Dzimis Rīgā amatnieka ģimenē.

11 gadu vecumā ar ģimeni izsūtīts uz Tomskas apgabalu Krievijā, pēc tam Komi APSR. 1947.gadā atgriezās Latvijā.

Profesionālā izglītība – J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1947-1952), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļa (1952 – 1958), ko absolvē prof. E. Kalniņa vadībā. Izstādēs piedalās no 1956. gada. PSRS prēmijas laureāts.

Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1960. gada un asociācijas "B – 13" (1993 - 1998) faktiskais dibinātājs un pirmais prezidents. Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs no 1962.gada, rektors 1988-1997.

Sarīkojis vairāk nekā 20 personālizstādes visā pasaulē. Regulāri piedalījies grupu izstādēs, kuru skaits sniedzas tuvu trešajam simtam, un viņa darbi regulāri eksponēti Itālijā, Krievijā, Vācijā, Francijā, Anglijā, Izraēlā, Zviedrijā, Japānā, Polijā, ASV un daudzviet citur.

Darbi atrodas visos nozīmigākajos muzejos Latvijā un Krievijā, kā arī Ufici galerijā Florencē un ievērojamā skaitā privātkolekcijās visā pasaulē.

Viņš ir daudzu medaļu, prēmiju un diplomu laureāts, viņa vārds ierakstīts Krievijas Mākslas akadēmijas un Anglijas Karaliskās Mākslas asociācijas Goda locekļu sarakstos.

***

Svētdien, pusastoņos vakarā, šīs dzīves ciešanas beidzās gleznotājam, Mākslas akadēmijas rektoram un lielai latviešu kultūras personībai - Indulim Zariņam. Patiesībā vairāk nekas nebūtu jāsaka, jo tiešām ir brīži, kad visi vārdi tukši un mēmi. Ja dziļumā krīt liels akmens, tad tā izraisītie ūdens loki redzami tikai pēc krietna sprīža. Vēl zaudējuma biķeris nav dzerts līdz galam. Viņš baidījās no nāves. Dziļi un slēpti, bet mēs bieži par to runājām, jo viņš gribēja izdibināt Mūžības likumus. Viņš iekšēji vairījās no bērēm, kapsētām, taču ar nopietnu godbijību pavadīja savus skolotājus - Svempu, Ubānu, Kalniņu, savus laika biedrus, tuvākos kolēģus - Iltneru, Heimrātu, Bēmu, savus skolniekus - Baklānu, Maldupi... Tikai kāds vaiga muskulis noraustījās un īsā, līdz galam noapaļotā frāzē izskanēja zaudējuma sāpes. Nīče apgalvo, ka pastāv divi ceļi, kā atbrīvoties no ciešanām - ātra nāve un ilga mīlestība. Viņam bija lemts pēdējais. Viņš pazina pasaules kārtību un zināja spēles noteikumus, bet viņu aizvien no jauna sarūgtināja cilvēku tukšvārdība, skaudība, nevēlēšanās strādāt, pienākumu ignorēšana. Viņš meklēja pilnību visās lietās - cilvēkos un priekšmetos ap sevi, skaistumā, baudās, ceļojumos, kaislībās, prāta un jūtu uzmirdzējumos. Un par visām šīm un daudzām citām vērtībām viņš norēķinājās pats ar sevi. Pēc visaugstākām likmēm. Viņu glāba un viņš glābās tikai vienā mīlestībā mūža garumā - glezniecībā. Visas desmit dienas, kamēr viņa ķermenis svārstījās starp esību šajā saulē un nebūtību, lasīju viņa dienasgrāmatu un piezīmes, kuras Meistars man uzticēja sagatavot publicēšanai. Dažas Induļa Zariņa domas un vārdi šimbrīdim: * Cēli vārdi ir aprobežota mietpilsoņa iedvesma. Pārdzīvojuma dziļums piedod cēlumu jebkuram vārdam. * Gleznojumā paveiktais nepārspēj iecerēto. Vismaz man. * Dažam ir nepieciešama piepūle, lai līdzinātos otram. Citam piepūle vajadzīga, lai nelīdzinātos nevienam. * Es nekad neesmu varējis priecāties vai bēdāties pūlī. * Dzīve ir zibens uzliesmojums tumsā. Un nakts paliek vēl tumšāka. * Katrai paaudzei jāviļas pašai savās ilūzijās. * Viens nokrita. Spārns pagalam.Putns, pravietis vai cits kāds. Diez vai izdzīvos līdz salam. * Ir mīla stiprāka par nāvi!Ak, Kungs!Nāk nelaimes un kara kāvi. Ak, Kungs! Bet mīla stiprāka par nāvi. Āmen. * Kad izgāju, bij agrs rīts, Tagad - spieķis rokās trīc. Un diena ātri izdzisīs. Es ceļā stāvu izmisis, Jo gaidu Tavu gaismu. Klusi un sirsnīgi lūgsim Gaismu Induļa Zariņa dvēselei, ejot uz miera valsti. Ingrīda Burāne un Latvijas Mākslas akadēmijas saime.

Avots:gallery.lv, diena.lv