Pēc 1905. gada revolūcijas sakāves 1906.-1908. gadā no Krievijas impērijas uz Angliju un citām ārvalstīm emigrēja daudzi bijušie revolucionārie kaujinieki un mežabrāļi.

Fricis Svars, Jēkaba Petersa brālēns, no Londonas atgriežas slepeni Rīgā, kur viņu 1910.g. apcietina slepenpolicija.

Viņam izdodas noslēpt savu identitāti un viņu atbrīvo pret drošības naudu. Viņš atbēg uz Londonu un mēģina sagrabināt kopā pietiekami naudas, lai ar sievu, kas vēl ir Rīgā, emigrētu uz Austrāliju.

Viņš sastop jaunu žīdieti, Lubu Milšteinu, un sāk dzīvot ar viņu kopā. Bet Fricim ir savāds draugs - Pēteris Piaktovs, pazīstams kā Pēteris Krāsotājs (Peter the Painter). Viņš ir dzimis Kuldīgā kā Jānis Jakle.

Ieradies Marseļā 1908.g., kur strādājis par krāsotāju un uzturējis sakarus ar anarchistiem. Aizmuguriski notiesāts par piedalīšanos 1905.g. revolūcijā. Taču viņš ir un paliek enigma. Ir iemesls domāt, ka viņš ir Ochraņas provokātors. Viņš ierodas Anglijā un dzīvo pie Friča Svara un Lubas Milšteinas. Šī vieta kļūst par 5. grupas pulcēšanās vietu. Visi nēsā pistoles speciāli šūtās kabatās. Ne Fricim, ne Pēterim ir regulārs darbs. Mītiņi notiek latviski, lai Luba nesaprot, kas notiek. Pēteris spēj grupas locekļus apvienot politiski un ir galvenais plānotājs, bet pats viņš laupīšanās nepiedalās. Plānu izvedējs ir „Liesmas” vadītājs Juris Gardšteins. Viņš ir perfekts palīgs, ja kāds cits veic plānošanu un organizēšanu

***

Policija beidzot atklāj, ka Fricis Svars un Sokolovs ir apmetušies otrajā stāvā, Sidnejas ielā No. 100. Policija zina, ka viņi ir „bruņoti un bīstami”.

Nolemj, ka uzbrukums sāksies 3. janvārī. Policijai nav nekāda darbības plāna, nedz viņi mēģina sameklēt tulku un uzsākt sarunas. Vispār traģēdijai pamatus liek pati policija. 1911.g. 4. janvāra rītā maza, bet bruņota policistu grupa iezogas Sidnejas ielā un nosprosto bloku, kuŗā atrodas No. 100.

Policija ir bruņota ar vecmodīgiem revolveriem un primitīvām šautenēm. Terroristiem ir modernas Mauzera automātiskās pistoles.

Policija evakuē visus bloka rezidentus, ir pilnīgi neiespējami, ka abi revolucionāri nekā nebūtu pamanījuši. Šinī brīdī policija aplenc māju un okupē pirmos divus stāvus. Neviens neuzaicina abus revolucionārus padoties.

Policija atstāj māju, sapulcējas nama priekšā un mēģina nospriest, ko darīt tālāk.

Pateicoties policijas stulbumam, revolucionāru rīcībā tagad ir visa māja, ne vairs tikai 2. stāvs. Policija ātri konstatē, ka tās ieroči nevar sacensties ar revolucionāru ieročiem. Neliekas arī, ka abiem latviešiem trūktu munīcijas. Viņi lūdz komisāra Vudhausa (Woodhouse) atļauju pieprasīt regulāro kaŗaspēku, kas ir stacionēts Londonas Tornī (Tower). Komisārs zvana iekšlietministram (Home Secretary) Vinstonam Čerčilam (Winston Churchill). Pēdējais dod atļauju lietot visus līdzekļus. Drīz ierodas 17 skotu gvardi, ko komandē leitnants un divi apakšvirsnieki. Gvardi ir bruņoti ar Lee-Enfield šautenēm. Arī policijai pienāk papildspēki. Nepārtrauktais šāvienu troksnis ir pievilcis milzīgus skatītāju barus, kas nepārtraukti aug. Līdz ar viņiem arī policistu skaits.

Pēcpusdienā incidentā ir iejaukti 1000 policistu un kareivju, kas darbojas dažādās kapacitātēs. Cilvēku bars sastāv no tūkstošiem, kuŗu starpā ir arī slepenpolicija, lai izjauktu varbūtēju atbrīvošanas mēģinājumu. Pusdienas laikā ierodas pats Čerčils, lai gan operāciju personīgi nevada. Kāds reportieris vēlāk raksta, ka viņš apbrīno Čerčila nemaldīgo spēju operācijas laikā būt vienmēr fotokameras priekšā. Čerčilu skatītāji saņem naidīgi, galvenokārt liberālo imigrācijas likumu dēļ.

Atved ložmetēju. Incidents beidzas tieši tad, kad piebrauc zirgu vilkti lielgabali. Plkst. 13.00. mājas augšstāvs sāk degt. Neviens nezina, kā uguns izcēlusies. Iespējams, ka pāršauts gāzes pievads. Drīz no mājas ir palicis tikai skelets. Iekšpusē atrod 2 pārogļojušos līķus - vienu ar lodi pakausī, otru nosmakušu dūmos. Policija ir apmierināta. Viņu gods ir atriebts.

Pasaules prese par šo notikumu zirgojas. Vācija indīgi piezīmē, ka viņiem nevajadzētu 1000 viru, lai pieveiktu 2 cilvēkus. Tā beidzas Sidnejas ielas kauja.

***

Londonā latvieši izveidoja savu Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) grupu un latviešu Komunistisko klubu, kas sadarbojās arebreju strādnieku savienību ("Bundu") un citām kreisi noskaņoto Krievijas emigrantu grupām. Vairums emigrantu apmetās tolaik nabadzīgajā Īstendas (East End) daļā un viņiem trūka līdzekļu savas revolucionārās darbības turpināšanai.

1908. gadā Londonā izveidojās kaujinieku grupa Leesma ("Liesma"), kas pulcējās Džubilī (Jubilee) ielas anarhistu klubā. Grupas sastāvā, pēc vēlākajiem britu policijas izmeklēšanas rezultātiem, bija kāds

•  Pēteris Pjatkovs (Peter Piaktow) saukts "Krāsotājs" (the Painter), 
• Jakobs Fogels(Jacob Fogel, arī Jan Sprohe),
• Jāzeps Sokolovs vai Vilhelms (William Sokolow, saukts Joseph),
•  Fricis Svars (Fritz Svaars),
• Georgs Gardšteins (Hartmanis jeb "Puika") (George Gardstein, arī Mouremtzoff, Poolka Mourremitz),
•  Ņina Vasiļjeva (Vassilleva),
• Ļuba Milšteine (Milstein),
• Jēkabs Peterss (Jacob Peters),
• Makss Smolers (Max Smoller, arī Joseph Levi).

Reizēm šai grupai pieskaita Totnemas inkasenta aplaupītājus Paulu Helfeldu (Paul Helfeld) un Jakobu Lapidusu (Jacob Lepidus). Citi autori šai grupai vēl pieskaita Zāru Trasjonsku (Sara Trassjonsky), Juri Laiviņu jeb Jurku Dubovu (Yourka Laiwin, Yourka Dubof), Jāni Rozenu jeb Bārddzini (John Rosen, the Barber), Osipu Fjodorovu (Osip Federoff) un Kārli Hofmani (Karl Hoffman).

Personu patiesie vārdi un etniskā identitāte var būt savādāki.

Pirmā "ekspropriācijas akcija" bija 1909. gada 23. janvāra uzbrukums kasierim, kas no bankas veda naudu Totnemas kaučuka fabrikas darbiniekiem. Pēc vajāšanas sešu jūdžu garumā policisti nogalināja J.Lapidusu un sagūstīja ievainoto P.Helfeldu, kas mira slimnīcā ar pēdējiem vārdiem Mana māte ir Rīgā.

Apšaudes rezultātā tika ievainoti 25 cilvēki, divi nošauti, ieskaitot vienu policistu. Notikums izraisīja pret imigrantiem vērstu sašutuma vilni sabiedrībā, notikums vēlāk nodēvēts par Tottenham Outrage (Totnemas vardarbību).

1910. gada 16. decembrī notika vēl viens laupīšanas uzbrukums juvelieru veikalam Haundsdičas ielā Londonas Sitijā, kuru vadīja Gardšteins un piedalījās Smolers, Peterss, Dubovs, Svars, Sokolovs, Hofmans, Rozens un Fjodorovs. Laupītāji nogalināja trīs policistus, kas pēc kaimiņu zvana ieradās notikuma vietā. Vairākums no viņiem aizbēga, bet Gardšteinu nāvīgi ievainoja.

Ārsts, kas bija izsaukts kaujinieku grupas īrētajā dzīvoklī pie ievainotā Gardšteina, par to paziņoja policijai. Policisti dzīvoklī atrada jau mirušā Gardšteina līķi ar 1910. gada 2. jūlijā izdotu "Liesmas" grupas biedra karti, kas apliecināja, ka tās īpašnieks ir šīs latviešu anarhistu komunistu grupas biedrs, kā arī instrukcijas bumbu izgatavošanai un detonēšanai. Atrada arī vēstules no Rīgas Centrālcietumā ieslodzītajiem partijas biedriem un vēstules no latviešu kaujinieku grupas Baku, laikrakstus Zensonis ("Censonis"), Brihwiba("Brīvība") un Parīzes "Melnais karogs".

23. decembrī Skotlendjards apcietināja Petersu sakarā ar aizdomām par saistību ar 16. decembra uzbrukumu, bet atbrīvoja pēc skaidrojuma, ka laupīšanu esot veicis viņa brālēns Fricis Svars.

1911. gada 2. janvārī kāds informators ziņoja par to, ka divi vai trīs no meklētajiem uzbrucējiem, ieskaitot grupas vadītāju Pēteri Pjatkovu, slēpjas Sidnejstrītā 100 Stepnijas apkaimē. 3. janvārī tur ieradās apmēram 200 policistu, kas aplenca visu rajonu.

Teroristiem bija vieni no tā laika modernākajiem vācu ieročiem un liels daudzums munīcijas, kas ļāva viņiem veselu dienu atšaudīties pret britu policijas, vēlāk armijas vienībām. Notikuma vietā ieradās pats britu iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils, daudzi preses pārstāvji un fotogrāfi. Pēc lielgabalu apšaudes aplenktajā ēkā sākās ugunsgrēks, kuru Čērčils ugunsdzēsējiem neļāva apdzēst, bet gaidīja kaujinieku mēģinājumu izlauzties cauri galvenajai izejai. Tomēr tas nenotika un ēkā ielauzušies policisti atrada vienīgi Friča Svara un Vilhelma Sokolova līķus. Pēteris Pjatkovs jeb "Krāsotājs" bija bez pēdām pazudis.

Kaujas rezultātā bojā gāja trīs policisti un viens ugunsdzēsējs.