Dzimusi kara orķestra diriģenta ģimenē. Pedagoģe, logopēde, galvenā Zentas Mauriņas atbalstītāja pirms emigrācijas.

Ieguvusi izcilu izglītibu - franču valodas studijas Pēterburgā, fllozofijas studijas Latvijas Universitātē, specializēšanās psiholoģijā Vīnē. 1919 -1922 dienestā Latvijas Ārlietu ministrijā. Pēc tam strādāja Sarkanajā Krustā un nodaļas pārzine Psihotehniskās un arodizvēles institūtā.

1944.g. devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādāja par tulku pašpārvaldē Drezdenē. 1948. gadā izsūtīta uz PSRS, apcietināta un par dzimtenes nodevību sods - ieslodzījums soda nometnē uz 10 gadiem.  Atbrīvota no Karagandas soda nometnes Kazahstānā 1955.gadā. Rīgā apmetās uz dzīvi Hāmaņa ielā pie māsām Melnalksnēm.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma darbojās logopēdijā. Uzskatāma par pirmo logopēdi Latvijā, jo to apguva 1937.gadā Vīnē pie profesora Freseļa, organizēja pirmos 2-gadīgos kursus skolotājiem. Bija mācībspēks Logopēdijas katedrā RMI, ko izveidoja uz Liepājas institūta bāzes. Lekciju klausītāji atceras, ka E.Lauvai bija izcilas zināšanas arī psiholoģijā, neiroloģijā un pedagoģijā.

Darbi: Latviski-vāciska vārdnīca, Valtera un Rapas apgāds, 1939,g. , 1942g., 1943.g.

Avoti: Dr. Jāņa Liepiņa piemiņas raksts un mfa.gov.lv