Jānis Endzelīns bija latviešu valodnieks, latviešu valodas un citu baltu valodu pētnieks, salīdzināmās un vēsturiskās valodniecības speciālists.

Vecāki

Mārcis Endzeliņš

Kristīne Grasmane

Brāļi Hermanis Enzeliņš un Augusts Endzeliņš

Dzīvesbiedre Marta Grimma

Bērni Melita Endzelīna, Lūcijs Endzelīns (šahists), Līvija Endzelīna (gleznotāja)

• Zinātniskā darbība: Zinātne valodniecība
• Darba vietas: Tērbatas universitāte, Harkovas universitāte, Latvijas Universitāte,Latvijas Zinātņu akadēmija
• Alma mater: Tērbatas universitāte

Jānis Endzelīns dzimis kā otrais dēls Kauguru pagasta "Mičkēnu" māju saimnieka un brāļu draudzes teicējtētiņa Mārča Endzeliņa (vācu valodā: Endselin) otrajā laulībā ar Kristīni Grasmani (1842 — 1917).

Viņa tēvs Mičkēnu mājas 19. gs 60-ajos gados bija no muižas izpircis dzimtīpašumā par 6000 rubļiem.

Jānis mācījās Kauguru pagastskolā, kur dokumentos viņš ierakstīts kā "Mičkēnu Jānis Endzelins" (Mitschken Jahn Endselin), pēc tam Valmieras apriņķa skolā. 1884. - 1892. gadā viņš mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, kur apguva grieķu, latīņu valodu un patstāvīgi mācījās arī lietuviešu valodu.

1893. gadā J. Endzelīns iestājās Tērbatas universitātē klasiskās filoloģijas nodaļā. Viņš vēlējās pētīt latviešu valodu, bet nevienā universitātē nebija iespējams studēt baltu valodas. Tā kā slāvu valodas baltu valodām ir vistuvākās, tad pēc klasiskās nodaļas beigšanas 1897. gadā Endzelīns turpināja studijas slāvu filoloģijas nodaļā, kuru beidza 1900. gadā. Šajā laikā Endzelīns kļuva par vecākās Latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

No 1903. līdz 1908. gadam Jānis Endzelīns docēja salīdzināmo valodniecību Tērbatas universitātē. 

1905. gadā aizstāvēja maģistra disertācija par latviešu valodas prievārdiem. Pēc gada iznāca šā darba otrā daļa, kur aplūkoti priedēkļi. 

1907. kopā ar Kārli Mīlenbahu uzrakstīja "Latviešu gramatiku", kas bija pirmā īsti zinātniskā latviešu valodas gramatika.

No 1909. līdz 1920. gadam Endzelīns strādāja Harkovas universitātē, kur viņš lasīja ievadu valodniecībā, indoeiropiešu valodu salīdzināmo gramatiku, ģermāņu valodu salīdzināmo gramatiku, vadījis nodarbības senprūšu, leišu, senarmēņu, senislandiešu, senīru, gotu un citās valodās. Šajā laikā publicēja daudzus rakstus, vasarās brauca uz Latviju vākt izlokšņu materiālus. 

1912. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attiecībām. Harkovā Endzelīns uzrakstīja "Lettische Grammatik" ("Latviešu valodas gramatika"), kas tika publicēta 1922. gadā Latvijā. Šajā pētījumā tika parādīts latviešu valodas toreizējais attīstības stāvoklis, kā arī latviešu valodas skaņu, formu un konstrukciju vēsture, saistības ar citām valodām.

1920. gadā Jānis Endzelīns atgriezās Latvijā un sāka strādāt Latvijas Universitātē. Viņš palīdzēja izveidot baltu filoloģijas nodaļu un lasīja ievadu baltu filoloģijā, latviešu valodas zinātnisko gramatiku, lietuviešu valodas zinātnisko kursu, baltu valodas salīdzināmo gramatiku. Darbojas Terminoloģijas komisijā, kam īsā laikā bija jārada termini dažādās nozarēs. Pēc viņa ierosmes

• 1920. gadā dibināta Filologu biedrība,
• 1935. gadā Latviešu valodas krātuve.

1922. gadā zinātnieku vajadzībām vācu valodā iznāca "Latviešu lasāmgrāmata", kur bija apskatītas latviešu valodas izloksnes līdz ar tekstu paraugiem.

1922. gadā izdots darbs "Latvijas vietu vārdi", pirmā daļa, kurā sakopoti Vidzemes vietvārdi. Šo darbu sarakstījis kopā ar A. Ābeli, J. Kauliņu, P. Šmitu u.c. 1926. gadā iznāca otrā daļa, kur apkopoti Kurzemes, Zemgales un Latgales vietvārdi. Jānis Endzelīns uzņēmās pabeigt Kārļa Mīlenbaha darbu "Latviešu valodas vārdnīca", kura viņš uzrakstīja norādes par vārdu cilmi un sakariem ar radu valodām.

1927. gadā viņš apprecējās ar savu studenti Martu Grimmu (1901-1983), bet laulība drīz vien tika šķirta. 

1939. gadā viņš bija Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas priekšnieks.

1938. gadā izdeva J. Endzelīna darbu "Latviešu valodas skaņas un formas", 1943. gadā "Senprūšu valoda", kas vācu valodā 1944. gadā izdots ar nosaukumu "Altpreussische Grammatik".

Pēc Otrā pasaules kara Endzelīns Latvijas Valsts universitātē vadīja Latviešu valodas katedru (1944. — 1950.).

No 1946. gada bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļas vadītājs, no 1953. līdz 1961. gadam — Vārdnīcu sektora vadītājs. 

• 1945. gadā tika izdots viņa "Ievads baltu filoloģijā",
• 1948. gadā — "Baltu valodu skaņas un formas",
• 1951. gadā — "Latviešu valodas gramatika" (1922. gada izdevuma tulkojums ar papildinājumiem; par šo darbu viņam 1958. gadā piešķīra Ļeņina prēmiju).

1956. gadā izdota vietvārdu vārdnīcas "Latvijas PSR vietvārdi" pirmā daļa (otrā daļa iznāca 1962.gadā).

Arī šajā laikā viņš turpināja darbojies terminoloģijas izveidē. Viņa darināti vārdi ir ieskaits, izstrādes diena, neklātiene (mācības), padomnieks, pirmrindnieks, teicamnieks un citi. 

Jānis Endzelīns mira 1961.gadā Kokneses "Nākās". Viņš apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.

Kauguru pamatskola nosaukta J.Endzelīna vārdā.

• "Valodniecības priekšmets ir valoda. Par valodu saucam mūsu domu un jūtu zīmju visumu, cik tāļu tās zīmes ir ārēji manamas un cik tāļu mēs tās radam pēc savas gribas un patikas."
• "Neviens, kas grib latviski pareizi runāt un rakstīt, nedrīkst neinteresēties par tautasdziesmu valodu tai apjomā, kādā tā vēl tagad mums der par paraugu. Jo mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots, tās valodas, ko izbijušos laikos ir runājuši latvieši, kas nei paši pratuši kādu svešu valodu, nei bijuši ciešos sakaros ar ļaudīm, kuru runā ieviesušies dažādi ģermānismi un slavismi."
• "Vietvārdi ir it kā kāds zemes archīvs, kas līdzīgi dokumentu archīvam var sniegt ziņas par bijušiem laikiem."
• "Uzvārds nav uzvalks, ko ātri un viegli var mainīt, un tāpēc, mainot uzvārdu, ir labi jāapdomā, kā turpmāk saukties."
• "Ja jau dzimuši latvieši tiešām visi bez kļūdu runātu un rakstītu latviski, tad jau nu varētu to gramatiku skolās arī nemācīt. Bet ja tā nav, tad nu bez gramatikas arī nevar iztikt, un kas to ir nolieguši, tie droši vien paši ir atradušies kara stāvoklī ar latviešu valodas likumiem."
• "[..] tikai skolotāji pareizi mācīdami skolniekus latviski runāt un rakstīt var reiz mums atjaunot tīru, nebojātu latviešu valodu. Bet kas grib labi mācīt, tam papriekšu pašam jāizmācās.

***

Jānis Endzelīns - valodnieks, filoloģijas zinātņu  doktors, PSRS ZA korespondētāj-loceklis, LPSR ZA  akadēmiķis

Dzimis Kauguru pagasta Mičkēnā saimnieka ģimenē, kad notika pirmie  vispārīgie latviešu dziesmu svētki, kuros latviešu tautas atmodas kustība  meta augstu vilni. Šis vilnis skāris arī profesoru Endzelīnu. Viņā  pamodās kaislīga dziņa strādāt savas tautas labā, izkopjot sevišķi tās  valodu.

Bagāts ir viņa zinātnisko atziņu pūrs. Viņš gandrīz viens pats ir veicis  grūto latviešu valodas tīrīšanas, kuplināšanas un pētīšanas darbu.  Latviešu valoda viņa darbības sākumā bija stiprā kaimiņu tautu valodu  ietekmē. Nezāles vajadzēja nesaudzīgi izravēt un rūpīgi apkopt latviešu  valodas augus. Grūts bija mātes valodas pētīšanas darbs, jo jālauž bija  jauni ceļi. Viss tas gūlies gandrīz vienīgi uz profesora J. Endzelīna  pleciem. Viņu ar pilnīgu tiesību varam dēvēt par modernās latviešu  literatūras valodas tēvu. Valodniecības laukā profesora J. Endzelīna priekšteči ir Juris Alunāns  un Atis Kronvalds, kas daudz rūpējušies par latviešu valodas  uzplaukumu. Laikam tāpēc latviešu valodas mīlestība, kas vadīja J.  Alunānu un A. Kronvaldu, sastopama arī profesorā J. Endzelīnā. Tautas  atmodas laikmetā sakņojas viņa darbs latviešu valodas laukā.

J. Endzelīns ir dabūjis teicamu valodniecisku izglītību. Viņš beidzis  universitātē klasiskās un slāvu filoloģijas nodaļu. Iegūtās zināšanas  izlietojis baltu valodu pētīšanai. Viņa mūža darbs veltīts baltu valodām  un to krāšņākajam ziedam - latviešu valodai. Jau pirmais viņa  zinātniskais darbs maģistra disertācija sarakstīts par tematu ,,Latviešu  prepozīcijas’’ (1905 - 1906). Doktora disertācijai izvēlējies virsrakstu  ,,Slāvu un baltu etīdes’’ (1912). ,,Latviešu gramatiku’’ (1922) viņš saraksta  vācu valodā, lai to darītu pieejamu arī cittautu zinātniekiem. Viņš  turpina un papildina K. Mīlenbaha ,,Latviešu valodas vārdnīcu’’ (1923 -  1932), pievienodams vārdiem savus vērtīgos paskaidrojumus. Vēl jāmin  grāmata ,,Latviešu valodas skaņas un formas’’ (1938). Tie ir tikai lielākie  profesora darbi, kas veltīti latviešu valodas pētījumiem; mazāku darbu  skaits viņam ir ļoti liels.

Profesors J. Endzelīns ir cieši savienojis teoriju ar praksi. Viņš ne tik  vien noskaidro teorētiskus latviešu valodas jautājumus, bet pievērš  uzmanību arī iegūto atziņu izlietošanai praksē. Viņam tik mīļa ir latviešu  valoda, ka viņš grib to redzēt bagātu, tīru, daiļu, skaidru un noteiktu.  Valoda jau ir tautas kultūras vērtību krātuve un stiprākais nacionālās  kultūras balsts.

Profesors J. Endzelīns savā valodnieka darbā pievērsis galveno  uzmanību laksikas kuplināšanai, frazeoloģijas izkopšanai, fonētikas  parādību pētīšanai, morfoloģijas jautājumu atrisināšanai un sintakses  parādību noskaidrošanai. Sevišķi mīļa viņam bijusi leksika, fonētika un  morfoloģija. Sintaksei viņš pievērsies mazākā mērā, jo šajā laukā aktīvāk  darbojies K. Mīlenbahs. Latviešu valodas leksikas kuplināšanai J.  Endzelīns pievērsis lielu uzmanību. Viņš devis tai veselu rindu jaunu  vārdu. Dažreiz viņš pats brīvi radījis jaunvārdus, bet bieži vien tos  darinājis pēc citu lūguma. Šie jaunvārdi ir valodnieciski pareizi atvasināti  un teicami raksturo kādu lietu, īpašību vai darbību.  Piemēram: jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, pagaisme,  aizstāt, dotumi, klātiene, ira, esme, necils, nedegams, ietve,  laimests, lūgsna.

Latviešu valodas vārdi savākti ,,Latviešu valodas vārdnīcā’’. To gan sāka  sastādīt valodnieks K. Mīlenbahs, bet darbu nepabeidza, to papildināja  un turpināja J. Endzelīns. Viņš noskaidroja arī daudzu vārdu  etimoloģiju, kuru K. Mīlenbahs nebija devis. ,,Latviešu valodas vārdnīcā’’  ir ievietoti latviešu valodas vārdi ar plašu latviešu frazeoloģiju, vārdu un  frāžu tulkojumi vācu valodā un etimoloģijas. Tā latviešu tauta ir tikusi  pie zinātniskas latviešu valodas vārdnīcas. Tā ir neizsmeļams avots, no  kura var ņemt vārdus zinātnieki, rakstnieki, skolotāji, ārsti, advokāti,  skolnieki u. c. Ar šo vārdnīcu K. Mīlenbahs un J. Endzelīns ir padarījuši  latviešu valodu par visas tautas īpašumu. Viņi ir atdevuši tautai tās  valodu.

Profesors J. Endzelīns ir daudz pūlējies latviešu valodas vārdnīcas labā.  Katru nedēļu, atskaitot vasaras brīvlaiku, viņš noturējis valodniecības  sēdes, kurās pārrunāti neskaidrie vārdi un izteicieni. No dažādiem  Latvijas apvidiem sēdēs piedalījās pārstāvji, kas dod paskaidrojumus par  neskaidro vārdu nozīmi un izrunu.

Profesors J. Endzelīns savācis arī Latvijas vietu vārdus, kas dod pārskatu  par vietu nosaukumiem un to izrunu.

Rosīgs darbs latviešu valodas laukā norisinājās Latvijas neatkarības laika  sākumā. Bija steidzīgi jāizstrādā latviešu zinātniskā terminoloģija.  Latvieši drosmīgi ķērās pie darba un izveidoja latviešu zinātnisko  terminoloģiju, kuras izstrādāšanā lieli nopelni profesoram J.  Endzelīnam. Terminoloģijas komisijas sastādītais vārdu krājums savākts  ,,Latviešu terminoloģijas vārdnīcā’’ (1922).

Plašs darba lauks J. Endzelīnam ir frazeoloģija. Latviešu valodā stipri  jūtama vācu un krievu valodas ietekme. Tanī ieviesušies daudzi  ģermānismi un rusicismi. Profesors J. Endzelīns nopietni pūlējies, lai  atsvabinātu no tiem latviešu valodu.

J. Endzelīns lielu uzmanību pievērsis arī latviešu literārās valodas  izrunai. Latviešu inteliģence lietoja runā daudzas izloksnes formas.  Profesors J. Endzelīns gādāja par to, lai latviešu inteliģence runātu tīrā  literārā valodā. Viņš teicis: ,,Pareiza izruna ir tikpat svarīga kā pareiza rakstība.’’ Šie vārdi ir viegli saprotami, jo latviešu valodas rakstība lielā mērā  pamatojas uz izrunu. Tā viņš nopietni ievēro platā un šaurā e izrunu  latviešu un svešos vārdos.

Morfoloģijas laukā profesors J. Endzelīns nopietnu uzmanību pievērsis  vārdu atvasināšanai. Viņš noskaidrojis piedēkļu dabu un lietošanas  iespējas un aizrādījis uz pareizu divdabju lietošanu. Sevišķu uzmanību J.  Endzelīns veltījis prepozīciju dabas un lietošanas noskaidrošanai. Šim  jautājumam viņš veltījis jau savu maģistra darbu ,,Latviešu prepozīcijas’’.

Sintakses jautājumiem J. Endzelīns nodevies mazāk. Tomēr arī sintaksē  viņš noskaidrojis vienu otru svarīgu jautājumu, dažā labā lietā  novērsdamies no valodnieka K. Mīlenbaha uzskatiem.

Profesors J. Endzelīns ir nostiprinājis arī svešvārdu rakstību latviešu  valodā. Viņš ir centies svešvārdus latviešu valodā rakstīt tā, kā tos izrunā  attiecīgā valodā. Tomēr dažreiz viņš ir arī atkāpies no svešvārdu  oriģinālizrunas, pielāgojoties latviešu valodas īpatnībām. Svešvārdu  rakstību J. Endzelīns stabilizējis E. Ozoliņa sastādītajā un J. Endzelīna  rediģētajā ,,Svešvārdu vārdnīcā’’ (1926), kas iznākusi jau vairākkārt. J. Endzelīnam piešķirami galvenie nopelni, ka latviešiem tagad ir  zinātniska un praktiska pareizrakstība.

Pats profesors ir teicis, ka latviešu valoda esot izpētīta uz kādiem 30 - 40  gadiem. Liekas, ka J. Endzelīns ir par zemu vērtējis savu nozīmi latviešu  valodas pētīšanas laukā. Viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu, atdevis  tīru, skaidru, noteiktu un pareizu. Ar to profesors J. Endzelīns ir ieguvis  augstāko balvu - nemirstību.

J. Endzelīns pulcinājis ap sevi jaunos valodniekus, kuri mīlējuši un  cienījuši savu profesoru. Viņa vārdu studenti izrunājuši ar lielu cieņu,  bet izdotās grāmatas skolotāji lieto skolās vēl šodien.

Vadīdams Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, J. Endzelīns  ir sagatavojis jaunus zinātniekus - sava darba turpinātājus.

liia.lv

http://www.apollo.lv/portal/life/articles/254189

Jānis Kušķis

***

* 1873. II 23. Kauguru pag.

                1892. Rīgas pilsētas ģimnāziju,

                1893/1900. Tērbatas universitāti klasisko un slavu filoloģiju,

                1900/1903. Tērbatas univ. maģistrantūra un skolotājs Tērbatas ģimnāzijā,

                1903. Tērbatas universitātes privātdocents,

                1905. ieguva maģistra grādu,

                1908. ievēlēts par ārkārtas profesoru Harkovas universitātē,

                1909. Harkovas universitātes privātdocents vēlāk ārkārtas profesors,

                1911. ieguvis Dr. grādu Pēterpilī,

                1912/1920. ordinārs profesors Harkovas universitātē,

                1920/1922. Latvijas augstskolas filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns,

                1939. Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas priekšnieks,

                1939. Tēvzemes balvas laureāts,

                Latviešu filologu biedrības goda biedrs,

                Filozofijas goda doktors Upsalas un Kauņas universitātē,

                Prāgas zinātņu biedrības goda biedrs.

                Apbalvots Čehoslovākijas “Baltas Lauvas” III šķiras,

                Apbalvots Lietuvas Ģedimina III šķiras ordeņi. 

                Avots:       “Universitas” # 31/1973.