Anna Ābele

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
01.05.1881
Miršanas datums:
09.09.1975
Apglabāšanas datums:
11.09.1975
Tēva vārds:
Pēteris
Papildu vārdi:
Alīde
Kategorijas:
Docents, Pedagogs, skolotājs, Profesors, Valodnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Brāļu kapi Katskilos, Tannersville, ASV

Anna Alīde Ābele ir pasaules valodniecībā atzinību ieguvusi  latviešu zinātniece, slāviste un baltiste, pirmā un līdz Otrajam pasaules karam vienīgā humanitāro zinātņu profesore Latvijas Universitātē.

Dzimusi 1881. gada 1. maijā Valmieras pagasta "Mazķēdiņos"(tagad Burtnieku pagastā) saimnieku Pētera Ābeles un Annas ģimenē kā trešais bērns. Desmit gadu vecumā viņa sāka skolas gaitas vietējā valmieriešu pagastskolā,bet pēc trim ziemām vecāki meitu sūtīja uz Valmieras četrklasīgo meiteņu skolu. Pēc tās beigšanas Annai gadu nācās sēdēt mājās, jo vecākiem trūka līdzekļu tālākām skolām.

1898-1901.g. mācījās Rīgā, Lomonosova meiteņu krievu ģimnāzijā. 1901. gadā Anna Ābele beidza ģimnāziju, iegūstot krievu valodas un matemātikas mājskolotājas tiesības.

1902. gadā jaunā valmieriete uzsāka skolotājas gaitas. Pāris gadu viņa bija mājskolotāja tirgotāja Andža Kaudzītes ģimenē Vaivē (Cēsu tuvumā), sagatavojusi Elzu Mariju Usenko-Kaudzīti ģimnāzijai. Tad mācīja krievu valodu un matemātiku Vecpiebalgas draudzes skolā līdz skolu 1905. gada nemieros sagrāva soda ekspedīcija. No 1906.līdz 1907.gadam A.Ābele strādāja par skolotāju Valmierā A.Liepiņa privātā tirdzniecības skolā, no 1907. līdz 1908.g – Bauskā M.Kronbergas privātā ģimnāzijā,bet no 1908. līdz 1911. gadam Limbažu pilsētas proģimnāzijā. Skolotāja Anna Ābele esot bijusi ļoti rūpīga, sirsnīga,kautrīga un audzēkņu cienīta. Tomēr 1911. gada pavasarī viņa skolotājas darbu pārtrauca, vēlēdamās pati tālāk izglītoties.

1911. gada rudenī trīsdesmit gadu vecumā A.Ābele iestājās Peterburgas Bestuževa Agstākajos sieviešu kursos (faktiski – universitātē sievietēm) jaunatvērtajā Salīdzināmās valodniecības nodaļā, ko vadīja izcilais salīdzināmās un vispārīgās valodniecības speciālists profesors Jans Boduēns de Kurtenē (Baudouin de Courtenay, 1845-1929), kas kopš 1900. gada bija Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģījas fakultātes profesors. Viņa bijušais students Ļevs Ščerba (1880-1944) Pēterburgas universitātē bija nodibinājis un vadīja eksperimentālās fonētikas laboratoriju. Anna Ābele studiju laikā tur uzsāka latviešu valodas skaņu, zilbju un intonāciju eksperimentālu pētīšanu. Savā diplomdarbā (1915) viņa analizēja uzsvērto patskaņu intonācijas latviešu valodā. Uzcītīgās latvietes pētījums tika augstu novērtēts, un tajā pašā gadā tas publicets žurnālā "Ķeizariskās Ziņātņu Akadēmijas Vēstis", bet A.Ābele pēc valsts eksāmenu nokārtošanas saņēma slāvu filoloģijas kandidātes grādu, tika atstāta pie kursiem gatavoties zinātniskam darbam un ieguva stipendiju diviem gadiem.

1917. gadā A.Ābele tika ievēlēta Ļ.Ščerbas vadītajā laboratorijā par asistenti un nostrādāja tur līdz 1918. gada pavasarim.

1918. gada pavasarī A.Ābele atgriezās Latvijā – nobriedusi pētniece ar bagātām zināšanām, vērtīgu pieredzi un plašu redzsloku. Tajā vasarā medicīnas studijas Tērbatas universitātē bija beidzis A.Ābeles brālis Pēteris, divpadsmit gadus par viņu jaunāks. Viņš bija uzsācis Palsmanes draudzes ārsta praksi un bija priecīgs, ka māsa kādu laiku dzīvo pie viņa un strādā Palsmanes draudzes skolā par skolotāju. Būdama profesionāla pētniece, A.Ābele šo laiku izmantoja pagasta izloksnes skaņu iepazīšanai un aprakstīšanai, un pēc dažiem gadiem (1922) "Filologu biedrības rakstos" tika publicēts apcerējums par "o" skaņu palsmaniešu izloksnē.

Tad īsu laiku A.Ābele atkal bija skolotāja – Rīgā Olava komercskolā un Tautas augstskolā.

Kad dzima neatkarīga Latvijas valsts, Anna Ābele jau bija dzimtenē, kamēr citi  akadēmiski izglītotie latviešu valodnieki vēl strādāja Krievijas universitātēs: Jānis Endzelīns – Harkovā, Peteris Šmits – Vladivostokā, Juris Plāķis – Kazaņā. Kad 1919. gada septembrī nodibinājās Latvijas Augstskola, A.Ābele uzņēmās kārtot Valodnieciski filozofiskās fakultātes bibliotēku, bet, kad 1921. gadā profesors Jānis Endzelīns fakultātē nodibināja Baltu filoloģijas nodaļu,erudītā un jau graduētā slāviste līdztekus bibliotēkas pārzināšanai izmantoja līdz šim nebijušo iespēju – studēt baltu filoloģiju un jau 1922. gadā nokārtoja doktorandes eksāmenus.

Drīz pēc tam Josefs Zubatijs (Zubaty, 1855-1931), Prāgas universitātes profesors, vēlākais Čehijas Zinātņu un mākslas akadēmijas prezidents, aicināja uz Prāgu baltu valodu lektoru, un Anna Ābele 1922.gadā uzsāka darbu Kārļa universitātē un līdz 1924.gadam vadīja baltu valodu lektorātu, kā arī papildināja savas zināšanas slāvistikā.

Pēc atgriešanās Rīgā viņa aizstāvēja savu pro venia legendi darbu un tika ievēlēta par privātdocenti LU Slāvu filoloģijas katedrā.

1925.gada pavasarī tika nodibināts LU Eksperimentālās fonētikas kabinets un A.Ābele tika apstiprināta par tā pārzini. Aktīvi darboties tas gan sāka 1927. gadā, kad ieguva telpas Baznīcas ielā 5, sētas mājā. Šeit darba prasmi guvušas vēlāk pazīstamas latviešu valodnieces, piemēram, Elfrīda Šmite un Zelma Birzniece.Interesanti piebilst, ka Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja krājumā glabājas A.Ābeles izdarītās kimogrammas (kimogrāfs – aparāts gaisa svārstību grafiskai reģistrācijai skaņu izrunā).

1934. gadā A.Ābele piecdesmit trīs gadu vecumā tika ievēlēta par docenti, bet 1937. gada 1. novembrī – par vecāko docenti slāvu filoloģijā (ar Ministru kabineta 1939.gada 27. septembra lēmumu šis amata nosaukums tika pārdēvēts par ārkārtas profesoru).

Docente A.Ābele eksperimentāli pētījusi daudzu latviešu valodas izlokšņu – Lejasciema, Dundagas, Rucavas, Apukalna, Gramzda draudzes, Alūksnes, Rūjienas, Vidzemes lībisko un citu – fonētiku. Katru gadu "Filologu biedrības rakstos", sākot no 1.numura 1921. gadā līdz 1940. gadam, ir publicēti viņas nopietno pētījumu rezultāti.

A.Ābele regulāri piedalījusies Eiropas fonētiķu, slāvistu un psihologu kongresos un konferencēs, no 1926. līdz 1938. gadam gandrīz katrā vasaras brīvlaikā viņa devusies ilgākos zinātniskos komandējumos uz Vāciju,Lielbritāniju, Austriju, Čehoslovākiju, lai iepazītos ar pēdējo gadu sasniegumiem eksperimentālajā fonētikā. Ar šadu uzdevumu A.Ābele visa 1937./38. akadēmiskā gada garumā atradās zinātniskā komandējumā Beļģijā, Vācijā, Austrijā, Francijā, kā arī Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Viņa bijusi biedre gan starptautiskās lingvistu organizācijās (Indoeiropiešu biedrībā, Starptautiskajā fonētikas zinātņu apvienībā), gan Latvijas profesionālās organizācijās (Filologu biedrībā, Sieviešu apvienībā).

Studenti cieņpilno attieksmi pret docenti A.Ābeli pauduši, ievēlēdami viņu par godabiedri Filoloģijas un filozofijas studentu akadēmiskajā organizācijā "Ramave", kas tika nodibināta 1929. gadā un kas no 1931. gada izdeva rakst krājumu "Ceļi" (tur publicēti arī vairāki A.Ābeles raksti). Ramaves godabiedri bija arī profesori,Jānis Endzelīns, Jānis Kauliņš,Ludis Bērziņš, Kārlis Kārkliņšun Boriss Vipers. "Katram godabiedram tradicionāli bija izveidojusies sava īpaša dziesma, kas vai nu pēc satura likās viņam piemērota, vai arī par kuru zinājām, ka tā viņam sevišķi mīļa. (..) Annu Ābeli apsveicām ar "Ziedi balti, ābelīte, Es paklāju villainīti; Lai birst tavi balti ziedi Uz manām villainēm"," atcerējās kādreizējā ramaviete, Stokholmas universitātes profesore Velta Rūķe-Draviņa.

A.Ābeli ļoti cienīja un uzmanīgi uzklausīja pat kategoriskais un dzēlīgais J.Endzelīns, jo viņa strādāja stingri zinātniski – patskaņus un līdzskaņus, intonācijas un zilbes skaidroja ar fizioloģiskām norisēm, un "eksperimentālā fonētika jau nebija nekāda fantāzijas rotaļu arēna"." Annas Ābeles personā Endzelīns atrada domu biedru, kas kompetents spriest par daudzām latviešu un citu valodu problēmām. Ja Endzelīns kādu ceturtdienas vakaru nevarēja vadīt tradicionālo Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļas (1904-1940) sēdi, viņš šo uzdevumu uzticēja A.Ābelei. Viņa piedalījusies arī J.Endzelīna vadītajās Latvijas vietvārdu vākšanas ekspedīcijās Vidzemē,Kurzemē un Latgalē, ka arī savāktā publicēšanā (1922, 1925). Kad Valodas krātuvē tika gatavota "Latviešu pareizrakstības vārdnīca" (1. izdevums, 1942), A.Ābele bija J.Endzelīna vadītās komisijas locekle.

A.Ābele un J.Endzelīns bija tuvi kaimiņi Latvijas Universitātes mācībspēku vasarnīcu kolonijā Koknesē, kas izveidojās, agrārās reformas laikā sadalot Bilstiņu muižas zemi. Kā domā K.Draviņš, A.Ābele šī īpašuma iegādē bija rīkojusies, paklausot J.Endzelīnam. Kaut arī "šie īpašumi viņiem sagādāja diezgan galvas sāpju, rūpju un izdevumu", vasarās bija lieliski dzīvot tik skaistā vietā – pie paša Pērses ūdenskrituma, veroties uz Daugavas lielo loku un Kokneses pilsdrupām. A. Ābele dārzā kopa puķes un augļu kociņus, strādāja rokdarbus. Interesanti, ka abi profesori savām vasarnīcām devuši visai neparastus nosaukumus: J.Endzelīns savu vasaras mītni nosaucis "Nāka", darinot to no vārda 'nākt', bet A.Ābele izvēlējusies darbības vārdu 'gūt' un māju nosaukusi – "Guja".

1940.gada 1.oktobrī profesore A.Ābele tika iecelta par Slāvu filoloģijas katedras vadītāju, bet jau pēc dažiem mēnešiem, 1941.gada 4. februārī, viņu no šī amata atbrīvoja,pamatojoties uz LU Kadru daļas vadītāja ziņojumu, tomēr par profesori katedrā atstāja.

1944. gadā profesore A.Ābele atstāja Latviju uz visiem laikiem. Sešdesmit trīs gadu vecumā kopā ar brāli Peteri, izcilu ginekologu, viņa devās bēgļu gaitās uz Austriju, tad Vāciju, bet 1949. gada rudenī ieradās Amerikas Savienoajās Valstīs. Viņai piedāvāja kļūt par docētāju Hārvarda universitātē Bostonā. Taču sirmā profesore atteicās no godpilnā piedāvājuma sava veselības stāvokļa dēļ (viņa pamazām zaudēja redzi). Kopā ar brāļa ģimeni līdz mūža beigām viņa dzīvoja Pokīpsijā (Poughkeepsie) Ņujorkas pavalstī.

Par dzimto valodu A.Ābele trimdā publicēja vairs tikai trīs zinātniskus rakstus: žurnālā "Slavic Word"(Ņujorka, 1954), J.Endzelīnam veltītā krājumā "Inhonorem Endzelini" (Čikāga, 1960), bet 1948. gadā sacerēto rakstu "Dažas pareizrunas problēmas" – krājumā "Ceļi" (Lunda, 1972)

1975. gada 9.  septembrī profesore Anna Ābele deviņdesmit četru gadu vecumā aizgāja mūžībā. Aizgāja profesore Anna Ābele, kas bija ieguvusi labu izglītību Pēterburgā, bija veidojusies par zinātnieci pasailes līmeņa valodniecības centros kopdarbā ar vīrišķīgas nozares – eksperimentālās fonētikas – zvaigznēm, bija ienesusi šo pasaules mērogu dzimtās Latvijas zinātnē un augstākajā izglītībā, bija ieņēmusi godpilnu vietu Latvijas akadēmiskajā saimē. Aizgājēju izvadīja 11. septembrī.

A.Ābeles pelnu urna novietota trimdas latviešu kapos Katskiļos (Catskill Latvian Memorial Park, New York).

1979. gadā ASV pie akadēmiskās organizācijas "Ramave" viņas brālis Dr. Pēteris Ābele (miris 13.12.1986) ar prāvu ziedojumu nodibināja profesores A.Ābeles piemiņas fondu pētījumu veicināšanai latviešu filoloģijā Fonda balvu $ 1000 apmērā (piešķir reizi divos gados A.Ābeles dzimšanas dienā) jau saņēmuši: Vaira Vīķe-Freberga, Velta Rūķe-Draviņa, Florence Soikāne-Trapāne, Jānis Krēsliņš (jun), Indra Avena,Juris Tārs, Aija Priedīte, Brigita Bušmane, Ina Druviete, Marta Rudzīte, Pēteris Kļaviņš, Pēteris Vanags, Benita Laumane. 1994. gadā fonda darbība pārcelta uz Latviju.

 

 

 

Avots:Kļaviņa Sarma, "Latviešu valodas pētnieki. No klaušu laikiem līdz savai valstij" R.,izd."RaKa", 2008.//Eksperimentālā fonētikas pamatlicēja Anna Ābele, 197.-203.lpp.

            Vikipēdija

 

 

 

 

 

 

   

Avoti: biographien.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Pēteris Bernhards ĀbeleBrālis13.01.189313.12.1986

        Nav norādīti notikumi

        Birkas