***

Jēkabs Peterss bija latviešu komunists un profesionāls revolucionārs, pēc tam padomju valsts un partijas darbinieks. Viens no KSPFR Viskrievijas Ārkārtas komisijas (VĀK) izveidotājiem un vadītājiem Krievijā (1917-1918) un Vidusāzijā (1920-1929).

Dzimis 1886. gada 3. decembrī Aizputes apriņķa Briņķu pagasta zemnieka Kristapa Petera ģimenē.

1904. gadā sāka strādāt Liepājā, kur iestājās LSDSP.

1905. gada revolūcijas laikā piedalījās strādnieku streikos,

1907. gada martā Petersu arestēja, bet

1908. gadā Rīgas kara tiesa viņu attaisnoja.

1909. gadā viņš emigrēja uz Hamburgu, no turienes

1910. gadā uz Londonu, kur darbojās Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) grupā, Britānijas sociālistiskajā partijā un latviešu Komunistiskajā klubā.

1910. gada 23. decembrī Skotlendjards apcietināja Petersu sakarā ar aizdomām par saistību ar Haundsdičas laupīšanu 16.-17. decembrī, bet atbrīvoja pēc skaidrojuma, ka laupīšanu it kā veicis viņa brālēns Fricis Svars. Viņu vēlreiz apcietināja pēc

1911. gada 3. janvāra Sidnejstrītas aplenkuma, kurā latviešu teroristi veselu dienu atšaudījās pret britu policijas, vēlāk armijas vienībām.

Pēc pieciem mēnešiem Petersu tomēr atbrīvoja pierādījumu trūkuma dēļ.

1913. gadā viņš apprecējās ar Londonas baņķiera Meizija Frīmena (Maisie Freeman) meitu Meju un viņiem piedzima meita. Šajā laikā viņš bija kādas angļu tirdzniecības kompānijas importa daļas vadītājs.

Pēc Februāra revolūcijas caur Murmansku un Petrogradu Jānis Peterss atgriezās Latvijā, kur tika ievēlēts par LSD Centrālkomitejas locekli un pārstāvi pie Krievijas boļševiku partijas CK.

1917. gada augustā bija 12. armijas Kara revolucionārās komitejas loceklis, pēc Rīgas operācijas pārcēlās uz Valmieru, kur bija Iskolata loceklis un strādāja laikraksta "Cīņa" redakcijā.

Oktobra revolūcijas laikā bija Petrogradas kara revolucionārās komitejas loceklis, no

1917. gada decembra Viskrievijas Ārkārtas komitejas (čekas) kolēģijas loceklis un priekšsēdētāja Dzeržinska palīgs, vietas izpildītājs (1918. gada 6. jūlijā - 22. augustā), vēlāk vietnieks.

1918. gada jūlijā vadīja Kreiso eseru dumpja apspiešanu, augustā piedalījās t.s. "Lokarta sazvērestības" atklāšanā un izmeklēšanu pēc atentāta pret Ļeņinu. Bija viens no trim Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājiem. Krievijas pilsoņu kara laikā

1919. gadā viņš bija Petrogradas, vēlāk Kijevas nocietinātā rajona komandants un atbildīgais par karastāvokļa ieviešanu Krievijas dzelzceļu tīklā.

1920.-1922. gadā Petersu nosūtīja uz Taškentu, kur viņš bija VĀK pilnvarotais pārstāvis Turkestānas APSR un vietējās boļševiku partijas Centrālkomitejas biroja loceklis.

1922. gada februārī viņš atgriezās Maskavā un vadīja Valsts politiskās pārvaldes (pārdēvētās čekas) Austrumu nodaļu, kura organizēja čekistu darbu Kaukāza, Krimas, Turkestānas, Baškīrijas un Tatārijas reģionos, ka arī Buhāras un Hivas Tautas Republikās. Rakstīja memuārus par čekas izveidi.

1929. gadā Petersu atlaida no darba Apvienotajā valsts politiskajā pārvaldē (OGPU) un

1930. gadā ievēlēja par boļševiku partijas Centrālās kontroles komisijas locekli un Strādnieku-zemnieku inspekcijas prezidija locekli.

Tāpat kā daudzi PSRS represīvās sistēmas veidotāji, Jēkabs Peterss pats bija tās upuris — Lielā terora un Krievijas mazākumtautību genocīdu laikā

1937. gada 27. novembrī viņu apcietināja NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros sakarā ar apsūdzību "piederībā (latviešu) kontrrevolucionārai organizācijai". Nāvessodu izpildīja Komunarkas masu kapos pie Maskavas

1938. gada 25. aprīlī.

***

Dzimis 1886. gadā, Курляндская губ., Бринкенская вол.; латыш; низшее;

член бюро КПК при ЦК ВКП(б).

Dzīvoja: Москва, ул. Серафимовича, д. 2 (Дом правительства), кв. 181.

Arestēts: 1937. gada 26. novembrī.

Notiesāts: ВКВС СССР 1938. gada 25. aprīlī.

Inkriminēts: участии в к.-р. организации.

Nošauts: 1938. gada 25. aprīlī.

Apglabāts: место захоронения - Московская обл., Коммунарка.

Reabilitēts: 1956. gada 3. martā. ВКВС СССР

Avots: Москва, расстрельные списки - Коммунарка

***