Klauss Kinskis

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
18.10.1926
Miršanas datums:
23.11.1991
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Klaus Kinski, Nikolaus Karl Günther Nakszyński
Papildu vārdi:
Клаус Кински
Kategorijas:
Aktieris
Tautība:
 vācietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Klauss Kinskis (vācu: Klaus Kinski), īstajā vārdā Nikolajs Karls Ginters Nakšiņškis (vācu: Nikolaus Karl Günther Nakszyński), (dzimis 1926. gada 18. oktobrī, miris 1991. gada 23. novembrī) bija vācu kinoaktieris.

Tēlojis vairāk nekā 130 filmās, tomēr pasaules slavu ieguvis, tēlojot režisora Vernera Hercoga filmās (tādās kā Agirre, Dieva Dusmas (1972), Nosferatu (1979) un Fickaraldo (1982)).

Dzīvē bija pazīstams ar savu neprognozējamo, psihiski dīvaino uzvedību.

Dzimis Sopotā, Dancigas brīvpilsētā.

Tēvs - pārvācojies polis Bruno Nakšiņškis. Ģimene bija ļoti nabadzīga, tāpēc, iztiku meklējot, pārcēlās uz Berlīni, kur apmetās Šēnebergas rajonā.

No 1936. gada Kinskis apmeklēja ģimnāziju. 1943. gadā iesaukts armijā. Kritis britu gūstā. Ieslodzīto nometnē pirmoreiz tēlojis izrādē.

Pēc atgriešanās Vācijā sācis strādāt teātrī, kaut arī nekad nav mācījies aktiera amatu. Bieži vien atskaitīts no trupām savas neprognozējāmās uzvedības dēļ. Piedalījies daudzās dažādas kvalitātes un žanru filmās.

Amerikāņu aktrise Nastasja Kinski (Nastassja Kinski, 1961 - ) ir Klausa Kinska meita.

Iespējams, var sarunāties ar tiem, kas nav dzīvi, necerot uz atbildi, taču viņus nevar intervēt. Februāra “Rīgas Laikā” publicēta viena no iespaidīgākajām intervijām (pirmoreiz publicēta žurnālā Stern 1979. gada 15. martā) ar izcilo vācu–poļu izcelsmes aktieri Klausu Kinski, kurš mira 1991. gadā, 65 gadu vecumā, Kalifornijā.

Pagājušogad viens no žurnālistiem, kas toreiz Parīzē intervēja Kinski, Mihaels Jirgs uz žurnāla Qvest lūgumu uzrakstīt par aktieri atbildēja, ka viņam pie 1979. gada intervijas nav ko piebilst, un Qvest interviju vienkārši pārpublicēja. 

Tajā pašā 1979. gadā vācu valdība Kinskim piešķīra augstāko apbalvojumu par aktiermākslu – “Zelta filmlenti”, taču Kinskis pārskaitās, ka goda zīmi nepavadīja naudas prēmija, un, tā kā viņa dēls nevēlējās ar apbalvojumu spēlēties, izsvieda to miskastē. Lai gan 50. gados un arī vēlāk Vācijā Klauss Kinskis (īstajā vārdā Nikolauss Nakšinskis) bija pazīstams kā spilgta viena aktiera teātra zvaigzne, kura Rembo, Vijona un Jaunās Derības lasījumi sajūsmināja skatītāju tūkstošus, un lai gan viņš ir spēlējis vairāk nekā 160 filmās, visdrīzāk tikai piecas no tām pilnā mērā iemūžinājušas Klausa Kinska dēmonu. Runa ir par slavenā vācu režisora Vernera Hercoga filmām “Agirre, Dieva dusmas”, “Nosferatu: nakts fantoms”, “Voiceks”, “Fickaraldo” un “Kobra Verde”.

Skatīties Kinski uz ekrāna šajās filmās ir gandrīz vai neomulīgi; šo sajūtu viņš pats komentējis vārdiem: “Es esmu sapratis savas darbošanās bezjēdzību. Aktieris Kīns tiem, kas alka viņu redzēt dzīvojam un mirstam kā Hamletu vai Romeo, Ričardu vai Otello, kliedza tieši sejā: “Jūs, vampīri! Man katru dienu uz skatuves jāmirst, lai jūs varētu dzīvot!”

Vernera Hercoga dokumentārajā filmā par Kinski “Mans labākais ienaidnieks” (1999) var pārliecināties, ka aktieris dzīvē bijis tikpat mežonīgs kā filmās, burtiski iemiesojot priekšstatu par romantisko un neprātīgo mākslinieku, sākot jau ar paša pārliecību, ka iepriekšējās dzīvēs bijis Fransuā Vijons un Nikolo Paganīni.

Pats par sevi saprotams – viņa mīļākais mākslinieks, kura izstādē Minhenē viņš izplūda asarās, bija van Gogs, bet mīļākais rakstnieks – Dostojevskis, kura varoņu vārdos viņš nosauca savu triju skaisto sievu trīs skaistos bērnus (starp tiem arī vēlākā aktrise Nastasja Kinska).

Trīs sievas bija tikai oficiālā daļa no Kinska apsēstības ar sievietēm: ja var uzticēties vācu dzeltenās preses flagmanim Bild-Zeitung, nepārtraukti smēķējošais (ap 40 cigaretes dienā) nelielā auguma vīrietis (173 cm) ar zilajām acīm savā mūžā pārgulējis ar vairāk nekā 4000 sievietēm, tostarp arī ar māti, māsu un iespējams, meitu.

Par to viņš pats stāsta savā autobiogrāfijā, kuras nosaukumā izmantota Vijona dzejas rinda “Es esmu traks pēc tavām zemeņu lūpām”, turpat apgalvodams arī, ka 76 orgasmi vienas nakts laikā viņam bijusi ikdienišķa parādība. Autobiogrāfijā viņš stāsta gan par izmisuma pildīto bērnību, kad dienām nav bijis ko ēst, bet apkārt skraidījušas takša izmēra žurkas un bruņurupuča lieluma prusaki, bet Jauno Derību viņš tobrīd jau zinājis no galvas, gan par to, kādi nelieši ir kinorežisori, un vismazāk – par pašām filmām; izņēmums ir vienīgi viņa paša režisētā “Kinskis Paganīni”, kurā viņš pats arī spēlē neprātīgo vijolnieku. 

Paganīni” pirmizrāde notika 1989. gadā Parīzes operā paša Kinska aicinātu 1000 viesu klātbūtnē. Kritika filmu atzina par pornogrāfisku, bet domstarpības ar producentu beidzās ar to, ka Kinskis neieguva filmas demonstrēšanas tiesības.

Teātri Kinskis sāka spēlēt vācu karagūstekņu nometnē, kur garmatainais “Klaushens” iejutās sieviešu lomās; viņš esot spējis tik ticami nospēlēt ārprātīgo, kas sirgst ar ilgām pēc mājām, ka patiešām aizsūtīts atpakaļ uz Vāciju;

1949. gadā viņš vēlreiz spēlēja sievieti savā Kokto lugas “Cilvēka balss” iestudējumā (reportieriem apgalvodams: “Es no savas pieredzes zinu, kā reaģē sieviete... Uzrakstiet, ka es nospēlēšu Kamēliju dāmu... Un arī to, ka, ja vajadzēs, es iejutīšos arī tajā, kā jūtas zirgs.”), publicitātei izmantodams maniaka tēlu – fotogrāfu klātbūtnē viņš uzbruka Berlīnes preses kioskiem, raudams nost un plēsdams žurnālus un plakātus ar kailfotogrāfijām, tādējādi protestējot pret “kailumu vācu ilustrētajos žurnālos”; šo tēlu Kinskis veiksmīgi attīstīja visu mūžu – kautiņos ar pielūdzējiem, policistiem un garāmgājējiem uz ielas, skandālos ar režisoriem un sievietēm.

Piecdesmito un sešdesmito gadu tabloīdi mudžēja no virsrakstiem: “Kinskis mētājas ar svecēm”, “Kinskis piekauj aktieri”, “Atkal Kinska skandāls”, “Kinskis izdauza Vācu teātra logu”, “Kinski meklē neapmaksātu rēķinu dēļ”, “Pēc kāzām Kinskis ārdās Romas vecpilsētā”, “Kinskis apcietināts pēc kautiņa ar policistiem”...

Kinskim nebija profesionālas aktiera izglītības; pirms kinokarjeras sākšanas viņš paspēja būt gan cietumā, gan psihiatriskajā slimnīcā, pastrādāt par atkritumu izvedēju, ielu slaucītāju, kurpju tīrītāju, avīžpuiku, izsūtāmo zēnu, līķu mazgātāju, ostas strādnieku, matrozi.

Pirmais, kas pievērsa uzmanību Klausa Kinska kinoaktiera talantam, bija itāļu režisors Roberto Rosellīni, kura filmas “Vācija nulles gadā” aktierprovēs Kinskis piedalījās 1947. gadā Berlīnē, taču tobrīd izšķīrās par darbu teātrī. Rosellīni nebija vienīgā slavenība, kuras filmā Kinskis atteicās piedalīties, atraidīto sarakstā bija arī Fellīni, Viskonti, Pazolīni, Spīlbergs un Kopola – pēdējais piedāvāja Kinskim lomu trešajā “Krusttēvā”. Atteikumus bieži vien pavadīja telegrāfiski komentāri, kuru saturu varētu aptuveni tulkot kā “pisies dirst”.

Tai pašā laikā Kinskis spēlēja ļaundara tēlu neskaitāmās mazbudžeta filmās, ievērodams tikai vienu principu – naudu, uzskatot, ka pie šādiem pragmatiskiem nosacījumiem viņu vismaz nedricelēs pretenciozi režisori ar pretenzijām uz mākslu.

Kritiķi, kas Kinski uzskata par bēdīgu vācu pārcilvēka karikatūru, varētu saredzēt dīvainu sakritību arī tajā, ka par profesionālu ļaundari Kinskis pirmoreiz kļuva Friča Kortnera 1955. gada filmā “Sarajeva” (“Par troni un mīlu”), kur viņš spēlēja teroristu Kabrinoviču, ar kura terora aktu patiesībā sākās 20. gadsimta vēsturiskā katastrofa. Tiesa, viss, ko autobiogrāfijā par savu dalību filmā pasaka Kinskis, ir: “Mana partnere bija Ērika Remberga, un mēs kniebāmies tik pamatīgi un nepārtraukti, ka filmēšanas laikā es gulēju stāvus, un Kortners manā klātbūtnē runāja lēni, domādams, ka es meditēju par savu tekstu.”

Savu ļaundara tēlu Kinskis nostiprināja 17 kriminālfilmās – no 1959. līdz 1972. gadam Vācijā tika uzņemta vesela filmu sērija pēc Edgara Vollesa lubu romāniem –, turpinot to jau itāļu makaronu vesternos sešdesmito gadu otrajā pusē. Šajā sakarā Kinskis no Berlīnes pārvācās uz Romu, kur iekārtojās 900 gadus vecā villā: viņa dzīves stilu tobrīd raksturoja septiņi kalpotāji, ieskaitot šoferi, dārznieku, pavāru un sekretāri, šampanietim un ikriem tērētie 10 000 DM mēnesī, paliels autoparks (sadauzot vai pārdodot citu pēc cita Kinskis nomainījis 6 rolsroisus, 7 ferrari, 3 maserati), un pastāvīgas orģijas viņa villā, piedaloties Romas hipiju publikai; tiesa, no hašiša un kokaīna Kinskis drīz atteicās, komentējot to Nīčes (kurš, starp citu, arī uzstāja, ka ir polis) stilā: “Man dzīve jāredz skaidri, lai cik arī neizturami tas būtu.”

1971. gadā Kinskis iepazinās ar Verneru Hercogu, un viņi uzsāka darbu pie filmas “Agirre, Dieva dusmas”, kurā Kinskis beidzot pārstāja būt viendimensiāls ļaundaris, sāka spēlēt tādu ekstrēmistu lomas, kam aktieris, iespējams, vēlējās līdzināties un līdzinājās dzīvē: viņa tēli bija cilvēki, kuri gāja līdz galam, kuri, atrazdamies pašā pasaules malā, saglabāja kādu nepiepildāmu ideālu; izdzīti no sabiedrības, viņi vairs nespēja atgriezties dzīvē, nolemti bojāejai. Kinska sadarbība ar Verneru Hercogu tradicionāli tiek raksturota kā “mīlestības–naida” attiecības: jau “Fickaraldo” Hercogs piedraudēja Kinski nošaut, vēlāk apgalvojot, ka bijis ļoti tuvu šim solim, lai gan aktieri novākt Hercogam piedāvāja arī Peru indiāņi, kas filmā piedalījās statistu lomās (šis piedāvājums redzams Hercoga dokumentārajā filmā).

Kinska autobiogrāfijā Hercogam veltītas epitetiem bagātas rindkopas: “Es to slepkavnieku Hercogu nicinu. Viņu vajadzētu izbarot krokodiliem dzīvu. Lai viņu lēnām aprij anakonda. Lai viņu paralizē nāvējoša zirnekļa inde. Lai viņa smadzenes pārplīst no pasaulē indīgākās čūskas kodiena. Mirt panteras žokļos, tas viņam būtu daudz par labu! Nē. Lai viņam mīž acīs lielas, sarkanas skudras, lai tās ēd viņa pautus, lien viņa dirsas caurumā, aprij viņa iekšas!” Grūti pateikt, kādi skandāli notika viņu pēdējās kopīgās filmas “Kobra Verde” (1987) filmēšanas laikā; Spiegel (nāvīgi nopietnais un politkorektais vācu žurnāls Spiegel Klausu Kinski nopietni ienīda viņa seksisma un pārcilvēka ideoloģijas dēļ) kinokritiķis Helmūts Karaseks apgalvo, ka Kinskis ārdījies pa Āfrikas putekļiem, kliegdams, ka grib citu automašīnu, pavēlēdams iznīcināt filmas gabalus, kas filmēti bez viņa piekrišanas, nokavēdams visus termiņus, kamēr Hercogs tikai raudājis un vaimanājis.

61 gada vecumā Kinskis iesāka kopdzīvi ar septiņpadsmit gadus veco itālieti Deboru Kapriodžlio, ar kuru izšķīrās pēc diviem gadiem, un aizvien vairāk noslēdzās savā mājā pie Sanfrancisko, kur dzīvoja kopā ar savu vācu aitu suni Apollo.

Žurnālisti, kas veidojuši pēdējās intervijas ar viņu, atceras nepārtrauktos runas plūdus, kuros Kinskis bez apstājas lamājis visu un visus, ieskaitot intervētājus; vecajā, grumbu klātajā aktiera sejā viņi centušies saskatīt skarbās dzīves un ciešanu karti, tomēr neaizmirstot pieminēt Klausa K. starojošās acis, “zilas kā kalnu debesis”, “trauslas, vajātas dvēseles acis, acis, kas pieder kādam, kurš izjutis un pieredzējis par daudz”.

1991. gada 21. novembra naktī Kinskis negaidīti nomira no sirdstriekas, un 1992. gada 2. februārī neliela draugu un radinieku grupa no Sanfrancisko Zelta vārtu tilta izkaisīja viņa pelnus Klusā okeāna ūdeņos.

Vernera Hercoga filma “Mans mīļākais ienaidnieks” beidzas ar kadriem, kuros Klauss Kinskis  rotaļājas ar tauriņu, kas ik pa brīdim paceļas spārnos, lai atkal nosēstos Kinskim te uz rokas, te – pleca, te – zoda vai deguna, te – kakla, un Kinskis izskatās laimīgs, kā laimīgs ir cilvēks, kad viss notiek pēc viņa prāta. Hercogs aizkadra tekstā saka: mazā būtne negribēja atstāt Klausu un bija tik paļāvīga, ka šķita – tūlīt par tauriņu pārvērtīsies arī pats Klauss. Un kāda balss man tobrīd teica, turpina Hercogs, ka tieši tāds Kinskis arī paliks manā atmiņā.

Avots: rigaslaiks.lv, wikipedia

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Doniela  LunaDoniela LunaPartneris31.08.194517.05.1979

        Nav norādīti notikumi

        Birkas