"Nacionālisms ir tautas dvēsele, tautas saprāts un sirdsapziņa."

K. Žakovs

***

Dzimis Komi, komiešu- zirjanu tautības trūcīgā daudzbērnu zemnieku ģimenē. No agras bērnības centies apgūt zināšanas mācījies Vologdā, Kijevas un Pēterburgas universitātēs. 

***      

...Viņš piedzima zemnieku daudzbērnu ģimenē nomaļā Davponas ciemā Vologdas guberņā. Jaunais Žakovs, kas sapņoja par mācīta vīra gaišo likteni, daudz kur apguva gudrības. Cik gan mācību iestāžu nācās apmeklēt, līdz 30 gadu vecumā viņš beidzot ieguva ilgoto gatavības apliecību, kas pavēra kāroto ceļu uz universitāti. Sākumā — kopš 1896. gada tā bija svētā kņaza Vladimira universitāte Kijevā, šeit Žakovs ilgi sāpīgi tirdīja sevi, kam dot studijās priekšroku — filozofijai, astronomijai, matemātikai vai bioloģijai. Taču mīlestība pret filozofiju izrādījās stiprāka un tādēļ 1899. gadā viņš sāka studēt Pēterburgas universitātē.

Iestādamies universitātē, Žakovs ieguva dvēseles līdzsvaru, varbūt tikai šķietamu, taču 1917. gada pavasarī to visu izjauca Žakova aizraušanās ar Alīdu Karolīnu Priedi. Līdz tam stabilitātes izjūtu nodrošināja ģimene: dzīvesbiedre Glafīra (dzimusi Nikolajevska), meita Jevgenija un dēls Vadims. Un sen tīkotās studijas Kijevas un Pēterburgas universitātē papildināja Žakova iekšējo harmoniju. Pēc universitātes beigšanas bija lekciju lasīšana vidējās mācību iestādēs, zinātnisko darbu aizstāvēšana, beidzot, no 1907. gada — profesūra Pēterburgas Psihoneiroloģiskajā institūtā, kur viņš kļuva par studentu mīluli. Žakova personībā bija kaut kas tāds, kas viņa talanta cienītājus pārsteidza, valdzināja un saistīja līdz sirds dziļumiem, — un kā gan ne: Vologdas nostūra ciemā dzīvojošās zemnieku ģimenes vienpadsmitais bērns bija kļuvis par profesoru galvaspilsētā!

Viņš tiecās gūt tiesības, nē, prasīja cienīt viņa tiesības būt pašam. Pirmsrevolūcijas mutuļojošā laikā tas droši vien aizrāva jaunatni — studentu biedrība iespieda un izplatīja sava iecienītā profesora filozofijas grāmatas. Arī latviešu studenti, kuri mācījās Pēterburgas Psihoneiroloģiskajā institūtā, sniedza savu artavu profesora Žakova ideju izplatīšanā — Žakova nelielais darbs “Kas ir filozofija?” 1914. gadā iznāca tulkojumā latviešu valodā.

Jau 19. gadsimta deviņdesmito gadu vidū Žakovu pārņēma “pa pusei neprāts”. Šo savdabīgo “kaiti” viņš pats nodēvēja kā neizdziedināmu, nepārvaramu, “nelaimīgu kaisli uz rakstniecību un fantazēšanu”.

 Šī aizrautība sniedza arī augļus: tie ir filozofiskie darbi “Robežas jēdziens matemātikā” (1905. g.), “Evolūcijas princips gnozeoloģijā, metafizikā un morālē” (1906. g.), “Hipotēze, tās daba un loma zinātnē un filozofijā” (1915. g.) un beidzot, literārie sacerējumi, no tiem galvenais ir saistošais autobiogrāfiskais romāns “Cauri dzīves grūtībām”. Pirmā pasaules kara priekšvakarā lasītāji Krievijā atzinīgi uzņēma šo romānu. Kalistrats Žakovs bija arī kaismīgs ceļotājs, kurš krustām šķērsām bija apbraukājis Krievijas impērijas plašumus un Japānu. Ceļojumos gūtie iespaidi pārtapuši ne tikai literāros sacerējumos — stāstos, pasakās, poēmās, biļinās, dzejoļos, bet iemiesojušies arī zinātniskā darbā — 1901. gadā par komiešiem veltītu etnoloģisku aprakstu Krievijas ģeogrāfijas biedrība piešķīra Žakovam lielo sudraba medaļu.

Dziļās jūtas pret Alīdu Priedi, ierašanās Vidzemē 1917. gada pavasarī, sarežģītās Žakova attiecības ar A. Priedes vecākiem, ko vēl vairāk pastiprināja 1917. gada oktobra notikumi, pilsoņu karš, klaidošana pa Baltijas pilsētām, trūkums, nospiedošā neizdziedināmā slimība. Petrograda, Pleskava, Jurjeva, Valka ir galvenās pilsētas, kurās Žakovs dzīvoja no 1917. gada pavasara līdz 1921. gada rudenim, kad viņš beidzot apmetās uz dzīvi Rīgā.

No 1917. gada decembra līdz 1919. gada jūnija vidum Žakovs dzīvoja Pleskavā — šo periodu sīkāk aprakstījis Pleskavā dzīvojošais matemātikas skolotājs Emīls Grosvalds, kurš kļuva par Žakova draugu līdz viņa mūža beigām.

 1919. gada jūnijā sākās tā saucamais Jurjevas (Tartu) periods Žakova dzīvē. Šeit viņš divus semestrus lasīja lekcijas loģikā un gnozeoloģijā universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studentiem. Arī E. Grosvalds ieradās Jurjevas universitātē, apmeklēja šeit lekcijas un filozofijas svētdienas studijas. Taču mācību gada beigās sākās jukas, nesaprašanās ar universitātes vadību. Žakovs aizbrauca uz Rīgu, cerot kļūt par Latvijas Universitātes profesoru.

1920. gada 16. jūlijā Latvijas Universitātes 41. auditorijā viņš nolasīja “pārbaudes lekciju”. Šīs lekcijas teksts tiek glabāts arhīvā, tas nodrukāts arī Žakova darbu krājumā. Ak vai, Žakova lekcija neradīja klausītājos pietiekami labu iespaidu. Septembrī fakultātes vadība oficiāli paziņoja Žakovam atteikumu — ļaut viņam ieņemt profesora vietu.

Var uzdot daudzus jautājumus – kāpēc Žakovam atteica profesūru Latvijas Universitātē? Krievu emigranti taču šeit sekmīgi lasīja lekcijas tiesību, medicīnas, literatūras studiju kursos....Neatlaidību un iecirtību, ar kādu viņš pieteikto lekciju vietā lasīja lekcijas limitisma filozofijā vai bezgalīgi mazo lielumu filozofijā, Tartu un Rīgā uzņēma naidīgi. Ja Pēterburgas Psihoneiroloģiskā institūta rektors akadēmiķis V. Behterevs, zinādams Žakova ietiepīgo raksturu, viņam teica: “Neuzspied studentiem savu limitisko filozofiju!”, bet Žakovs vienalga to darīja un viņam piedeva, tad universitātē Tartu un Rīgā to neļāva viņam lasīt.

1921.g. E. Barons iekārtoja profesoru K. Žakovu darbā Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā esošajā mācību iestādē Rīgas Angļu pedagoģiskajā koledžā (Raiņa bulvārī 29). 1921. gada decembrī K. Žakovam piedāvāja lasīt lekcijas loģikā un indiešu filozofijā (starp citu, tās tika aizstātas ar lekcijām angļu literatūrā). Diemžēl Barona labie nodomi netika īstenoti paša Žakova dēļ [lasīja limitisko filozofiju].

E. Barons ar šaubīgām metodēm izvīla no  Žakova testamentu, ka viss viņa arhīvs nonāk Barona rokās, taču tas vēl tika atcelts un izveidota biedrība.

 “Limitiskās filozofijas biedrība Latvijā”, kas bija radīta pēc E. Grosvalda iniciatīvas, kā jau iepriekš minēts šajā rakstā, sāka savu darbību 1923. gada februāra sākumā. Tad arī aizsākās regulāras Žakova lekcijas, kas turpinājās līdz 1925. gada 17. decembrim. Spriežot pēc dokumentiem, lekcijas bija organizētas rūpīgi: arhīvā glabājas burtnīcas, kurās ierakstīta katras lekcijas tēma, nolasīšanas laiks un ienākumi par to. Ja lekcija tika nolasīta otrreiz, tas obligāti tika ierakstīts burtnīcā. Gandrīz trīs gadus, būdams nedziedināmi slims, bezgalīgi ilgodamies pēc zaudētās Dzimtenes, profesors Žakovs nenogurstoši lasīja lekcijas rīdziniekiem. Daļa šo lekciju, to uzmetumi rokrakstā vai mašīnraksta variantā, ir saglabājusies Latvijas Valsts vēstures arhīva fondā. Lūk, tikai daži Žakova lekciju nosaukumi: “Par izziņu”, “Dabas balsis”, “Maza, bet sevi par lielu ieskatoša cilvēka dienasgrāmata”, “Nākotnes reliģija”, “Cilvēces ideāli”, “Dzīves noslēpumi un mūslaiku zinātnes par cilvēku”, “Indijas gudrība un Eiropas zinātnes”, “Limitisma posmi”, “Mūsdienu cilvēka dzīve”.

K. Žakovs nomira 1926. gada 20. janvārī Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, viņu izvadīja J. Pommers

Dažas dienas pēc bērēm atgadījās kaut kas neticams, kas satrauca ne tikai rīdziniekus vien. Ernests Barons — lielais izdomājumu, viltojumu un sīku melu meistars — izraka zārku ar K. Žakova mirstīgajām atliekām un izveda to no kapsētas. Pēc izdarītā viņš daiļrunīgi un pārliecinoši apgalvoja avīžniekiem, ka tikai viņš, Ernests Barons, ir īstenais Žakova mantinieks un ka viņam ir aizgājēja testaments.... Barons apgalvoja, ka Žakovs iecēlis viņu par vispasaules limitisma vadītāju un ka Žakova apbedīšana notiks saskaņā ar aizgājēja gribu. (..) Zārks tiks novietots īpašā mauzolejā. Šo mauzoleju bija paredzēts ierīkot gleznainā Kurzemes stūrī — Dundagas apkārtnē...Profesora Žakova otrreizējās bēres notika 1926. gada 15. februārī.

Fragmenti no Kovaļčuka Svetlana. K. Žakova Rīgas arhīvs. //  Reliģiski-filozofiski raksti. Rīga, LU FSI, 2005. № 9., Latviskais tulkojums Arta Jāne

***

Profesors,
Limitiskās filozofijas dibinātājs,
Limitiskās filozofijas institūta biedrības biedrs.
Apglabāts Pokrova kapos R., 
“Jaunākās Ziņas” Nr. 18. 23.01.1926.

1990.g. pārapbedīts Siktikvarā