Ārsts, rakstnieks un publicists Jānis Liepiņš (19.10.1930 - 26.05.2022) vienmēr bijis un būs mūsējais – Misiņa bibliotēkas lasītājs un draugs vairāk nekā sešdesmit gadus.

Vienmēr enerģiskais Jānis Liepiņš nāca uz bibliotēku katru dienu, vienalga kādos laika apstākļos, gluži kā uz darbu. Ja kādu dienu viņa nebija, jau satraucāmies, kas atgadījies. Viņš bibliotēkā visu ievēroja un par visu interesējās, vienmēr, līdz pamatiem, gribēja uzzināt par katru jaunizlasīto faktu vai ieraudzīto gleznu. Bibliotēkā viņš ne tikai vāca ziņas saviem daudzajiem rakstiem, bet arī ar dāvinājumiem izveidoja savu rokrakstu fondu. Pirmos vēstuļu dāvinājumus saņēmām 1988. gada pavasarī un pēdējos pavisam nesen. Liepiņa rokrakstu fonds šajos gados izaudzis par vienu no lielākajiem Misiņa bibliotēkā. Būdams ļoti čakls rakstītājs, viņa arhīvā saglabājušās daudzu zināmu personu sūtītās vēstules: Valdemāra Ancīša, Nikolaja Balabkina, Raimonda Baltakmens, Vilmas Delles, Dzidras Ezergailes, Artūra Gobas, Mildas Grīnfeldes, Rasmas Grīsles, Ulda Ģērmaņa, Mirdzas Ķempes, Induļa Ozola, Lidijas Pupures, Elzas Stērstes, Veltas Tomas, Hildas Vīkas, Imanta Ziedoņa un daudzu citu. Nākamībai saglabāsies ne vien viņa sarakste, bet arī daudzie manuskripti, starp tiem arī pēdējos gados dāvinātie: ironiskā spēle “Viesu nams pēc maksātnespējas”, “Mīlestības un skatuves kvēlojumā”, ilūziju spēle “Viesmīlīgā māja”, errastību spēle “Cīniņi ar nelabo” un citi. Un, protams, fotogrāfijas.

          Misiņa bibliotēku vienmēr pavadīs Jāņa Liepiņa gaišais tēls un viņa veltījums: “.. ir viena vieta Latvijā, ko vērtēju par absolūti neaizstājamu, mūžīgi mūžam paturamu un nezaudējamu – tā ir Misiņa bibliotēka, kas ir mūsu gara dzīves centrālais gaismas avots. Simboliski tā sevī glabā visu, ko esam savā vēsturē veikuši, un šī bibliotēka ir arī mūsu stingrā prasība – nenolaisties laiskumā, strādāt, pūlēties, mācīties pašam un mācīt citus. Misiņa bibliotēka liek mums ikreiz apzināties vērtības, uz kā stāvam un ar kurām mēs varam pastāvēt līdzās citām kultūras tautām. Misiņa bibliotēka ir mūsu pašapziņas nodrošinātāja – ka drīkstam strādāt, allaž pēc padoma tikai pie svešiem paraugiem neskriedami, ka mums jāvar radīt, nekļūstot par pakaļķēmošanās nerriem. (..) Kamēr mums ir mūsu gara mantu drošā krātuve, tikmēr mēs spēsim pacelties pāri citu mantu visvarenībai, tikmēr mēs jaudāsim augt un nepazust vēstures virpuļos.”

Visdziļākā līdzjūtība Jāņa Liepiņa tuviniekiem. Lai vieglas smiltis!

Avots

               ****

Dzimis Lubānā maiznieka ģimenē.              Dietologs, rakstnieks.

Studējis medicīnu, noslēpjot savu patieso biogrāfiju, jo vecāki bija izsūtījumā Sibīrijā - tēvs kopā ar mātes māti Amūras apgabalā, māte Magadānā, māsa Mordovijā.  J.Liepiņš: "Bieži man vajadzēja dzīvot, aizņemoties naudu vai cienājoties pie mūziķu Ērikas un Jāņa Milzarāju galda. No tēva māsas Druvienā un no mātes māsas Lubānā es gan saņēmu pabalstu, bet viņas pašas jau arī nebija nekādas bagātnieces."

Beidzis Rīgas 4.vidusskolu.

1955  absolvējis Rīgas medicīnas institūtu..

1955-61  ārsts Rendā.

1962-92  Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas ZPI zin.līdzstrādnieks.

1969  med.zin.kandidāts, 1992  med.zin.doktors.

1990   uzņemts Rakstnieku Savienībā.

  Latvijas ārstu biedrības Goda biedrs.

Avots: "Mani pacienti," J.Liepiņš, 1998.g.