktu dēļ.

Nāve

1945. gadā 18. februāra vakarā "Vindolu" mājās iebruka "Sarkanās bultas" partizāni, kas, pēc māju izlaupīšanas, aizejot paņem līdzi arī pulkvedi Ķūķi.

Viņa mirstīgās atliekas ar nežēlīgas spīdzināšanas pazīmēm tiek atrastas tikai tā paša gada aprīlī netālajā egļu audzē. Ložu pēdas netiek atrastas, no kā secināms, ka nāve iestājusies spīdzināšanas rezultātā. Vēlāk, jau padomju laikā izdotā miršanas apliecībā minēts, ka miris no šāviena galvā.

Atmodas gados tur uzstādīts piemiņas akmens.

Apbalvojumi

• Sv. Jura ordenis (IV šķira),
• Sv. Annas ordenis (IV šķira),
• Sv. Staņislava ordenis (III šķira ar šķēpiem),
• Sv. Annas ordenis (III šķira ar šķēpiem),
• Sv. Staņislava ordenis (II šķira ar šķēpiem),
• Sv. Annas ordenis (II šķira ar šķēpiem),
• Sv. Vladislava ordenis (IV šķira ar šķēpiem; ticamāk- Sv. Vladimira ordenis)
• Triju Zvaigžņu ordenis (III šķira).